Kristaps Krišs Upelnieks

Vikipēdijas raksts

Kristaps Krišs Upelnieks (dzimis 1891. gada 24. jūnijā, miris 1944. gada 20. novembrī) bija kapteinis, Kureļa grupas štāba priekšnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Biogrāfija

Upelnieks dzimis 1891. gada 24. jūnijā Saukas pagasta "Klūgu mājās" laukstrādnieku (vēlāk graudnieki un rentnieki) ģimenē. Bērnību pavadījis Saukas un Biržu pagastos. 1901. gadā sācis apmeklēt Saukas pagastskolu, bet 1902. gadā pārgājis uz Biržu pamatskolu, ko beidzis 1907. gada pavasarī. 1911. gadā beidzis Jēkabpils pilsētas skolu. Tā paša gada pavasarī izturējis pārbaudījumu tautskolotāja tiesību iegūšanai, bet rudenī Sanktpēterburgas mācību apgabala pārbaudījumu komisijā ieguvis mājskolotāja tiesības matemātikas specialitātē. No 1911. līdz 1912. gadam strādājis Pēterburgā. No 1912. līdz 1914. gadam strādājis par skolotāju Zasas un Sērenes pagastos.

1914. gada jūlijā Upelnieks mobilizēts Krievijas armijā. 335. lauka hospitāļa sastāvā dienējis Dienvidpolijā un Galīcijā. Pēc tam pārcelts uz 132. kājnieku rezerves bataljonu. 1915. gadā komandēts uz Kijevas praporščiku skolu, pēc kuras beigšanas 1916. gadā ieguvis praporščika dienesta pakāpi un iedalīts 185. rezerves kājnieku pulkā. Tanī pašā gadā nosūtīts uz 1. ložmetēju rezerves pulku Oranienbaumā, beidzis ložmetējnieku kursus un pēc viņa lūguma 3. oktobrī pārcelts uz latviešu strēlnieku Rezerves bataljonu. 1917. gada 16. jūnijā ieskaitīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka ložmetēju komandā. Piedalījies kaujās pie Mazās Juglas. Par piedalīšanos šajās kaujās saņēmis IV pakāpes Jura krustu, paaugstināts par podporučiku un vēlāk poručiku. 1917. gada decembrī demobilizēts.

1918. gada aprīlī, lai izvairītos no iespējamām vācu represijām, kas viņam draudēja kā bijušajam latviešu strēlnieku pulku virsniekam, Upelnieks atstāja Latviju un devās uz Vladivostoku. 1918. gada maijā kopā ar dažiem citiem bijušajiem latviešu strēlnieku virsniekiem dodas uz Šanhaju, kur sācis strādāt par ierēdni kādā amerikāņu firmā, bet vēlāk pārgājis Russo-Asiatic Bank dienestā. 1919. gada 15. septembrī, atsaucoties Latvijas pagaidu valdības aicinājumam, atstāj Šanhaju, lai pa maršrutu Honkonga-Singapūra-Kolombo-Sueca-Portsaida-Marseļa-Parīze-Londona-Halle-Kopenhāgena-Helsinki-Tallina atgrieztos Latvijā. Latvijā atgriezies 1919. gada 21. novembrī un 23. novembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Ieskaitīts 5. Cēsu kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās Latgales frontē. 1920. gadā paaugstināts par kapteini. 1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (Nr.993). 1920. gadā pārcelts uz Armijas Virspavēlnieka štābu, kur iecelts par Organizatoriskās nodaļas priekšnieka palīgu, bet vēlāk bijis Galvenā štāba apmācības nodaļas priekšnieka vietas izpildītājs. Bijis žurnāla Aizsargs pirmais redaktors.1923. gadā štatu samazināšanas dēļ demobilizēts.

