Mārtiņš Peniķis

Vikipēdijas raksts

Mārtiņš Peniķis

Latvijas armijas formas tērpā
Personīgā informācija
Dzimis	1874. gada 6. novembrī Ķoniņciems, Turlavas pagasts, Kurzemes guberņa
Miris	1964. gada 28. februārī (89 gadi) Rīga
Tautība	Latvietis
Vecāki	Mārtiņš Peniķis

Militārais dienests
Dienesta pakāpe	ģenerālis
Dienesta laiks	1896 — 1917 1918 — 1934
Valsts	Krievijas Impērija Latvija
Struktūra	sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība	Krievu-japāņu karš Pirmais pasaules karš Latvijas brīvības cīņas
Cits darbs	Lektors karaskolā un virsnieku kursos. Vairāku kara vēstures grāmatu autors. Lāčplēša Kara ordeņa domes priekšsēdētāja biedrs.

Mārtiņš Peniķis (*1874. gada 6. novembrī — †1964. gada 28. februārī) bija latviešu strēlnieku virsnieks, Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, Latvijas armijas ģenerālis.

Dzīvesgājums

Mārtiņš Peniķis dzimis 1874. gada 6. novembrī Kuldīgas apriņķa Turlavas Ķoniņu ciemā «Atālmaulu» mājās zemnieka Mārtiņa Peniķa ģimenē, kas ir cēlusies no senas kuršu ķoniņu dzimtas. Mācījās Kuldīgas ministrijas skolā.

1896. gadā uzsāka dienestu 133. Simferopoles kājnieku pulkā. 1900. gadā iestājās Čugujevas junkuru skolā, pēc kuras beigšanas 1902. gadā tika paaugstināts par podporučiku un ieskaitīts 121. kājnieku pulkā Harkovā. Krievu-japāņu kara laikā 1904.-1905. gadā piedalījās kaujās pie Jušulinas, Ļaojanas, Sandepū un Mukdenas. 1913. gadā uzsāka studijas Nikolaja kara akadēmijā.

1. pasaules kara sākumā Peniķis kā rotas komandieris cīnījās Galīcijas frontē un piedalījās kaujās pie Krakovas, kur 1914. gada 25. decembrī tika smagi ievainots. 1915. gadā piedalījās kaujās Baltkrievijas teritorijā, paaugstināts par pulkvedi. Mārtiņš Peniķis 1916. gada 16. novembrī tika iecelts par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandieri un 1917. gada sākumā piedalījās Ziemassvētku kaujās, bet septembrī kaujās pie Mazās Juglas.

Pēc Oktobra revolūcijas un Latviešu strēlnieku pulku demobilizācijas pulkvedis Peniķis 1918. gada sākumā palika Vācijas karaspēka okupētajā Vidzemē un tika internēts. Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada novembra beigās viņš tika atbrīvots un 8. decembrī iecelts par Latvijas armijas Kurzemes kara iecirkņa priekšnieku. Niedras valdības laikā 1919. gadā bija Karaspēka plānu un štatu organizācijas izstrādāšanas komisijas loceklis, bet pēc tās krišanas 1919. gada 26. jūnijā iecelts par Liepājas latviešu karaspēka priekšnieku ar divīzijas komandiera tiesībām.

1919. gada 1. septembrī Peniķis tika iecelts par kara mācības iestāžu priekšnieku, bet pēc Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas uzbrukuma Rīgai viņš 12. oktobrī tika iecelts par 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandieri un Dienvidu frontes pavēlnieku. 1919. gada 10. novembrī viņa vadībā 2. Vidzemes divīzija satrieca ienaidnieku un ieņēma Torņakalnu.

1920. gada 13. augustā Mārtiņš Peniķis tika iecelts par Latvijas armijas Galvenā štāba priekšnieku un paaugstināts par ģenerāli. Pēc Brīvības cīņu beigām 1921. - 1924. gadā viņš bija Latvijas armijas Karaspēka inspektors. No 1928. gada 21. aprīļa līdz 1934. gada 14. novembrim viņš bija Latvijas armijas komandieris.

