Latvju strēlnieki

"Starp Latvijas armijas virsniekiem pulkv. Kurelis atzīmējams kā izcili stāvošs ar saviem dziļi attīstītiem un tikpat dziļi norūdītiem kareiviskiem principiem. Kara un revolūcijas gadi ne tikai nav atstājuši ne mazāko bojājošo iespaidu uz viņa morāli, turpretim to ir nospodrinājuši līdz svētumam. Būdams bez mazākās godkārības, viņš pat atzinības saņemšanu par darbu tur par nevajadzīgu. [..] Vārdos atturīgs," – tā Kureli 1921. gadā raksturoja ģenerālis Kārlis Goppers.

Ģenerālis Mārtiņš Peniķis 1924. gadā atzina: "Saticīgas un labas dabas cilvēks," bet 1932. gadā – "Savus dienesta pienākumus izpilda ļoti centīgi un godīgi. Vajadzīgos reglamentus, likumus un noteikumus pārzin labāk par visiem pārējiem divīziju komandieriem. [..] Ar ārzemju militāro literatūru nav pietiekamā mērā pazīstams. Salīdzinot ar pārējiem divīziju komandieriem, viņam ir gan daži trūkumi taktiskās zināšanās, bet par to viņš labāk pārzin mūsu likumus un saimniecību un pedantiski tos izpilda."

Savukārt ģenerālis Pēteris Radziņš 1928. gadā rakstīja: "Cilvēks ar ļoti augstām morāliskām un ētiskām īpašībām kā attiecībā uz dienesta pienākumiem, tā uz sabiedrisko dzīvi."

Jānis Kurelis prata angļu un franču valodu. Bija labs virsnieks, tomēr neizcēlās ar ārkārtējām spējām. Vienkārši apzinīgi un pēc sirdsapziņas izpildīja savus pienākumus. Bija kautrīgs. Neatkarīgajā Latvijā atradās armijas hierarhijas spicē – komandēja Tehnisko divīziju 18 gadus no tās izveides pirmās dienas. Spoža karjera. Kāda īsti?

No kalpiem virsniekos
Militārā reforma 19. gadsimta 70. gados Krievijā arī nemuižnieciskas kārtas jauniešiem deva iespēju junkurskolās iegūt virsnieka profesiju uz valsts rēķina. Šo iespēju izmantoja daudzi Vidzemes un Kurzemes guberņu latviešu zemnieku dēli, kuru vidū bija arī 1882. gada 6. maijā Ērģemes pagasta "Bērņos" kalpa ģimenē dzimušais Jānis Kurelis. Bērnībā ģimene pārcēlās uz Pleskavu. Tur, pabeidzis latviešu luterāņu draudzes skolu un Pleskavas Sergija reālskolu, Jānis kā brīvprātīgais iestājās kara dienestā – 183. Pultuskas kājnieku pulkā Varšavā, pēc pāris mēnešiem jau studējot Odesas junkurskolā. 1901. gadā Kurelis to pabeidza kā viens no labākajiem un nokļuva dienestā 22. Ņižegorodskas kājnieku pulkā Polijā.

Trauksmainais 20. gadsimts jaunā podporučika Kureļa dzīvē sākās ar komandējumu uz Tālajiem Austrumiem. Tā 1904. gadā sāktais Krievijas–Japānas karš kļuva par Kureļa ikdienu. Mandžūrijas frontē viņš saņēma trīs kaujas apbalvojumus par drosmi un tika paaugstināts dienesta pakāpē. Pēc Krievijas sakāves karā Kureli atkal komandēja uz Poliju, bet jau 1910. gadā nosūtīja uz Galvenā Ģenerālštāba pārvaldi Pēterburgā. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Kurelis bija Galvenās karaspēka dzīvokļu pārvaldes nodaļas priekšnieks.