1928. gada maijā iestājies Iekšlietu ministrijas dienestā, kļūdams par vecāko sevišķu uzdevumu ierēdni pasu nodaļā. 1929. gada janvārī iecelts par Liepājas prefekta palīgu. Pēc šī amata likvidācijas 1932. gada aprīlī atkal atgriežas Iekšlietu ministrijas dienestā un tiek iecelts par Rīgas prefektūras 4. iecirkņa priekšnieku, pēc tam - par Tukuma-Talsu apriņķa 2. policijas iecirkņa priekšnieku. No 1935. gada 1. jūlija Rīgas apriņķa 1. policijas iecirkņa priekšnieks. Pēc Iekšlietu ministrijas dienesta atstāšanas strādājis par Valsts kontroles revidentu.

Atrazdamies Latvijas armijas dienestā, Upelnieks atsācis izglītošanos - 1920. gadā apmeklējis Izglītības ministrijas Skolu departamenta rīkotos karavīru-hospitantu kursus un ieguvis vidusskolas gatavības apliecību. Tajā pašā gadā iestājies Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē, taču 1922. gadā dienesta apstākļu dēļ mācības bija spiests pārtraukt. 1931. gadā beidzis Rīgas komercinstitūtu. 1932. gadā studējis Vācijā Manheimas tirdzniecības augstskolā, tā paša gada rudenī iestājies Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, kuru beidzis 1937. gadā, iegūdams Cand. oec. grādu. Ar 1937. gada 3. novembra lēmumu atstāts pie Latvijas Universitātes Tautsaimniecības politikas katedras, lai gatavotos zinātniskajam darbam.

1934. un 1935. gadā piedalījies Latvijas Universitātes izsludinātajos zinātnisko darbu konkursos, iegūstot pirmās godalgas ar darbiem Kurzemes lauksaimniecība hercoga Jēkaba laikā [publicēts: Lauksaimniecības Mēnešraksts. 1935., 1.-34.lpp.] un Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem [publicēts: Izglītības Mēnešraksts. 1936., Nr.2.; Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem. Rīga: Valters un Rapa, 1938. 174 lpp.]. Pēdējais darbs 1936. gada 8. martā apbalvots arī ar Krišjāņa Barona prēmiju. Bez minētajiem publicēti arī vairāki citi Upelnieka zinātniskie darbi - Kurzemes kuģniecība un kolonijas XVII.g.simtenī. (1930) un "Vekseļu nolikums" ar komentāriem (1933).

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Upelnieks organizē nacionālo partizānu grupas Skrīveru, Kokneses un Pļaviņu rajonā. Vēlāk iestājies policijas dienestā Rīgā. Jau 1942. gadā Upelnieks darbojas nacionālajā pretestības kustībā. Viņa vadībā izveidojas nelegāla latviešu virsnieku organizācija. Pēc Latvijas Centrālās Padomes nodibināšanās Upelnieks kļūst par tās Militāras komisijas faktisko vadītāju, bet vēlāk - par Kureļa grupas štāba priekšnieku. Viņš ir šīs grupas ideologs un faktiskais organizators. 1944. gada 14. novembrī kopā ar visu Kureļa grupas štābu tiek arestēts. 19. novembrī XVI SS un policijas tiesa Liepājā viņam un vēl septiņiem Kureļa grupas virsniekiem piespriež nāvessodu nošaujot, ko izpilda 20. novembra naktī. Apbedīts Carnikavas kapos.

Apbalvojumi

Latvijas apbalvojumi

Lāčplēša kara ordenis III šķira (Nr. 993)

Citu valstu apbalvojumi

Jura krusts IV pakāpe

Bibliogrāfija

Upelnieks, K. Kurzemes kuģniecība un kolonijas XVII g. simtenī. Liepāja, 1930. 95 lpp.
Upelnieks, K. Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem. Rīga, Valters un Rapa, 1938. 174 lpp.

************************************************************************

Upelnieks, Kristaps Krišs (24.06.1891.-20.11.1944.)

