Oskars Kalpaks Personīgā informācija Dzimis 1882. gada 6. janvārī Meirānu pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad  Latvija) Miris 1919. gada 6. martā (37 gadi) Zirņu pagasts, Saldus rajons, Latvija Vecāki Pēteris Kalpaks (1850.—1922.), Ilze Kevere (1854.—1890.) Brāļi Kārlis Māsas Anna

Militārais dienests Dienesta pakāpe pulkvedis Dienesta laiks 1903.—1919. Valsts Krievijas impērija (1908.—1918.), Latvija (1918.—1919.) Struktūra Sauszemes armija Vienība 183. Pultuskas kājnieku pulks (1903.—1918.), Baltijas landesvērs (1918.—1919.) Komandēja Latviešu atsevišķais bataljons Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas Izglītība Irkutskas karaskol

Oskars Kalpaks (dzimis 1882. gada 6. janvārī, miris 1919. gada 6. martā) bija latviešu pulkvedis, pirmās Latvijas karaspēka vienības komandieris.

Biogrāfija  

Oskars Kalpaks dzimis 1882. gada 6. janvārī Cēsu apriņķa Meirānu pagasta (tagad Madonas rajona Ošupes pagasta) "Liepsalās". Viņa tēvs Pēteris Kalpaks (1850.—1922.) bija rentnieks. Māte — Ilze Kevere (1854.—1890.). Oskaram bija vecāka māsa Anna (1876.—?) un jaunāks brālis Kārlis (1884.—1953.). Pēc mātes nāves 1891. gadā tēvs apprecējās ar Annu Antužu.^[1]

Desmit gadu vecumā Oskars Kalpaks trīs gadu ziemas mēnešos gāja Visagala pagastskolā. Pēc tam trīs gadus mācījās Lubānas ministrijas skolā, kas bija Krievijas valsts iestāde, un bija labāk apgādāta nekā pagastskolas un draudzes skolas, bet tajā mācības galvenokārt notika krievu valodā. Skolas laikā zēns apguva vijoļspēli, ko viņam patika spēlēt arī vēlāk.

Pēc pamatskolas absolvēšanas neveiksmīgi mēģināja iestāties Pleskavas karaskolā, nākošajā gadā devās uz Irkutsku, kur sekmīgi izturēja t.s. savvaļnieka pārbaudījumus, 1903. gada 18. Janvārī O.Kalpaku ieskaitīja Krievijas armijas 10. divīzijas, 40. Kolivaņas pulka 10. rotā, kas bijusi dislocēta Varšavā. Pabeidzis pulka mācību komandas kursu, O.Kalpaks 1904. gadā dodas uz Kazaņas kājnieku junkurskolu, taču tur neiztur iestājpārbaudījumus. Obligāto dienestu armijā O.Kalpaks beidza kā vecākais apakšoficieris 1905. gada maijā. Tā paša gada septembrī viņš atkal devās uz Irkutsku, kur šoreiz veiksmīgi nokārtoja iestājeksāmenus junkuru skolā. 1905. gada revolucionāru apspiešanai sūtīja karaspēku, tai skaitā karaskolas audzēkņus — O.Kalpaks Irkutskas strādnieku nemieru apspiešanas operācijā izpelnījās savu pirmo apbalvojumu — sudraba medaļu “За усердие” (“Par uzcītību“).

1908. gada jūnijā O.Kalpaks absolvēja Irkutskas karaskolu un tika ieskaitīts 183. Pultuskas kājnieku pulkā, kura dislokācijas vieta bija Varšava. Podporučika dienesta pakāpes iegūšana nozīmē, ka viņš skolu bija beidzis ļoti sekmīgi, jo absolventiem parasti piešķīra tikai praporščika pakāpi. 1908.—1909. gadam O. Kalpaks tika norīkots par rotas pagaidu komandieri, kādu laiku viņš ir pulka mantzinis. 1910. gada vasarā armijas dislokācijā sakarā ar 1. Pasaules kara tuvošanos notika lielas pārmaiņas, kuru rezultātā 183. Pultuskas pulku pārvietoja uz Kostromu. Te viņš jau kā jaunākais virsnieks kļuva par pulka instruktoru sagatavošanas komandas priekšnieku. Līdz kara sākumam O.Kalpaks pēc izdienas ieguva poručika dienesta pakāpi un jau oficiāli kļuva par rotas komandieri. Sakarā ar cariskās Krievijas jubilejām (1912., 1913. gads) viņš par labu dienestu tika apbalvots ar divām piemiņas medaļām.

