Latvju strēlnieki

Liecinieku atmiņas par Latvijas armijas ģenerāļa Jāņa Kureļa mūža pēdējiem gadiem Amerikā.

Raksts tapis, pateicoties Artim INKAM. Vins ierosināja uzmēklēt ģenerāļa kapa vietu, sazinājās ar viņa laikabiedriem un atrada ģenerāļa dēlu.

Es gribu saprast cilvēkus un to laikmetu.

Artis INKA.

«Nodarbošanās?», jautā ierēdnis Elzai Kurelei. «Atvaļināts ģenerālis.» Darba vietas ailītē abi vienojas ierakstīt «Latvijas armija».

Varam iedomāties, ka apmēram tāda saruna notikusi 1954. gada 7. decembrī Čikāgā. Ārsts, kas parakstījis Jāņa Kureļa miršanas apliecību, Dr. Vidvuds Medenis, šobrīd dzīvo Garezerā.

Ģenerālis Kurelis un Kureļa grupa, pazīstama arī kā kurelieši, Latvijā izraisījusi interesi saistībā ar II Pasaules kara beigu 60. gadadienu. Dialogi.lv ziemas aptaujās par okupācijas izvērtējumu un nosodījumu izskanēja aicinājums pētīt Kurzemes cietokšņa (citiem — Kurzemes katla) cīņas un Latvijas neatkarības cīnītāju, vēsturnieku pretrunīgi vērtēto kureliešu nozīmi. Kurelis un kurelieši joprojām daudziem ir simbols latviešu karavīru cīņai pret abām okupācijas varām: vācu un padomju.

Uzzinot, ka ģenerālis Jānis Kurelis 1951. gadā ieradies Amerikā, 1954. gadā miris un apglabāts Čikāgā, Irving Park Acacia Cemetery (Akācijas kapsētā), nospriedām, ka gan jau izdosies atrast un iztaujāt kādu ģenerāla laikabiedru. Pirmās, ko atradām, gan bija paša ģenerāla un viņa sievas Elzas Kureles urnas kapsētas kolumbārijā. Miršanas gadi: 1954. un 1971. Izlēmām, ka pastāv cerības atrast ģenerāļa bērnus, Inesi Elzu un Jāni Uldi, kuriem šobrīd ir 65 un 67 gadi. Turklāt Čikāgā dzīvo ar kureliešiem saistītās Rubeņa rotas karavīrs, Trīs Zvaigžņu ordeņa kavalieris, vēsturnieks pēc aicinājuma — Artūrs Pormals.

Turpmākais teksts ir divu intensīvu meklējumu pilnu nedēļu rezultāts: nepretendējam uz Kureļa dzīves politisku un vēsturisku izvērtējumu, varam vien lasītājiem sniegt atmiņu drumslas: kā saplēsta spoguļa lauskas, kopā saliktas, tās atspoguļo mūsu sarunu biedrus un viņu priekšstatus par pretrunīgi vērtēto ģenerāli Kureli. Divu nedēļu ceļojums ir ceļš uz sapratni. «Es gribu saprast cilvēkus un to laikmetu,» teica Artis. Man atlika pierakstīt notiekošo.

Jānis Kurelis dzimis 1882. gada 6. maijā, Ērģemes pagastā, kalpa dēls. 1899. gadā beidzis Pliskavas reālskolu, kā brīvprātīgais iestājās 183. kājnieku pulkā. 1901. gadā beidza Odesas kara skolu. 1905. gadā piedalījās krievu — japāņu karā. 1910. gadā paaugstināts par kapteini un pārcelts uz ģenerālštāba galveno pārvaldi. 1915. gadā — bataljona komandieris kaujās pret Vāciju. 1917. gadā komandē 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku, paaugstināts par pulkvedi. Demobilizējies, caur Vladivostoku ieradies Šanhajā, kur kopā ar virsleitnantiem K. Upelnieku, J. Ozolu un R. Valdmani panāk Francijas piekrišanu organizēt latviešu karaspēku Sibīrijā. 1918. gada 20. oktobrī iecelts par Imantas pulka komandieri. 1919. gadā ar Tālo Austrumu nacionālās padomes lēmumu deleģēts uz Latviju, kur 1919. gada 23. novembrī iecelts par virspavēlnieka štāba daļas priekšnieku, kopš 1921. gada 1. oktobra Tehniskās pārvaldes priekšnieka palīgs. No 1922. gada 1. februāra līdz 1924. gada 24. maijam Tehniskās divīzijas komandieris. 1925. gadā paaugstināts par ģenerāli. 1941.-1943. gadā vadīja kara invalīdu savienības apsargāšanas uzņēmumu Rīgā. Pēc tam iestājās 5. Rīgas aizsargu pulkā, kur noorganizēja tā saukto ģenerāļa Kureļa grupu, ko 1944. gada 14. novembrī vācieši izformēja. Pēc grupas likvidēšanas nosūtīts uz Vāciju. 1951. gadā izceļoja uz ASV. A. Švābe, Latvju Enciklopēdija, II sējums, Stokholma, 1952-1953.