Pēc pensionēšanās bija Lāčplēša Kara ordeņa domes priekšsēdētāja biedrs un Triju Zvaigžņu ordeņa domes loceklis, darbojās Latvijas Vēstures institūtā un lasīja lekcijas virsnieku kursos.

2. Pasaules kara beigās 1944. gada rudenī pensionētais ģenerālis Peniķis devās uz Vāciju, bet 1945. gadā atgriezās Rīgā, kur turpināja nodarboties ar militārās vēstures pētniecību. Miris 1964. gada 18. februārī Rīgā, apbedīts Meža kapos.

Darbi

"Senlaiku kara vēsture",
"Pasaules karš 1914.-1918. Austrumu frontē", (1929.)
"Latvijas nacionālās armijas cīņas 1919 vasarā un rudenī", (1931.)
"Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919 jūlijam", (1932.)
"Pasaules karš 1914, 1915 un 1916 un latviešu strēlnieku bataljonu-pulku cīnas, I (1937.)

Apbalvojumi

Staņislava ordenis, II, III šķ.
Annas ordenis, II, III, IV šķ.
Jura ordenis, IV šķ.
Serbijas Karadžordževiča Baltā Ērgļa ordenis, IV šķ.
Sv.Jura zobens
Lāčplēša Kara ordenis, II, III šķ.
Triju Zvaigžņu ordenis, I šķ.
Francijas Goda leģiona ordenis
Polijas "Polonia Restituta" ordenis un Drošsirdības krusts, II šķ.
Igaunijas Brīvības krusts, I šķ.,
Lietuvas "Vytis" ordenis, I šķ. 2. pakāpe,
Somijas Baltās Rozes I šķ. komandiera ordenis,
Zviedrijas Šķēpa ordeņa lielkrusts.

Literatūra

Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918-1940, biogrāfiska vārdnīca/(sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4

***********************************************************************

L.k.o.k. biogrāfija

LKOK nr.2/49

Peniķis, Mārtiņš

Ģenerālis

* 1874. g. 6. novembrī Turlavas pagastā.

+ 1964. g. 28. februārī Rīgā.

[Apbedīts Meža kapos.]

Apbalvots par kaujas vadīšanu un Torņakalna ieņemšanu 1919. g. 10. novembrī.

Paaugstināts 1920. g. 13. augustā par ģenerāli. Vidzemes divīzijas komandieris. Galvenā štāba priekšnieks. Karaspēka inspektors un armijas komandieris. L.k.o, domes priekšsēža vietnieks.

PENIĶIS MĀRTIŅŠ Mārtiņa dēls
Latvijas armijas komandieris, ģenerālis.

Ordenis piešķirts 1927. gadā

Dzimis 1874. g. 6. nov. Kuldīgas apr. Ķoniņu ciemā lauksaimnieka ģimenē. Izglītojies Kuldīgas ministrijas skolā un tālāk pašmācības ceļā. Senu kuršu brīvzemnieku (ķoniņu) dzimtas loceklis. Jau 16. gs. Valtera fon Pletenberga lēņu grāmatā minēts kuršu ķoniņš Andrejs Peniķis (Ķoniķu ciemā viņam uzcelts piemineklis). Peniķis pieminēts arī slavenajā A. Grīna romānā "Dvēseļu putenis".

Krievu armijā iestājies 1896. g., dienējis 133. Simferopoles kājn. pulkā. 1900. g iestājies Čugujevas junkuru skolā. 1902. g. paaugst. par podporučiku. ieskaitīts 121. kājn. pulkā Harkovā. Piedalījies krievu-japāņu karā, kaujās pie Jušulinas, Ļaojanas, Sandepū un Mukdenas. Apbalv. ar Staņislava II, III šķ., Annas III, IV šķ. ordeņiem.

1913. g. uzņemts Nikolaja kara akadēmijā. 1. pasaules kara sākumā atgriezies pulkā. Kā rotas komandieris piedalījies kaujās Galīcijas frontē, smagi ievainots. Apbalv. ar Annas ordeņa II šķ. Pēc izveseļošanās cīnījies vairākās kaujās pie Krakovas. 1914. g. 25. dec. smagi ievainots krūtīs, kontuzēts. Par varoņdarbu nakts uzbrukumā 1914. g. 24. dec. pie Nagoržes folvarka, kur kā pirmais ielauzās ienaidnieka pozīcijās, sekmēdams 7 virsnieku un 300 kareivju sagūstīšanu, apbalv. ar Jura ordeņa IV šķ. Šajā kaujā smagi ievainots, bet rotu atstājis tikai pēc nostiprināšanās iekarotajās pozīcijās.