Pasaules kara sākumā 1914. gada augustā O.Kalpaks ar savu pulku kā ložmetēju vada komandieris nokļuva krievu—austriešu frontē Galīcijā. Par ievainojumu kaujā tika apbalvots ar Sv.Annas ordeņa 4. pakāpi. Par drošsirdību un iniciatīvu, komandējot vadu, pēc tam — rotu t.s. Karpatu operācijās, apbalvoja ar trīs ordeņiem. Par cīņām pie Brestas vēl divi ordeņi. Uzzinot par latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu, viņš lūdza atļauju pārcelties uz tiem, taču tika noraidīts. Par 1915. gada augusta kaujām pie Zeļenijdvorecas viņu apbalvoja ar Sv. Jura zobenu. Savukārt 1915. gada septembra kaujās viņu apbalvoja ar Sv. Jura ordeņa 4. pakāpi. 1915. gada septembrī O.Kalpakam piešķīra štābkapteiņa dienesta pakāpi.

1917. gada buržuāziski demokrātiskās revolūcijas laikā viņš iestājies sociālrevolucionāru (eseru) partijā.

1917. gada septembrī O.Kalpaks pēc izdienas ieguva apakšpulkveža dienesta pakāpi. Pēc atgriešanās no piecu nedēļu atvaļinājuma, ko, iespējams, viņš pavadīja dzimtenē, 15. novembrī padomju vara viņu iecēla par pulka komandieri. Par O.Kalpaka autoritāti kareivju masās liecina. tas, ka 1917. gada 10. decembrī viņu ievēlēja par komandieri pulka sapulcē, ko apstiprināja pulka komiteja. Pēc pulka demobilizācijas O.Kalpaks 1918. gada 8. aprīlī atgriezās Kostromā, kur pabeidza pulka štāba lietu nodošanu turienes muzejam. 1918. gada rudenī Kalpaks atgriezās Vācijas armijas okupētajā Rīgā.

1918. gada 31. decembrī K. Ulmaņa Pagaidu valdība viņu iecēla par Landesvēra latviešu vienību komandieri^[2] (skat. Latvijas brīvības cīņas). Sarkanajai Armijai uzbrūkot Kurzemes virzienā Kalpaka bataljons nodrošināja Latvijas Pagaidu valdības pārcelšanos no Rīgas uz Jelgavu. 1919. gada 5. janvārī pulkvedis Kalpaks izdeva pirmo pavēli, kurā paziņoja, ka apsardzības ministris viņu iecēlis par komandieri atsevišķam bataljonam, kuru veidoja virsnieku rezerves rota, Latgales apakšvirsnieku rota, Latgales virsnieku rota, Cēsu rota, 3. latviešu zemessargu rota. Tajā pašā dienā pagaidu valdība atstāja Jelgavu un aizbrauca uz Liepāju studentu rotas apsardzībā. Pulkvedis Kalpaks ar savu bataljonu palika frontē. Rādot personīgu laba karavīra piemēru, īsā laikā O. Kalpakam izdevās izveidot patriotisku, disciplinētu un kaujas spējīgu vienību. Tas bija grūts uzdevums, jo iedzīvotaju vairākums simpatizēja lieliniekiem. Atšķirībā no vācu un lielinieku piekoptās prakses, Kalpaks pavēlēja saudzīgi izturēties pret mierīgajiem iedzīvotajiem.^{[nepieciešama atsauce]}

1919. gada februārī frontes līnija apstājās pie Ventas. Liepājā un Grobiņas apriņķī tika veikta mobilizācija, kas bataljonu papildināja līdz 600 vīriem. Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi.

