Rūdolfs Bangerskis Latviešu leģiona ģenerālinspektora amatā Personīgā informācija Dzimis 1878. gada 21. jūlijā Krievijas Impērija, Taurupes pagasts (tagad  Latvija) Miris 1958. gada 25. februārī (79 gadi)  Vācija, Oldenburga Tautība latvietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe SS-grupenfīrers (ekvivalents ģenerālleitnantam) Dienesta laiks 1895. — 1918. 1918. — 1920. 1924. — 1936. 1943. — 1945. Valsts Krievijas Impērija Baltgvardu kustība  Latvija Trešais reihs Struktūra sauszemes bruņotie spēki Kaujas darbība Krievijas—Japānas karš, Pirmais pasaules karš, Krievijas pilsoņu karš, Otrais pasaules karš Apbalvojumi Jura Zelta zobens (par varonību), Vladimira ordenis (IV šķiras (ar šķēpiem)), Staņislava ordenis (II un III šķiras (abi ar šķēpiem) Annas ordeni (II, II šķieras (ar šķēpiem) un IV šķiras), Jura krusts (IV šķiras), Jura ordenis (IV šķiras), Vladimira ordenis (III šķiras (ar šķēpiem)), Lielā Sibīrijas karagājiena nopelnu kara ordeņa zīme (I šķiras) (pēdējie trīs apbalvojumi pie Kolčaka), Lāčplēša Kara ordenis (II un III šķiras), Trīs Zvaigžņu ordenis (II šķiras), Aizsargu Nopelnu krusts, Francijas Goda Leģiona ordenis, Igaunijas Brīvības krusts un Ērgļa ordenis (II šķiras), Trešā reiha Kara Nopelnu krustu (I un II šķiras) un citi apbalvojumi un goda zīmes Izglītība Rīgas apakšvirsnieku mācību bataljons, Pēterburgas junkurskola, Ģenerālštāba akadēmija Cits darbs Latvijas Republikas Kara ministrs 19.12.1924.-23.12.1925. un 19.12.1926.-23.01.1928.

Rūdolfs Bangerskis (*1878. gada 21. jūlijs — †1958. gada 25. februāris) bija latviešu virsnieks. Militāro dienestu uzsācis Krievijas impērijas armijā. Tās sastāvā piedalījās Krievijas-Japānas karā un Pirmajā pasaules karā. Bija viens no latviešu strēlnieku virsniekiem. 1918. gadā, kad pie varas nāca boļševiki, pievienojās baltgvardu kustībai, kur uzdienējās līdz pat ģenerālleitnanta pakāpei. Cīnījies baltgavardu pusē Krievijas pilsoņu karā līdz pat 1920. gadam.

1921. gadā Bangerskis atgriezās Latvijā, kur ieņēma Kara ministra amatu, bet no 1924. gada bija Latvijas armijas ģenerālis. 1936. gadā atvaļināts no dienesta. Otrā pasaules kara laikā sadarbojies ar vāciešiem. Sākotnēji ieņēma amatu Latviešu ģenerāldirekcijā, bet 1943. gadā tika iecelts par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru. Pēc kara neilgu laiku atradās angļu gūstā Vācijā, bet pēc tam atbrīvots. Aktīvi darbojies trimdas organizācijās, sarakstīja atmiņu grāmatu par dzīvē pieredzēto. Miris 1958. gadā pēc autokatastrofas.

Biogrāfija

Dzimis Taurupes pagasta Līčkrogos rentnieku ģimenē. Rūdolfam vēl mazam esot ģimene pārcēlās uz Zaubes pagasta (toreiz Jaunpils pagasta) "Bungām". Pirmā skolas gaitas uzsāka Zaubes pagastskolā. Pēc tam pabeidza Jaunjelgavas pilsētas skolu. 1895. gadā iestājās Krievijas impērijas armijā. Sākumā dienēja apkšvirsnieku mācību bataljonā Rīgā. No 1897. gada dienēja Pēterburgā, 145. kājnieku pulkā. Pēc diviem gadiem dienesta šajā pulkā iestājās Pēterburgas junkurskolā, kuru pabeidza 1901. gadā, iegūstot podpraporščika pakāpi. Pēc tam dienēja 93. un vēlāk 96. kājnieku pulkā Pleskavā. 1901. gadā paaugstināts par poručiku. No 1904. līdz 1905. gadam piedalījās Krievijas—Japānas karā. Bija 36. kājnieku pulka rotas komandieris. 1905. gadā paaugstināts par poručiku, bet 1910. gadā par štābskapitānu. 1912. gadā iestājās Ģenerālštāba akadēmijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam atgriezās 36. kājnieku pulkā, kur komandēja rotu. Neilgi pēc tam iecelts par virsnieku 4. armijas štābā, bet pēc tam 31. armijas štābā. No 1915. gada augusta bija 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona (vēlāk pulks) komandieris. No 1916. gada novembra līdz decembrim bija 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandiera vietas izpildītājs. Ziemassvētku kaujās apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks. 1917. gada janvārī tika iecelts par 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka komandieri, bet 24. janvārī par 17. Sibīrijas pulkas komandieris. 1918. gada martā tika atvaļināts no dienesta.