1915. gadā Kurelis frontē komandēja bataljonu 22. pulkā. 1916. gada sākumā trīs mēnešus – rotu Jukuma Vācieša vadītajā 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonā Rīgas frontē (piedalījās kaujās pie Ķekavas), pēc tam gadu – bataljonu 22. pulkā (kaujās pie Naročas ezera tagadējā Baltkrievijā). No 1917. gada aprīļa – atkal bataljonu 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā.

Kureļa varonību apliecina vairāki kaujas ordeņi. Tā saucamo "zaldātu" Svētā Jura krustu viņš saņēma par Rīgas aizstāvēšanas kaujām pie Mazās Juglas 1917. gada augustā. Atzinība bija tiešām pelnīta – latviešu strēlnieku 2. brigāde (tās sastāvā arī 5. Zemgales pulks, kurš cieta vissmagākos zaudējumus – 67% strēlnieku un 80% virsnieku) šajās ārkārtīgi asiņainās kaujās, bez artilērijas atbalsta, kad līdzās esošās krievu daļas vienkārši bēga, 26 stundas aizturēja vācu pārspēku! Tādējādi latviešu strēlnieki izglāba no ielenkšanas Rīgā visu 12. armiju. Tur Kurelis saindējās ar kaujas gāzēm un tika kontuzēts. Viņam piešķīra pulkveža dienesta pakāpi un jau neatkarīgajā Latvijā apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni.

1917. gada boļševiku apvērsums Krieviju un tās armiju iesvēla haosā. 1918. gada janvārī Kureli atvaļināja no armijas. Rudenī jau Tālajos Austrumos viņu ievēlēja par nelielinieciskā Latvijas strēlnieku pulka (decembrī pārdēvēts par Imantas pulku) komandieri Vladivostokā. 1919. gada aprīlī Kureli iecēla par Sibīrijas un Urālu Latviešu Nacionālās padomes Kara nodaļas priekšnieku un latviešu karaspēka daļu pavēlnieku Sibīrijā, bet augustā – par kara lietu pārzini pie Latvijas Pagaidu valdības pārstāvja Sibīrijā un Tālajos Austrumos.

Septembrī sākās Kureļa un Imantas pulka mājupceļš – kuģī apbraucot teju puspasauli. Liepājā imantieši ieradās 21. novembrī. Kureli iecēla par Armijas virspavēlnieka štāba organizācijas daļas priekšnieku. Viņš bija arī Apsardzības ministrijas padomes loceklis. Pēc Atbrīvošanās cīņām 1921. gadā kļuva par Tehniskās pārvaldes priekšnieka palīgu, bet 1922. gadā – par jaunizveidotās Tehniskās divīzijas komandieri. 30. gadu vidū ģenerālis salaulājās ar ārsti Elzu Rozenvaldi. 1938. gadā viņiem piedzima dēls Jānis Uldis, bet 1940. gada janvārī – meita Inese Elza.

Kureliešu vadībā
Ģenerāļa Jāņa Kureļa tālākais dzīves posms bija strauju pavērsienu un notikumu pilns, kuru cēlonis bija Otrais pasaules karš un Latvijas valsts bojāeja 1940. gada 17. jūnijā. Jau 1940. gada maijā Kureli atvaļināja no Latvijas armijas sakarā ar virsnieka dienestam pieļaujamā maksimālā vecuma sasniegšanu, un, iespējams, tieši tāpēc 1940. – 1941. gada padomju okupācijas varas represijas viņu neskāra. Pēc vācu armijas ienākšanas 1941. gada otrajā pusē viņš pat pieteicās dienestā jaunformējamās latviešu kārtības dienesta vienībās, taču atbildi nesaņēmis, strādāja par slēgšanas un apsargāšanas arteļa "Apsardze" direktoru. 1943. gadā, kad nacistu okupācijas varas iestādes pieļāva Aizsargu organizācijas atjaunošanu, viņš iestājās 5. Rīgas aizsargu pulkā un kļuva par 1944. gada jūlija beigās Vidzemē Skrīveru pagastā no Rīgas apriņķa aizsargiem izveidotas atsevišķas militāras vienības – ģenerāļa Jāņa Kureļa grupas jeb kureliešu – komandieri.