1915. g. piedalījies vasaras kaujās pret Makenzena armiju, vēlāk arjergarda kaujās no Brestļitovskas līdz Baranovičiem. 1916. g. vasarā kā bataljona komandieris cīnījies pie Šaras upes. Paaugst. par pulkvedi, skaitot no 1915. g. 26. nov. Apbalv. ar Serbijas Karadžordževiča Baltā Ērgļa ordeņa IV šķ.

1916. g, 16. nov. iecelts par 2. Rīgas latv. strēln. pulka komandieri. Piedalījies Ziemassvētku kaujās, cīnījies pie Ložmetējkalna. Apbalv. ar Jura zobenu. 1917. g. sept. aizstāvējis pozīcijas Mazās Juglas krastos pie Šmīziņa kroga. 1918. g. sākumā aizgājis no dienesta un palicis Vidzemē. Kritis vācu gūstā, no tā atgriezies 1918. g. nov. beigās.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. g. dec., 8. dec. iecelts par Kurzemes kara iecirkņa priekšnieku, vēlāk Karaspēka plānu un štatu organizācijas izstrādāšanas komisijas loceklis. No 1919. g. jūn. Liepājas raj. latv. karaspēka priekšnieks ar divīzijas komandiera tiesībām. Sākoties Bermonta uzbrukumam, iecelts par 2. Vidzemes divīzijas komandieri un Dienvidfrontes pavēlnieku. Vadījis savus karavīrus cīņās no Rīgas līdz Lietuvas robežai, pēc tam cīnījies pret lieliniekiem Latgalē.

Būdams frontes pavēlnieks un Vidzemes divīzijas komandieris, P. tieši piedalījās kauju vadīšanā. 1919. g. 10. nov. satrieca ienaidnieku un ieņēma Torņakalnu. Par to kā viens no pašiem pirmajiem apbalv. ar LKO III šķ., iecelts par domes locekli, domes priekšsēdētājs līdz ordeņa statūtu pieņemšanai Satversmes Sapulcē, pēc tam domes priekšsēdētāja biedrs.

1927. g. apbalv. ar LKO II šķ., 1928. g. ar TZO lielkrustu. 1920. g. 30. jūl. iecelts par Latvijas armijas Galvenā štāba priekšnieku. Paaugst. par ģenerāli, skaitot no 1920. g. 5. febr. 1921-1924. g. Karaspēka inspektors. 1928. g. iecelts par Armijas komandieri. Šajā amatā līdz 1934. g., kad pensionēts.

Sarakstījis vairākas grāmatas: "Senlaiku kara vēsture". "Pasaules karš 1914.-1918. g. Austrumu frontē" u.c. Lektors karaskolā un virsnieku kursos. Piešķirtas Mazsalijas dzirnavas Snēpeles pag. Apbalv. ar Francijas Goda leģiona. Polijas "Polonia Restituta" II šķ. ordeņiem, Drošsirdības krustu, Igaunijas Brīvības krusta I šķ., Lietuvas "Vytis" I šķ. 2. pak. ordeni, Somijas Baltās Rozes I šķ. komandiera ordeni, Zviedrijas Šķēpa ordeņa lielkrustu.

1944. g. rudenī devies uz Vāciju. 1945. g. pēc Vācijas kapitulācijas atradies padomju okupācijas zonā, no kurienes bijis spiests atgriezties Latvijā. Dzīvojis Rīgā, nodarbojies ar militārās vēstures pētniecību. Miris 1964. g. 18. febr. Rīgā. Apbedīts Rīgā, Meža kapos.

Papildinformācija:

ET: Martinš Penikis (Kindral) apbalvots ar Vabadusrist I-2 šķ. (20.02.1925).

http://www.lkok.com/detail1.asp?ID=2121