Pēc tam, sākoties Krievijas pilsoņu karam, devies uz iekškrieviju, 1918. gada vidū Jekaterinburgā iestājās Sibīrijas pretlielinieciskajā armijā. Sākotnēji bija dežūrējošā ģenerāļa vietas izpildītājs turpat. Vēlāk iecelts par 2. Urālu kalnu strēlnieku divīzijas (vēlāk 7.) štāba priekšnieku. Pēc tam bija šīs divīzijas komandieris. 1919. gada februārī paaugstināts par ģenerālmajoru. 1919. gada oktobrī tika iecelts par 2. Ufas strēlnieku korpusa komandieri, bet vēlāk par Ufas armijas grupas komandieri. 1920. gada sākumā kļuva par 2. Ufas strēlnieku divīzijas komandieri. Augustā paaugstināts par ģenerālleitnantu. Decembrī tika atvaļināts no dienesta. Sākotnēji neilgu laiku bija apmeties Ķīnā, bet 1921. gadā atgriezās Latvijā.

No 1924. gada sākuma Latvijas armijas dienestā (ieskaitīts kā pulkvedis). Bija 1. Kurzemes kājnieku divīzijas komandieris. No 1924. līdz 1925. gadam un no 1926. līdz 1928. gadam bija Kara ministrs. Izdevuma "Latviešu Strēlnieks" redakcijas kolē­ģijas loceklis 1927. un 1933. gadā. 1928. gada jūlijā tika iecelts par 3. Latgales kājnieku divīzijas komandieri. Šo vietu viņš ieņēma līdz 1930. gada augustam. Oktobrī iecelts par Augstāko militāro kursu (vēlākā karaskola) priekšnieku. No 1933. līdz 1936. gadam komandēja 4. Zemgales kājnieku divīziju. 1936. gadā tika atvaļināts, jo bija sasniedzis maksimālo dienesta vecumu. Pēc tam strādāja akciju sabiedrībā "Ķieģelis", kur bija direktors. Sarakstīja grāmatu "Latviešu strēlnieku ērkšķainā gaita". Pēc Latvijas okupācijas dzīvojis savā lauku saimniecībā. Represijas viņu neskāra.

Sadarbojies ar vāciešiem pēc Latvijas okupācijas 1941. gadā. No 1942. līdz 1943. gadam bija Latviešu pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijas refe­rents. 1943. gada 10. aprīlī tika iecelts par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru (augustā piešķirta SS grupenfīrera pakāpe (ģenerālleitnants). Šajā amatā viņš bija līdz 1945. gada 20. maijam. Pats amats gan viņa nedeva nekādas iespējas tieši komandēt vai vadīt ar Latviešu leģionu saistītos procesus, tomēr viņš darīja daudz, lai palīdzētu un aizstāvētu latviešus sarežģītos brīžos.^[1] Apbalvots ar Trešā reiha Kara Nopelnu krustu (I un II šķiras). 1945. gadā, Potsdamā tika ievēlēts par Latvijas Nacionālās komitejas prezidentu. 20. maijā viņu internēja Lielbritānijas okupācijas varas pārstāvji.

Ģenerāļa Bangerska kapa plāksne Brāļu kapos

‎1946. gada beigās tika atbrīvots. Dzīvojis Vācijā, Oldenburgas bēgļu nometnē. Darbojies Daugavas Vanagu organizācijā. Apbalvots ar Daugavas Vanagu zelta nozīmi. Bija uzsācis rakstīt memuārus, kurus nepaspēja pabeigt. Vēlāk, pēc Bangerska arhīvā atrastajiem uzmetumiem un dokumentiem, šis darbs, "Mana mūža atmiņas", tika pabeigts un vēlāk izdots četros sējumos izdevniecībā "Imanta".

1958. gada 25. februārī viņu notrieca automašīna. No satiksmes negadījumā gūtajiem ievainojumiem miris. Apglabāts Vācijā, bet 1995. gada 16. martā Rūdolfa Bangerska mirstīgās atliekas, Leģionāru piemiņas dienā, tika svinīgi pārapbedīts Brāļu kapos.^[1] Rūdolfs Bangerskis bija latviešu studentu konkordijas Konkordija Valdemārija biedrs.

Piezīmes un atsauces

Literatūra

• Latvijas armijas augstākie virsnieki :1918-1940 : biogrāfiska vārdnīca/(sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4