Sākotnēji vienība bija paredzēta iespējamai frontes aizstāvēšanai un speciāli apmācītu cilvēku grupu nosūtīšanai partizānu darbībai frontes aizmugurē. 1944. gada septembrī kurelieši atkāpās uz Kurzemi, kur apmetās Strazdes un Ugāles apkārtnē. Vienības sastāvs nepārtraukti mainījās, sasniedzot 2000 – 3000 vīru kopskaitu, to papildināja arī leģionāri, kuri nevēlējās atstāt Latviju un doties uz Vāciju, kā arī no mobilizācijas izvairījušies jaunieši un vietējie iedzīvotāji. Uzskata, ka liela nozīme kureliešu idejiskajā nostājā bija nevis pašam Kurelim, bet gan viņa štāba priekšniekam kapteinim Kristapam Upelniekam, kurš cerēja uz Rietumu sabiedroto palīdzību un par savu mērķi izvirzīja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Arī mūsdienās vēl dzīvie bijušie kurelieši atzīst ģenerāļa Kureļa sekundāro lomu vienības vadīšanā un pat pārmet tam aktivitātes trūkumu izšķirīgās situācijās.

Kurelis un Upelnieks uzturēja sakarus ar 1943. gada 13. augustā nelegāli nodibināto nacionālās pretošanās kustības organizāciju – Latvijas Centrālo padomi. Ir zināms, ka ar kureliešu radistu starpniecību notika LCP nelegālie radio sakari pāri jūrai uz Zviedriju, taču aplams ir mūsdienās bieži vien izplatītais uzskats, ka ģenerāļa Kureļa vienība (tai skaitā leitnanta Roberta Rubeņa bataljons) būtu atradusies tiešā LCP pakļautībā un būtu uzskatāma par tās militāro formējumu. Redzot kureliešu patiesos mērķus, 1944. gada 14. novembrī vācu SS un SD vienības aplenca un arestēja to galvenos spēkus Puzes pagasta "Stiklos". 20. novembrī 8 kureliešu štāba virsniekus jūras kāpās pie Liepājas nošāva, bet daudzi simti nonāca nacistu koncentrācijas nometnēs Štuthofā un Kēnigsbergā. Aktīvu pretestību vāciešiem izrādīja leitnanta Rubeņa bataljons Abavas upes rajonā. Rubenieši vairāk nekā 500 vīru sastāvā sekmīgi atsita daudzus vācu uzbrukumus un turpināja cīņu līdz pat 9. decembrim, kad, pārspēka mākti, bija spiesti izklīst.

Kuram taisnība?
Paša ģenerāļa Jāņa Kureļa liktenis bija citāds. Saskaņā ar Augstākā SS un policijas komandiera Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfīrera Fridriha Jekelna rīkojumu Kureli nosūtīja uz Vāciju Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska štāba rīcībā, kur viņam vajadzēja sniegt ziņas par notikušo. Leģiona majora Kārļa Augstkalna 1944. gada 23. novembra ziņojums rāda, ka 14. novembrī pēc Kureļa un citu viņa virsnieku arestēšanas notikusi kratīšana, kuras laikā Kurelis iesaukts atsevišķā istabā, kur Jekelna štāba priekšnieks SS obergrupenfīrers R. Junklauss paziņojis, ka Jekelns uzskatot Kureli par godīgu "tautieti" un karavīru, atbrīvo viņu un ļauj doties pie savas ģimenes. Pēc atbrīvošanas ģenerālis Kurelis pa automašīnas logu vēl bija spiests noskatīties, kā viņa vienības rotas atbruņotas stāvēja ierindā.