Neatbildēti jautājumi

Diskutabls ir jautājums par reālo Kureļa grupas vadību. Kureļa grupas mērķis, kā raksta Švābe, bija aktivizēt un iesaistīt cīņās tos, kas nebija iesaistīti regulārās vienībās. Virsnieku bija maz, pamatā — instruktori. Vēsturnieki samērā vienprātīgi uzskata, ka vienību faktiski vadījis Krišs Upelnieks, kas iepriekš dienējis kopā ar Kureli Imantas pulkā, «patriots un fantasts, kas ticēja, ka pēc vācu sakāves sāksies Rietumu demokrātiju karš pret PSRS un atkārtosies 1919. gada stāvoklis, kad izdevās atbrīvot Latviju no abiem okupantiem. Pēc viņa pārliecības, Kurzemē varēs nodibināt Latvijas pagaidu valdību vai vismaz proklamēt Latvijas Republikas atjaunošanu, un Kurzemes cietokšņa krišanas gadījumā būs iespēja no Ventspils pāri jūrai atkāpties uz Zviedriju.» Viedokli par Upelnieka vadošo lomu apstiprina arī Rubeņa rotas kaujinieks Artūrs Pormals.

Tāpat samērā neskaidrs ir jautājums par kureliešu sadarbību ar vācu un zviedru izlūkdienestiem, kā arī nav ziņu par ģenerāļa Kureļa Zviedrijā pavadīto laiku.

Vai ģenerālis bija tikai grupas vārda devējs, administrators, stratēģis, dubultaģents? Par viņa lomu Kureļa grupas izveidē un iznīcināšanā ir dažādi viedokļi. Vai arī klusums.

Rakstā uz šiem jautājumiem nesniedzam pilnīgas atbildes: izskan vien daži viedokļi. Vēsturniekiem vēl pietiks darba.

Gals ir sākums?

Meklējumu sākam ar kompetentu cilvēku iztaujāšanu un preses analīzi. Banāli, bet par cilvēku daudz ko var uzzināt viņa nāves sakarā.

Nedēļrakstā «Laiks», 1954. gada 8. decembrī, lasu sēru sludinājumu «Mūsu mīļais seno cīņu dienu draugs, Latviešu vecais strēlnieks, ģenerālis Jānis Kurelis 72 gadu vecumā miris 1954. gada 5. decembrī Čikāgā. Viņu mūžam mīļā piemiņā paturēs Latviešu veco strēlnieku kopa Grand Rapidos, Mich.» Šajā pašā numurā sēru sludinājumus līdzās ģimenei (sieva, meita, dēls, svainis un svaine) ievietojuši arī kurelieši Anglijā: «Ja dzimtenei ziedot dzīvību spēj dēli / Tad mazāk upuru nedrīkst būt žēli.» Lasot šīs rindas, domāju, — vai to saprast kā Kureļa apoloģiju par vāciešu nošautajiem virsniekiem?

