Reinholds Bērziņš Personīgā informācija Dzimis 1888. gada 16. jūlijā Krievijas impērija, Valmieras apriņķis Miris 1938. gada 11. martā (49 gadi)  PSRS, Maskava Tautība latvietis

Militārais dienests Dienesta laiks 1914. — 1917. 1917. — 1924. Valsts Krievijas impērija  PSRS Struktūra sauszemes bruņoties spēki Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Krievijas pilsoņu karš Apbalvojumi Sarkanā Karoga ordenis un citi Izglītība Praporščiku skola Cits darbs no 1924. gada darbs valsts iestādēs

Reinholds Bērziņš (1888. gada 16. jūlijs [v.s. 4. jūlijs] — 1938. gada 11. marts) bija Krievijas pilsoņu kara dalībnieks, padomju politiskais darbinieks.

Biogrāfija

Dzimis Valmieras apriņķī, Ķoņu pagastā zemnieku ģimenē. Strādāja par ganu, bet vēlāk fabrikā par strādnieku, bet no 1909. gada bija skolotājs. 1905. gadā iestājās Krievijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku partijā. 1911. gadā tika arestēts par kreisās literatūras izplatīšanu, par ko viņam bija vairāk kā gads jāpavada cietumā. 1912. gadā pabeidza Cēsu lauksaimniecības skolu. No 1914. gada, kad sākās Pirmais pasaules karš, iesaukts Krievijas impērijas armijā. 1916. gadā pabeidza praporščiku skolu. Dienot propagandējis kreisās idejas.

1917. gadā kļuva par 40. armijas korpusa izpildkomitejas priekšsēdētāju, Rietumu frontes 2. armijas kara revolucionārās komitejas biedru. No 1917. beigām līdz 1918. gada sākumam komandēja boļševikiem uzticamās latviešu vienības. Vadīja arestus Krievijas impērijas stavkā Mogiļevā. Pēc tam Bērziņš ar savām daļām tika nosūtīti uz fronti, kur piedalījās cīņās pret Ukrainas radas bruņotajiem spēkiem, kā arī poļu ģenerāļa Dovbra-Musiņicka poļu vienībām. No 1918. gada janvāra komandēja 2. revolucionāro armiju, no februāra līdz martam bija Rietumu revolucionārās frontes virspavēlnieks. No 1918. gada jūnija bija Sibīrijas augstākās kara inspekcijas priekšsēdētājs, Ziemeļu-Urālu-Sibīrijas frontes komandieri. No jūlija līdz novembrim komandēja Austrumu frontes 3. armiju. No 1918. gada decembra līdz 1919. gada jūnijam bija Padomju Latvijas armijas inspektors. Pēc tam, līdz 1920. gadam, ietilpa Revolucionārās kara padomes sastāvā Rietumu (1919. gada augusts-decembris), Dienvidu (1919. decembris-1920. gada janvāris), Dienvidrietumu (1920. janvāris-septembris) un Turkmenistānas (1920. septembris-1921. novembris, 1923. decembris- 1924 septembris) frontēs. 1924. gada bija Rietumu kara apgabala priekšnieks.

1924. gadā demobilizēts. Ieņēmis dažādus amatus. No 1927. līdz 1937. gadam strādājis vadošos amatos Zemkopības Tautas komisariātā saistībā ar kara rūpniecību. 1937. gadā tika arestēts. 1938. gada 11. martā nošauts pēc PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas lēmuma. 1955. gadā tika reabilitēts.^[1]