Turpmākās četras dienas Kurelis pavadīja kopā ar savu ģimeni Valdemārpils "Amuļos", bet tad viņu izsauca uz Jekelna štābu Talsos. Tur viņam atņēma ieroci, pārbaudīja klātesošos dokumentus, no kuriem daļu konfiscēja. Nakti Kurelim nācās pavadīt vācu apsardzībā, bet otrajā rītā paziņoja, ka viņam nekavējoties jābrauc uz Vāciju un jāstājas ģenerāļa Bangerska rīcībā. Pēc sarunas ar Jekelnu Kureli aizveda atpakaļ pie ģimenes un otrā dienā nogādāja uz kuģi Liepājas ostā. To, kā ģenerālis Kurelis 1944. gada 21. novembrī bija spiests atstāt savu dzimteni, spilgti ir aprakstījis teologs Haralds Biezais grāmatā "Kurelieši": "Aina ir traģiska. Šim sevišķajam goda viesim [ģenerālim Kurelim – aut.] vēl pirms kāpšanas uz kuģa Jekelns, parādīdams latviešu ģenerālim godu, kāds tam pienākas, paziņoja, ka nošauti viņa štāba virsnieki. Tā bija dāvana, ko Jekelns pasniedz Kurelim pa ceļam uz reihu. Lielāks cinisms ir grūti iedomājams. Ainu padara traģikomisku trešais ģenerālis – Bangerskis, kas, tērpies SS grupenfīrera uniformā ar nāves galvu pie cepures, Dancigā saņēma Jekelna sevišķo goda viesi, kas bija tērpies Latvijas armijas ģenerāļa uniformā."

Līdz šim publicētajā vēstures literatūrā nekas nav teikts par to, ka ģenerāli Kureli ne visai laipni uzņēma arī Latviešu leģiona ģenerālinspekcijas štābā Dancigā. Bangerska memuāros "Mana mūža atmiņas" ir atzīmēta ģenerāļa Kureļa un viņa ģimenes nonākšana Dancigā kāda vācu policijas leitnanta pavadībā: "Ģenerāli Kureli ar kundzi un diviem bērniem atradu vienā no štāba mītnes telpām, kurā uzdevu iekārtot visai ģimenei arī nakts mītni, jo bija jau pārāk vēls citas mītnes sagādāšanai. Parunājies ar visiem ģimenes locekļiem un parūpējies par vakariņām, lūdzu ģenerāli pašu ienākt uz brīdi pie manis kabinetā. Mana dzīves vieta – maza istabiņa – atradās tālu no štāba citā pilsētas daļā, tāpēc nevarēju ģenerāli ar viņa ģimeni uzņemt pie sevis, kā to būtu vēlējies. [..] Teicu, ka negribu ģenerāli nogurdināt ar sīku faktu atstāstīšanu pēc tikko notikušā tālā brauciena, bet lūdzu nākošā rītā par visu pastāstīt majoram Augstkalnam, kurš viņa paziņojumu fiksēs rakstiski, lai štābā par notikušo paliktu kāds dokuments." Līdz šim nepublicēta liecība ir pēc Otrā pasaules kara notikusī Kureļa un leģiona virsleitnanta, nacionālās pretošanās kustības dalībnieka Ērika Pārupa saruna. Tās pieraksts ir nonācis Okupācijas muzeja krājumā un pavisam citādi parāda ģenerāļa Kureļa ģimenes pārdzīvoto: "Kundze ir līdzi turpat blakus telpās, kamēr ģenerāli pratina un iztaujā. Mazais 4,5 gadus vecais dēls ir nopietni saslimis, pārciešot visas dažādās braukāšanas. Tomēr neviens nedomā parūpēties par ģenerāļa un viņa ģimenes apmešanās vietu, kaut gan štābā bija veci Latvijas armijas virsnieki kā pltn. Dzērve, pltn. Kasparsons, kuri daudzkārt bijuši kopā ar ģenerāli gan dienestā, gan sabiedrībā. Visiem štāba darbiniekiem bija savi lepni dzīvokļi Olīves vasarnīcu rajonā, visi viņi aizsteidzās uz saviem dzīvokļiem, pametot ģenerāļa ģimeni ar slimu bērnu bez kādas aprūpes. Pievakarē par ģenerāļa Kureļa atrašanos štābā uzzināja pltn. Krūmiņš, kurš devās ģenerāli apciemot un atrada to pamestu kādā štāba istabā. Uzzinājis, ka ģenerāļa ģimene ir pamesta svešā vietā, bez apmešanās vietas, bez pārtikas, pltn. Krūmiņš sameklē kādu kareivi, kurš ir štāba nakts dežurants. Šis kareivis ierāda ģenerālim ar ģimeni pārgulēšanai savu istabu un no savas kareivja devas sagādā vakariņas un brokastis."