Vēlāk no sirmā mācītāja Rautenšilda uzzinu, ka virsnieku nošaušanu Kurelim daudzi nav piedevuši, pats viņš mocījies mūža pēdējās dienās, bet... vai viņam bija iespēja ietekmēt Jekelna, augstākā SS un policijas komandiera Ostlandē un Ziemeļkrievijā, SS obergrupenfīrera, lēmumus? Sēru sludinājumu ievietojusi arī Lāčplēša kara ordeņa biedrības valde. Personīgas sēras — Kārļa Zuzes, vienības informācijas virsnieka, rindās «Mans bijušais tiešais priekšnieks... Dziļās sērās, neizdzēšamās atmiņās viņu paturēs...»

Spriežam, ka nez vai par ļaundari un nodevēju tā rakstītu bijušie cīņu biedri. Ģenerāļa harisma, šķiet, ir nemirstīga un ietekmē arī mūs.

«Laiks», 1954. gada 8. decembris. Nekrologs.

«Nelaiķis atstāj dzīves biedri, kas arī slimo un atrodas slimnīcā, un divus bērnus — 14. un 16 g.v.» Nekrologā īsi atspoguļota Kureļa militārā karjera, uzsvērta saistība ar latviešu strēlniekiem, akcentēta Kureļa loma latviešu nacionālo bruņoto spēku formējumu izveidē pirmā un otrā Pasaules kara laikā, viņa vārds asociējas ar latviešu neatkarības bruņotu aizstāvēšanu. Nekrologā minēts, ka Kurelis tikai nomināli vadījis kureliešus, reāli galvenā nozīme bijusi Upelniekam, pēdējā cīņas turpinājusi Rubeņa rota.

Jau pirms mūsu pirmās tikšanās Artis bija runājis ar Artūru Pormalu, un spilgtākais iespaids no viņa stāstījuma bija atmiņas par ģenerāļa bērēm 1954. gada decembrī.

«Kureļa bērēs bija arī Laimonis Kļaviņš, mēs kopā iebraucām Čikāgā. Daugavas Vanagi ievietoja sēru ziņu, nekrologu ģenerālim Kurelim. Mācītājs Arnolds Rautenšilds viņu izvadīja,» stāsta Pormals.

Pēc pāris dienām, kad man laimējies satikt mācītāju Rautenšildu, kuram jau rit 98. gads, uzzinu viņa viedokli. «Bēres nebija lielas, tikai daži cilvēki,» saka mācītājs. Viss notika Nielsen bēru namā Bellmont. Tur notika bēres un no turienes izvadīja uz Acacia Cemetery, kur kolumbārijā atrodas viņa urna.»

Kureļa vērtējums trimdā — daži viedokļi

«Attieksme pret Kureli šeit no virsnieku puses, īpaši leģionāru, bija negatīva. Es pats biju kureliešos, Rubeņa rotā,» stāsta Pormals. «Mūsu ģimene Rubeni labi personīgi pazina. Mans brālis bija šoferis uz tanketes, bet Rubenis bija virsnieks uz tās. Brālis arī mani iekārtoja Rubeņa rotā, jo vācieši tos jaunos tramdīja.»

«Daugavas Vanagiem un Kurelim nebija laba satikšana. Es arī nevienam tajā laikā neteicu, ka esmu bijis pie kureliešiem. Pirmā patīkamā ziņa, atsauksme bija tad, kad žurnālists Franks Gordons (nedēļraksta «Laiks» politisko komentāru autors — L.O.) uzrakstīja — kurelieši ir vienīgie kārtīgie cilvēki,» viņš turpina.

Artis jautā, ko Pormals domā par to, kāpēc Kureli nenošāva, bet pārējos virsniekus nošāva? «Pavisam vienkārši — pret viņu neviens nepacēla pirkstu, vispirms vāciešiem bija respekts. Strēlnieku bijušais virsnieks. Otrkārt, Kurelis bija diezgan vecs, un viņš īstenībā bija tajā vienībā tikai vārds, nosaukums. Tie, ko viņi apcietināja, jau neko daudz nedarīja, tikai organizējās. Buntavnieki bija Rubeņa rota, kurā es arī biju. Un spiegi bija caur un caur visos stūros.» Tāds ir vecā karavīra viedoklis.