3. martā sākās plašs uzbrukums Sarkanajai Armijai. Kalpaka bataljona sākotnējais uzdevums bija ieņemt apdzīvotas vietas gar Skrundas—Saldus ceļu. Latviešu bataljons un vācu dzelzsdivīzijas spēki pie "Airītēm" nonāca savstarpējā sadursmē — krēslā vieni otrus neatpazina (vienotu uniformu un atšķirības zīmju nebija), izcēlās apšaude. 6. marta pēcpusdienā no gūtajiem ievainojumiem bataljona komandieris Oskars Kalpaks mira. Apšaudē bez plkv. Kalpaka no Atsevišķā latviešu bataljona gāja bojā divi latviešu virsnieki — kapteinis Nikolajs Grundmanis un virsleitnants Pēteris Krievs — un vācu leitnants Šrinders, un vairāki karavīri otrā landesvēra daļā — fon Borha bataljonā, ar kuru izcēlās apšaude.

Pagaidu valdība izsludināja divu nedēļu sēras. Oskaru Kalpaku apglabāja 11. martā Liepājas Ziemeļu kapos. 1919. gada 18. septembrī Kalpaka mirstīgās atliekas pārapbedīja dzimtas kapsētā Meirānu Visagalā, netālu no "Liepsalām". Tur viņam 1927. gadā atklāja K. Zāles veidoto pieminekli.

Piemiņa 

O. Kalpaka krišanas vietā "Airītēs" 1936. gadā tika ierīkots muzejs. Tas tika atjaunots 1988. — 1990. gadā. Kopš 2007. gada muzejs ir Latvijas Kara muzeja filiāle.

Kalpaka dzimto māju vietā "Liepsalās" arī ir iekārtots muzejs. Diemžēl padomju meliorācijas rezultātā saglabājušies bija tikai kūts mūri, kuri tika pārbūvēti un tur izvietota ekspozīcija.

2006. gada 22. jūnijā Kalpakam tika atklāts piemineklis Rīgā, Esplanādē.

Oskara Kalpaka vārdā ir nosauktas ielas Gulbenē, Jelgavā,Jūrmalā, Kuldīgā, Liepājā, Lubānā, Madonā, Rīgā, Sabilē, Siguldā, Skrundā.

Atsauces 

Ārējās saites 

• Kalpaka Pieminekļa Fonda mājas lapa
• Ē. Mugurēvičs Leģenda un vēsturiskā īstenība: Pulkveža Oskara Kalpaka (1882.-1919.) dzīves ceļš un cīņu gaitas. Dzimtenes Balss. 1989., Nr.19
• par Kalpaku
• Muzejs, O. Kalpaka dzimtās mājas "Liepsalas"
• O. Kalpaka muzejs "Airītes"

********************************************************

Kalpaks Oskars

Oskars Kalpaks jeb Kolpaks^[1] (Кoлпак, Оскар Петрович, 1882.-1919.) - virsnieks, apakšpulkvedis, pirmais landesvēra latviešu vienību komandieris.

Dzimis 1882. gada 6. janvārī (p.v.st.) Vidzemes guberņas Cēsu apriņķa Meirānu pagasta (tagad Madonas rajona Ošupes pagasta) "Liepsalās", rentnieka Pētera Kalpaka (1850.-1922.) ģimenē. Luterānis. 1892. gadā trīs gadu ziemas mēnešos gāja Visagala pagastskolā. Pēc tam trīs gadus mācījās Lubānas ministrijas skolā. Nākamajā gadā kā savvaļnieks iestājās armijā un 1903. gada 18. janvārī ieskaitīts Krievijas impērijas armijas 10. divīzijas, 40. Kolivanas pulka 10. rotā, kas bijusi dislocēta Irkutskā. Pabeidzis pulka mācību komandas kursu, 1904. gada 11. augustā neveiksmīgi mēģināja iestāties Kazaņas kājnieku junkuru skolā. 1905. gada septembrī nosūtīts mācīties Irkutskas kājnieku junkuru skolā. 1904. gada 30. oktobrī iecelts par jaunāko apakšvirsnieku (junkuru), bet 1905. gada 14. maijā - par apakšvirsnieku. 1908. gada 19. februārī kļuva par portupejjunkuru, bet 15. maijā saņēmis podporučika pakāpi.