- kapteinis, Kureļa grupas štāba priekšnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris
_______________________________________________________________________

Upelnieks dzimis 1891.gada 24.jūnijā Saukas pagasta "Klūgu mājās" laukstrādnieku (vēlāk graudnieki un rentnieki) ģimenē. Bērnību pavadījis Saukas un Biržu pagastos. 1901.gadā sācis apmeklēt Saukas pagastskolu, bet 1902.gadā pārgājis uz Biržu pamatskolu, ko beidzis 1907.gada pavasarī. 1911.gadā beidzis Jēkabpils pilsētas skolu. Tā paša gada pavasarī izturējis pārbaudījumu tautskolotāja tiesību iegūšanai, bet rudenī St.Pēterburgas mācību apgabala pārbaudījumu komisijā ieguvis mājskolotāja tiesības matemātikas specialitātē. No 1911. līdz 1912.gadam strādājis Pēterburgā. No 1912. līdz 1914.gadam strādājis par skolotāju Zasas un Sērenes pagastos.

1914.gada jūlijā Upelnieks mobilizēts Krievijas armijā. 335.lauka hospitāļa sastāvā dienējis Dienvidpolijā un Galīcijā. Pēc tam pārcelts uz 132.kājnieku rezerves bataljonu. 1915.gadā komandēts uz Kijevas praporščiku skolu, pēc kuras beigšanas 1916.gadā ieguvis praporščika dienesta pakāpi un iedalīts 185.rezerves kājnieku pulkā. Tanī pašā gadā nosūtīts uz 1.ložmetēju rezerves pulku Oranienbaumā, beidzis ložmetējnieku kursus un pēc viņa lūguma 3.oktobrī pārcelts uz latviešu strēlnieku Rezerves bataljonu. 1917.gada 16.jūnijā ieskaitīts 5.Zemgales latviešu strēlnieku pulka ložmetēju komandā. Piedalījies kaujās pie Mazās Juglas. Par piedalīšanos šajās kaujās saņēmis IV pakāpes Jura krustu, paaugstināts par podporučiku un vēlāk poručiku. 1917.gada decembrī demobilizēts.

1918.gada aprīlī, lai izvairītos no iespējamām vācu represijām, kas viņam draudēja kā bijušajam latviešu strēlnieku pulku virsniekam, Upelnieks atstāja Latviju un devās uz Vladivostoku. 1918.gada maijā kopā ar dažiem citiem bijušajiem latviešu strēlnieku virsniekiem dodas uz Šanhaju, kur sācis strādāt par ierēdni kādā amerikāņu firmā, bet vēlāk pārgājis Russo-Asiatic Bank dienestā. 1919.gada 15.septembrī, atsaucoties Latvijas pagaidu valdības aicinājumam, atstāj Šanhaju, lai pa maršrutu Honkonga-Singapūra-Kolombo-Sueca-Portsaida-Marseļa-Parīze-Londona-Halle-Kopenhāgena-Helsinki-Tallina atgrieztos Latvijā. Latvijā atgriezies 1919.gada 21.novembrī un 23.novembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Ieskaitīts 5.Cēsu kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās Latgales frontē. 1920.gadā paaugstināts par kapteini. 1921.gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (Nr.993). 1920.gadā pārcelts uz Armijas Virspavēlnieka štābu, kur iecelts par Organizatoriskās nodaļas priekšnieka palīgu, bet vēlāk bijis Galvenā štāba apmācības nodaļas priekšnieka vietas izpildītājs. Bijis žurnāla Aizsargs pirmais redaktors.1923.gadā štatu samazināšanas dēļ demobilizēts.

1928.gada maijā iestājies Iekšlietu ministrijas dienestā, kļūdams par vecāko sevišķu uzdevumu ierēdni pasu nodaļā. 1929.gada janvārī iecelts par Liepājas prefekta palīgu. Pēc šī amata likvidācijas 1932.gada aprīlī atkal atgriežas Iekšlietu ministrijas dienestā un tiek iecelts par Rīgas prefektūras 4.iecirkņa priekšnieku, pēc tam - par Tukuma-Talsu apriņķa 2.policijas iecirkņa priekšnieku. No 1935.gada 1.jūlija Rīgas apriņķa 1.policijas iecirkņa priekšnieks. Pēc Iekšlietu ministrijas dienesta atstāšanas strādājis par Valsts kontroles revidentu.