Vēlāk no mācītāja Rautenšilda uzzinu: «Es zinu, ka viņam bija konflikts ar vāciešiem. Es nezinu, 20 vai cik virsnieki tika nošauti. Viņi bija lieli patrioti, tie kurelieši. Gods un slava viņiem. Bijušais arhibīskaps Lūsis bija ar kureliešiem pa draugam.»

Kureļu ģimene

Ciānas Latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes bijušais mācītājs Arnolds Rautenšilds sniedz šādas ziņas: «Jā, es pazinu ģenerāli Kureli. Gāju pie viņa uz slimnīcu, nodevu asinis viņam pārliešanai, kad viņš slimoja (nāves cēlonis, kas minēts miršanas apliecībā — urīnpūšļa vēzis — L.O.). Viņš nekāds liels runātājs nebija. Arīdzan slimnīcā es labprāt gribēju ar viņu runāt, bet viņš bija samērā noslēgts. Es ar viņa sievu runāju, un tā atkal bija runātīga. Man no Kureļa kundzes ir tāda lente, diezgan pagara. Meita bija jauna, viņa tikko iesāka strādāt lidostā. Un dēls strādāja par smagā auto vadītāju.»

Informāciju par Kureļa kundzi atkal meklējam kapos. Tur, birojā, uzzinām, ka Elsa Kurelis mirusi 71 gada vecumā 1971. gada 29. martā («Laikā» ievietotajā sēru ziņā minēts uzvārds Kurelis-Rosenwald), kremēta 1971. gada 1. aprīlī. Izvadīšana notikusi Barron Hall Funeral Home (tagad Malec & Sons), 6000 N. Milwaukee Avenue, Chicago, IL 60646. Bērēm nepieciešamo dokumentāciju parakstījusi meita Inez Bonow (toreizējā adrese 6019 W. Higgins).

Par dēlu Jāni Uldi vispirms uzzinām no Artūra Pormala. Kureļa dēls Jānis Uldis, dzimis 1938. gadā, mainījis uzvārdu. «Kādēļ dēls mainīja vārdu? Uz Marku Valiantu. Var gadīties, dēlu kaitināja, ka viņa tēvs nebija sabiedrībā ieredzēts. Kurelis arī bija sarūgtināts, ka latviešu virsnieki viņu neieredzēja.»

Šo to uzzinām arī no Jāņa Ulda (Marka) futbola komandas biedra Māra Praisa.

«Kureļa dēls spēlēja futbolu kopā ar latviešiem no 1958. gada, arī 60. gadu sākumā. Viņš strādāja pie Katlapa cementa betona konstrukciju rūpnīcā. Vēlāk, kad viņu sastapu, viņš strādāja par šoferi uz cementa un Coca-Cola kravas auto. Ģenerāļa bērni nebija savstarpēji tuvi un draudzīgi.» Jānis Vilciņš atceras, ka 1958.-1960. gadā strādājis kopā ar Marku Valiantu pie Katlapa uz būvēm.

Māris Praiss vēl atceras, ka Kureļa meita Inese ir strādājusi lidostā, kompānijā Braniff Airlines. Esot bijusi īsta skaistule. Vairāk gan par viņas gaitām Praisa kungam nav ziņu (amizanti, ka vēlāk satiktais Ineses brālis nosmej, — viņam bijis daudz futbola draugu, visi gribējuši draudzēties ar viņa māsu).

Saruna ar dēlu

Sestdien, 23. aprīlī, mums paveicas — Lexington rehabilitācijas centrā, netālu no Čikāgas, satiekam Marku Valiantu (Mark Valiant), ko meklējam jau vairākas nedēļas. Invalīdu ratiņos sēž sirms vīrs beisbola cepuri galvā, lasa avīzi un skatās televizoru. Eju klāt un saku, ka esmu žurnāliste no Latvijas, un jautāju par ģenerāli Kureli. «Jā, viņš bija mans tēvs,» atbild vecais vīrs ar tikko manāmu smaidu. Uzzinām, ka Jāņa Kureļa dēls Marks Valiants vidējo izglītību ieguvis Čikāgā, dienējis ASV bruņotajos spēkos, strādājis par kravas auto šoferi, galvenokārt pārvadājis betona kravas. Nu viņam ir 67 gadi, pensionējies. Astoņus sava mūža gadus bijis precējies, šķīries, bērnu nav. Jautāts par tēvu, viņš vairāk vēlas stāstīt par bēgļu gaitām kopā ar māti un māsu, dzīvi Amerikā, savu slimību — nupat salauzis kāju vairākās vietās. Ziņas par tēvu iegūstam, pateicoties Arta palīdzībai, un abpusējai pacietīgai uzklausīšanai.