Pārupa sniegtās ziņas liecina, ka Bangerskis ir Kurelim asi pārmetis nesadarbošanos, Augstkalns pratinājis viņu kā kareivi, bet Leģiona ģenerālinspektora štāba priekšnieks virspulkvedis Arturs Silgailis gājis garām šņākdams. Līdz ar to varam tikai minēt, cik patiesībai atbilstoši ir Bangerska štāba slēdzieni par ģenerāli Kureli pēc viņa nonākšanas Vācijā: "Pats ģen. Kurelis ieradies Vācijā Ģenerālinspektora rīcībā. Dažus viņa štāba virsniekus, kas bija veicinājuši ģen. Kureļa grupas nonākšanu šādā stāvoklī, kara tiesa notiesāja. Ģenerālis Kurelis, kā īsts nacionālists un godīgs karavīrs, pats nosoda grupas rīcības veidu. Viņš pats pie šīs lietas nav vainojams. Viņa labi domāts nodoms dažu viņa štāba virsnieku nemākulīgās un nesavaldīgās, varbūt pat ienaidnieka inspirētās rīcības dēļ ir novedis pie tik kļūmīgām sekām."

Epilogs

Kad leģiona ģenerālinspekcijas štābam frontes tuvošanās dēļ 1945. gada janvāra beigās steigā bija jāatstāj Danciga, ģenerālis Kurelis prasījis, lai uzņem arī viņu ar ģimeni, bet Silgailis to rupji noraidījis. Tā rezultātā Kurelim ar kājām un, pārvarot lielas grūtības, vienatnē knapi izdevās izbēgt no strauji tuvojošās sarkanās armijas. Viņa sieva ar abiem mazajiem bērniem no padomju okupācijas zonas angļu okupētajā Šlēsvigā-Holšteinā nonāca tikai gandrīz divus gadus vēlāk.

1951. gadā Kurelis ar ģimeni ieradās ASV. Taču drīz vien ģenerāļa veselības stāvoklis strauji pasliktinājās un viņš vairākkārt ārstējās slimnīcā. Ģenerālis mira Čikāgā 1954. gada 5. decembrī plkst. 4.30 pēc iepriekšējā dienā izdarītās vēža operācijas.

Kurelim aizejot mūžībā, viņa meitai Inesei Elzai bija 14, bet dēlam Jānim Uldim 16 gadu. Ir ziņas, ka vēlāk ģenerāļa meita apprecējās ar vāciskas izcelsmes amerikāni. Dēls mainījis vārdu un uzvārdu, kādu laiku strādājis par smagās automašīnas šoferi celtniecības darbosČikāgā un 60. – 70. gadu mijā spēlējis futbolu latviešu komandā kopā ar Albertu Legzdiņu no "Čikāgas piecīšiem".

Ēriks Jēkabsons, Uldis Neiburgs

"Mājas viesis"12. februāris 2005

http://vip.latnet.lv/lpra/kurel.htm