Absolvējis skolu un pirmās kategorijas virsnieku kursus 1908. gada 18. jūnijā. 19. jūnijā ieskaitīts 183. Pultusas kājnieku rezervers pulkā (5.08. ieradies dienesta vietā Kostromā). No 24. oktobra līdz 3. novembrim pildījis 2. rotas komandiera pienākumus; no 1909. gada 16. maija līdz 27. maijam 3. rotas komandiera pienākumus. Pulka biedrs bija vēlākais ģenerālis K.Goppers. 1909. gada 14. jūnijā paaugstināts par vecāko podporučiku. Politiskajai situācijai kļūstot saspringtai, pulks tika pārdislocēts uz Varšavu. 15. septembrī norīkots uz Varšavas paukošanas skolu (kuru absolvēja 1910. gada 5. maijā). 1910. gada vasarā 183. Pultuskas pulku pārdislocēja uz Kostromu. 1911. gada 15. decembrī paaugstināts par poručiku. 1914. gada 20. jūlijā iecelts par etapa rotas komandieri, no 28.07. jaunākais virsnieks ložmetēju komandā, ar kuru augustā nonāca krievu-austriešu frontē Galīcijā. 1914. gada 13. augustā ievainots (lode skāra 9. ribu), taču palika ierindā pēc pārsiešanas. 1915. gada 7. janvārī iecelts par 15. rotas komandieri. 1915. gada 17. septembrī paaugstināts par štabskapitanu un 27. septembrī iecelts par mācību komandas komandieri. 1916. gada 6. oktobrī paaugstināts par kapitanu, 31. oktobrī iecelts par praporščiku kursu priekšnieku. 21. novembrī pārcelts par 1. bataljona komandieri. 1917. gada 13. februārī iecelts par 46. kājnieku divīzijas trieciena grupas komandieri. No 22. februāra 3. rotas komandieris, no 18. jūnija 2. rotas komandieris. Iestājies sociālrevolucionāru partijā. 1917. gada 19. septembrī paaugstināts par apakšpulkvedi. 12. novembrī iecelts par 3. bataljona komandieri. Pēc Oktobra revolūcijas Krievijā, jaunās varas iecelts par pulka komandiera pienākumu izpildītāju. 10. decembrī kareivju deputātu padomes sapulcē ievēlēts par pulka komandieri. Pēc pulka demobilizācijas 1918. gada 8. aprīlī Kostromā nodeva pulka štāba lietas vietējai varai.