«Atceros kara beigu gadus. Tēvu 1944. gada rudenī vācieši apcietināja un aizsūtīja uz Dancigu, tagadējo Gdaņsku. Mūs arī, bet drīz mēs tikām šķirti. Tēvam izdevās no Vācijas pārcelties uz Zviedriju. Viņš izbēga, ar ledus buru pārcēlās pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Mūs sākumā nosūtīja uz Kēnigsbergu, tagadējo Kaļiņingradu.

Vācijā bijām angļu zonā, pārvietoto personu (Displaced Persons — DP) nometnē Regensdorfā Šlēzvigas-Holšteinas zemē. Tur nepalikām ilgi, jo drīz pārcēlāmies uz Lībeku. Dzīvojām piecstāvu barakās. Tās bija labi piemērotas dzīvošanai, nevar sūdzēties. Vācijā kādu laiku pamācījos latviešu skolā, bet tad bija jāliek eksāmens, lai varētu iet vācu skolā. Mācījos zēniem domātā militārā skolā, meiteņu skolas tur nemaz nebija.

1948. gadā tēvs no Zviedrijas atgriezās Vācijā. Satikāmies Ķīlē, ostas pilsētā. Netālu no Ķīles bija maza pilsētiņa, kur bija lauksaimniecības skola, tajā māte dabūja ārstes darbu. Tā bija Vācijas latviešu izveidota lauksaimniecības skola: tur mācīja dārzkopību, lauku apstrādi, lopkopību. Tēvs topošajiem lauksaimniekiem mācīja braukt ar traktoru. Viņš kā jau laukstrādnieka dēls bija audzis zemnieku saimniecībā kopā ar septiņiem brāļiem, prata visus lauku darbus, tos militārajā karjerā aizmirsis nebija.

Ieradāmies Amerikā 1951. gadā 1. maijā, Darba svētku dienā, Ņūorleāna.»

Kureļu ģimenei bija iespējas pārcelties uz dzīvi Aļaskā, Dienvidamerikā, Klusā okeāna salās, Teksasā. Elza Kurelis-Rozenvalds bija pieredzējusi un profesionāla ārste, Jānis Kurelis tajā laikā bija atvaļinātas militārpersonas statusā. «Amerikā 50. gados ārsti bija vajadzīgi. Tēvs ar māti pieņēma lēmumu doties uz Teksasu, laikam bija dzirdējuši par Dalasu,» secina Marks Valiants.

«Vecākiem Teksasā palīdzēja iekārtoties Luterāņu palīdzības programma (Lutheran Relief program, tagad — Lutheran World Relief, Amerikas luterāņu baznīcas labdarības organizācija). Mana māte bija ārste. Mātei Teksasā nevajadzēja likt nekādus licencēšanas eksāmenus. Derēja Latvijā iegūtā izglītība un prakse. Viņa Teksasā strādāja par apgabala ārsti (county doctor). Mans tēvs strādāja par priekšstrādnieku lauku saimniecībā. Mēs dzīvojām mazā pilsētiņā Goldsveitā Milsas apgabalā (Goldthwaite, Mills County, Texas). Pilsētiņa atradās starp Ostinu un Dalasu, tajā bija tikai 200 iemītnieku. Bez mums pilsētā dzīvoja vēl viena latviešu ģimene — māte ar divām meitām, kopā gājām skolā.

Čikāgā ieradāmies pēc diviem gadiem — 1953. gadā. Te mātei ar darbu nebija tik labi, iespējas bija mazākas. Čikāgā māte strādāja Norvēģu un Amerikāņu slimnīcā. (Norwegian American Hospital). Mātei tuvākie draugi bija ārsti, kā arī viņas māsa ar svaini. Mans onkulis un mana tante (mātes māsa) arī bija bēgļu gaitās, pēc kara viņi bija nokļuvuši Anglijā un vēlāk, 50. gados, pārcēlās uz Kanādu, uz Toronto.