Atrazdamies Latvijas armijas dienestā, Upelnieks atsācis izglītošanos - 1920.gadā apmeklējis Izglītības ministrijas Skolu departamenta rīkotos karavīru-hospitantu kursus un ieguvis vidusskolas gatavības apliecību. Tajā pašā gadā iestājies Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē, taču 1922.gadā dienesta apstākļu dēļ mācības bija spiests pārtraukt. 1931.gadā beidzis Rīgas komercinstitūtu. 1932.gadā studējis Vācijā Manheimas tirdzniecības augstskolā, tā paša gada rudenī iestājies Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, kuru beidzis 1937.gadā, iegūdams Cand. oec. grādu. Ar 1937.gada 3.novembra lēmumu atstāts pie Latvijas Universitātes Tautsaimniecības politikas katedras, lai gatavotos zinātniskajam darbam.

1934. un 1935.gadā piedalījies Latvijas Universitātes izsludinātajos zinātnisko darbu konkursos, iegūstot pirmās godalgas ar darbiem Kurzemes lauksaimniecība hercoga Jēkaba laikā [publicēts: Lauksaimniecības Mēnešraksts. 1935., 1.-34.lpp.] un Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem [publicēts: Izglītības Mēnešraksts. 1936., Nr.2.; Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem. Rīga: Valters un Rapa, 1938. 174 lpp.]. Pēdējais darbs 1936.gada 8.martā apbalvots arī ar Krišjāņa Barona prēmiju. Bez minētajiem publicēti arī vairāki citi Upelnieka zinātniskie darbi - Kurzemes kuģniecība un kolonijas XVII.g.simtenī. (1930.g.) un "Vekseļu nolikums" ar komentāriem (1933.g.).

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Upelnieks organizē nacionālo partizānu grupas Skrīveru, Kokneses un Pļaviņu rajonā. Vēlāk iestājies policijas dienestā Rīgā. Jau 1942.gadā Upelnieks darbojas nacionālajā pretestības kustībā. Viņa vadībā izveidojas nelegāla latviešu virsnieku organizācija. Pēc Latvijas Centrālās Padomes nodibināšanās Upelnieks kļūst par tās Militāras komisijas faktisko vadītāju, bet vēlāk - par Kureļa grupas štāba priekšnieku. Viņš ir šīs grupas ideologs un faktiskais organizators. 1944.gada 14.novembrī kopā ar visu Kureļa grupas štābu tiek arestēts. 19.novembrī XVI SS un policijas tiesa Liepājā viņam un vēl septiņiem Kureļa grupas virsniekiem piespriež nāvessodu nošaujot, ko izpilda 20.novembra naktī. Apbedīts Carnikavas kapos.

Bibliogrāfija:

Upelnieks, K. Kurzemes kuģniecība un kolonijas XVII g. simtenī. Liepāja, 1930. 95 lpp.

Literatūra:

Andersons, E. Kurelieši. Literatūra un Māksla. 1990., 2.jūnijs, 12.-13., 15.lpp.

Andersons, E., Siliņš, L. Latvijas Centrālā Padome - LCP. Latviešu nacionālā pretestības kustība (1943-1945). Upsala: LCP, 1994. 496 lpp.>267.-268.lpp.

Jēkabsons, Ē. Kureliešu traģiskie likteņi. Latviešu Strēlnieks. 1994., Nr.1 (24), 10.-11.lpp.

Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Rīga: Jāņa Sēta, 1995. 535.-536.lpp.

Ievietots: 18.02.2002., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

http://www.historia.lv/alfabets/U/up/upelnieks/upelnieks.htm