1918. gada vasaras otrajā pusē, slepus šķērsojot frontes līniju, atgriezās Vācijas armijas okupētajā Vidzemē, īsu brīdi uzturējies pie brāļa dzimtas mājās, rudenī devās uz Rīgu. Sākotnējie centieni iestāties jaunveidotajā landesvērā ieilga - tikai pēc pāris nedēļu ilgiem lūgumiem un sarunām Kalpaku pieņēma Apsardzības ministrijas dienestā kā apakšpalkavnieks. Norīkots organizēt spēkus Vidzemē (Rīgā atgriezās kopā ar Cēsu rotu). 31. decembrī apakšpulkvedi Oskaru Kalpaku iecēla par landesvēra latviešu vienību komandieri^[2], paaugstinot pakāpē par palkavnieku^[3] (pulkvedi). No trim nedezertējušām latviešu rotām (Cēsu, Virsnieku rezerves un Studentu), izveidoja t.s. latviešū atsevišķo bataljonu, kas kopā ar vācu frontes līniju janvārī pameta Rīgu un strauji atkāpās uz rietumiem. Latvijas zemessardzes atkāpšanās norisinājās arī nākošajās nedēļās, līdz fronte nostabilizējās Ventas upes krastos. Latviešu Atsevišķais bataljons bija iekļauts hauptmaņa Dormogena nodaļā (februāra beigās bataljonā skaitījās aptuveni 600 vīru, kas bruņoti ar modernām britu karabīnēm). 1919. gada 3. martā Latvijas zemessardze izvērsa plašu uzbrukumu, kur Atsevišķā bataljona uzdevums operācijas "Atkusnis" (Tauwetter) pirmajā posmā bija ieņemt apdzīvotas vietas gar Skrundas-Saldus ceļu, kur tam pretī stāvēja LSPR armijas 2. strēlnieku pulka 5. un 6. rota. Kalpaka bataljons un Dzelzsdivīzijas spēki, cenšoties pie Airītēm nogriezt atkāpšanās ceļu sarkanajiem strēlniekiem, 6. marta pēcpusdienā starp Engurnieku un Skudru mājām nonāca savstarpējā sadursmē. Pēc kaujas no gūtajiem ievainojumiem bataljona komandieris O.Kalpaks mira.

Apbalvojumi

• 17.03.1906. - Sudraba medaļa "Par uzcītību" (За усердие) - par dalību Irkutskas strādnieku nemieru apspiešanā 1905. gada oktobrī.
• 26.08.1912. - Bronzas piemiņas medaļa "100 gadi Tēvijas kara piemiņai" (Вь память Отечественной войны 1812 года) ar Vladimira lentu par teicamu dienestu.
• 21.02.1913. - Bronzas piemiņas medaļa "Romanovu dinastijai 300 gadi", par teicamu dienestu.
• 15.01.1915. - Sv. Annas ordenis, IV šķira, par drosmi.
• 10.03.1915. - Sv. Staņislava ordenis, III šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi., par kaujām pie Sanas upes.
• 03.10.1915. - Sv. Annas ordenis, III šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi, par kaujām pie Krakovas.
• 11.09.1915. - Sv. Staņislava ordenis II šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi.
• 04.11.1915. - Sv. Vladimira ordenis, IV šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi, par kauju pie Juzefovas.
• 13.11.1916. - Sv. Jura ordenis. IV šķira, par kauju pie Drobišas 1915. gada 17. septembrī.
• 23.12.1916. - Sv. Jura zobens ar uzrakstu "Par drosmi", par kauju pie Zeļonijdvorecas.
• 23.12.1917. - Sv. Annas ordenis, II šķira ar sakrustotiem zobeniem un lentes pušķi, par izcilu dienestu.
• 11.11.1921. - Lāčplēša Kara ordenis, I šķira

Atsauces un piezīmes

Avoti un literatūra par šo tēmu

• LVVA, 5434. f., 2. apr., 50. l. - Kalpaka dienesta gaitu un apbalvojumu apraksts.
• Unāms Ž. Trīs brīvības cīņu varoņi: Kalpaks-Balodis-Radziņš. – Rīga, 1934.
• Virza E. Pirmais Latvijas nacionālā karaspēka virspavēlnieks pulkvedis Oskars Kalpaks. – Rīga, 1927 .
• Ramats K. Kalpaka bataljons neatkarības cīņās. – Rīga, 1929.
• Mugurēvičs Ē. Oskars Kalpaks. Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu varoņa dzīves un kauju ceļš. – Rīga, 2005.
• Pulkvedis-leitnants Arturs Jansons. Latvijas nacionālā karaspēka Kalpaka bataljona pirmās brīvprātīgās kaujas vienības Cēsu rotas dibinātājs un pirmais komandieris: Atmiņu un vēsturisku faktu apkopojums – Rīga, 1998.
• Kalpaks – Rīga, 1944.

---

• Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus. Ein Gedenkbuch. - Riga, 1929.