Patiesībā tēvs jau bija pensionējies 1938. gadā, gadā, kad es piedzimu. 1953. gadā tēvs smagi slimoja. Viņš nomira 1954. gada decembrī. Tēva bēres bija nelielas, īsa procesija no Sēru nama uz krematoriju, kremēšana. Man tajā laikā bija 16 gadu, biju arī iekavējis kādus gadus skolā, jo mācību programma Teksasā un atzīmju sistēma bija citādāka nekā šeit, Ilinoisas štatā. Teksasā vēl man bija jāmācās angļu valoda, un tā tie skolas gadi aizkavējās. Tā ka bija jāmācās tajā pašā klasē otru gadu. Un tad atkal varēju kādām klasēm pārlēkt pāri, kad biju pārējos panācis. Tēva nāves gadā mācījos Parker vidusskolā. Tagad to sauc par Roberson vidusskolu, afroamerikāņu rajonā. Dzīvojām Čikāgas dienvidos. Pēc tam, pēc tēva nāves, gan pārcēlāmies uz pilsētas ziemeļiem. Tur palikām līdz 1958. gada janvārim. Tajā laikā aktīvi spēlēju futbolu. Tagad esmu amerikāņu futbola līdzjutējs (galvā vecajam vīram beisbola cepure ar uzrakstu «Bears» — slavena Čikāgas amerikāņu futbola komanda). Toreiz, vidusskolas laikā un pēc tam, nedēļas nogalēs uzspēlēju futbolu (to amerikāņi sauc par soccer) ar vietējiem latviešiem.

Jautāts par māsu un viņas likteni, vecais vīrs rausta plecus.

«Par savu māsu zinu vien to, ka viņa man piezvanīja 1971. gadā, lai ziņotu par mātes nāvi. Pats tajā laikā biju Teksasā. Kā kravas auto šoferis, kas pārvadā betonu, daudz braukāju pa valsti. Gadā man trīs mēneši bija brīvi: decembris, janvāris un februāris. Pastāvīgi dzīvoju te, Eldžinā (neliela pilsēta stundas brauciena attālumā no Čikāgas) kopš 1965. gada. Māsa dzīvoja Čikāgā, strādāja Braniff Airlines. Viņai nekādu latviešu draugu nebija, vairāk sagājās ar darba biedriem.»

Kad jautāju, kāds cilvēks bija viņa tēvs, vecajam vīram nobirst asara: jūtas ir dalītas un bērnības atmiņas smagas.

Marks Valiants atceras, ka 1944. gadā tēvs nepilnus septiņus gadus vecajam dēlēnam iedevis rokā šaujamos, lai tas kopā ar viņu aizsargā ģimeni. Un mazajam bijis dikti bail — gan no tēva, gan šaujamā, gan ienaidniekiem...

«Tēvs bija ciets, sīksts vecis. Viņš bija arī ļoti, ļoti noslēgts un tā nemaz nelaida sev klāt citus cilvēkus. Viņam bija arī tāda ģenerāļa, kara varoņa apziņa. Kad tēvs apprecējās, viņam bija jau 54 gadi. Mātei tolaik bija 36 gadi. Tēvs centās mūs visādi disciplinēt, patiesībā, ierobežot. Kādreiz arī nopēra. Kad biju maziņš, Rīgas apkārtnē, kur dzīvojām, citi bērneļi mani nosūdzēja, ka zogu ābolus, tēvs ticēja un mani pēra. Ticēja viņiem, nevis man. Un sodīja.»

Tomēr ģenerāļa dēls vēl tagad pārdzīvo tēva vārdam celto neslavu. «Kureļa grupas laikā vietējie zemnieki sūdzējās, ka kurelieši viņiem atņem pārtiku. To es atceros. (..) Var jau būt, ka tēvs un viņa karavīri bija vainīgi, atņemdami cilvēkiem iztiku. Taču kā gan pabarot kareivju tūkstošus, kas slēpās mežos? Tajā laikā bija tā: vai nu tu pretojies, vai tevi iesloga cietumā vai nošauj — izvēles nebija (laikam te dēlā ieskanas tēva stāsti, domāju). Tēva karavīriem bija vācu armijas formas ar Latvijas karoga uzšuvēm uz piedurknēm, to labi atceros vēl tagad.» Un sāk birt asaras. Esam veco vīru saraudinājuši. Pēc neilga brīža viņš turpina.

«Atceros, ka 50. gados, Eizenhauera laikā, PSRS pieprasīja Amerikai izdot Jāni Kureli kā kara noziedznieku. Mēs arī saņēmām vēstules no padomju Latvijas, kurās mūsu ģimeni aicināja atgriezties — tas bija 50. gadu sākumā. Tēvs vēl bija dzīvs. Vēstules saņēmām arī pēc tēva nāves. Kad dienēju armijā, kaut jau biju ASV pilsonis, tomēr baidījos no PSRS provokācijām pret mums kā ģenerāļa Kureļa ģimeni. Leitnants man ieteica mainīt vārdu un uzvārdu. «Tad mani vairāk neviens nevajās,» nospriedu. Tepat Mičigana avēnijā bija PSRS konsulāts, mani varēja izsekot, un to es nevēlējos. Patiesībā šeit bija arī cilvēki, kas tām vēstulēm no padomju Latvijas ticēja un atgriezās. Mums sūtīja arī avīzes latviešu valodā, ko bija finansējuši krievi (šķiet, domāta «Dzimtenes balss»). To mums pastāvīgi piesūtīja, kaut kā bija dabūjuši adresi. Kad biju dienestā, man bija 23 gadi, mana māte vēl joprojām to avīzi saņēma.»

Marka Valianta stāsta pēdējā daļa mūs pārliecina, kādēļ viņš izlēmis mainīt vārdu un uzvārdu.

Ģenerāļa piemiņas godināšana

Dzīvesstāsts atmiņās nedod iemeslu cilvēka ievietošanai noteiktās vēstures nopelnu jeb nopēlumu kategorijās. Mūsu aptaujātie nav vienprātīgi: vecie leģionāri neko labi vis neizsakās, Daugavas Vanagi klusē. Bijušais Rubeņa rotas cīnītājs domā, ka «būtu labi Kureļa urnu pārvest uz Brāļu kapiem. Uzbūvē īpašu sienu un tik liek iekšā,» — tā Artūrs Pormalis.

Jautāts par Kureli, mans kolēģis, bijušais kara korespondents Latviešu leģionā Juris Zīverts, saka, ka vienīgie Latvijas aizstāvji bija Latviešu leģions. Kureliešu darbību viņš vērtē kā juceklīgu un nesakarīgu. Viņaprāt, kureliešu vērtējums līdz šim bijis ļoti emocionāls, balstīts nepārbaudītos faktos. «Ja vēsturi vērtē ar sirdi, viņu atspoguļo kā patriotu, nacionālās atbrīvošanās kustības vadītāju. Ja ar prātu...» Zīverts uzskata, — jo ilgāks laiks paiet, jo vairāk idealizējam pagātnes cilvēkus un leitnantu nopelnu ziņā pataisām par ģenerāli.

***

Šodien telefonsarunā latviešu vēsturnieks no Ņujorkas Jānis Krēsliņš man saka, ka nupat miris nozīmīgs Kureļa grupas dalībnieks Siliņš, kura atstātie avoti skaidro grupas kaujinieku saistību ar Latvijas Centrālo padomi. Zviedrijas 20. gs. 40. gadu nogales presē noteikti būs atrodami dati par ģenerāļa Zviedrijā pavadīto laiku.

Vai ģenerālis Kurelis bija kara varonis? Jānis Krēsliņš uzskata, ka jā. Kaut kureliešu cīņa nebija efektīva, nebija pietiekami labi organizēta, kaut bija domstarpības tās vadītāju starpā, kas ietekmēja arī grupas izformēšanu; tajā laikā un tajos apstākļos dot savu vārdu organizētai bruņotas pretestības kustībai nozīmēja drosmi, varonību.