Resursi internetā par šo tēmu

• Mugurēvičš, Ē. Leģenda un vēsturiskā īstenība: Pulkveža Oskara Kalpaka (1882.-1919.) dzīves ceļš un cīņu gaitas. // Dzimtenes Balss. 1989., Nr.19, 6.lpp.; Nr.20, 6.lpp.; Nr.21, 6.lpp.
• Tauta godina nacionālā varoņa piemiņu. // Latvijas kareivis. Nr.149(2161), 9.07.1927.

---

• Георгиевские кавалеры периода Первой мировой войны: именные списки – К

http://vesture.eu/index.php/Kalpaks_Oskars

****************************************************

		LKOK nr.3/83 Kalpaks, Oskars Pulkvedis, 1. latviešu atsevišķā bataljona komandieris. * 1882. g. 6. janvārī Meirānu pagastā. + 1919. g. 6. martā pie Airītēm no smaga ievainojuma. [Apbedīts 1919. g. 11. martā Liepājā. 1919. g. 18. sept. pārbedīts Meirānu pag. Visagala kapos.] Apbalvots par bataljona vadību cīņās no Lielauces līdz Skrundai.     KALPAKS OSKARS Pētera dēls Latv. atsevišķā bataljona komandieris, pulkvedis. Ordenis piešķirts 1920. gadā Dzimis 1882. g. 6. janv. Meirānu pag. Visagala Liepsalās lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Visagala pamatskolu un trīsgadīgo Lubānas ministrijas skolu. Pēc tam kādu laiku bijis zemkopis. Krievu armijā iestājies kā brīvprātīgais 1903. g. 40. Kolivaņas kājn. pulkā, kur sekmīgi pabeidzis mācību komandu un 1905. g. sept. pārgājis uz Irkutskas karaskolu. Beidzis to 1908. g. un turpinājis dienestu 183. Pultuskas kājn. pulkā Varšavā un Kostromā. Sākoties 1. pasaules karam, kopā ar pulku ieradies frontē un piedalījies karadarbībā pret Austriju Holmas-Zamostjes raj., pie Sahas upes un gājienā uz Krakovu. No 1915. g. sākuma rotas komandieris. Šai amatā veicis atkāpšanos no Austrijas līdz Brestai un Baranovičiem. 1915. g. aug. apbalv. ar Jura zobenu par ļoti sekmīgu arjergarda kauju pie Zeļonijdvorecas. Par līdzdalību ienaidnieka frontes pārraušanā pie Dolnijskrobovas Baranoviču raj. 1915. g. 17. sept. apbalv. ar Jura krusta IV šķ. Par varoņdarbiem viņam piešķirti arī daudzi citi kaujas ordeņi. Karalaikā pakāpeniski paaugst. no poručika līdz palkavniekam. 1916. g. jūn. pie Baranovičiem kontuzēts. Pēc izveseļošanās pārcelts uz Poliju un Rumāniju, kur piedalījies vēl dažās kaujās. 1917. g. vasarā iecelts par 183. Pultuskas kājn. pulka komandieri. Pēc lielinieku apvērsuma pulku izveda uz Kostromu, kur to izformēja. 1918. g. vasarā atgriezies dzimtenē. Latvijas armijā pieteicies brīvprātīgi 1919. g. 1. janv., apsardzības ministrs J. Zālītis viņu iecēla par Latv. atsevišķā bataljona komandieri. Tā K. kļuva par Latvijas bruņoto spēku pirmo virspavēlnieku. 1919. g. 3. janv. rītā kopā ar karaspēku atkāpies no Rīgas. 7. janv. atstājis Jelgavu un caur Dobeli atkāpies līdz Lielaucei, kur 16. janv. deva ienaidniekam pirmo prettriecienu. K. vadīja kauju un guva panākumus, kam tolaik bija ļoti liela morāla nozīme. Nepietiekošo spēku dēļ nācās vēl atkāpties līdz Rudbāržiem. 1919. g. 29. janv. bataljons pārgāja ofensīvā un sakāva 2. Padomju Latvijas strēln. pulku, atspiežot to atpakaļ pāri Ventai. 3. martā sākās sekmīgs uzbrukums pie Skrundas. Bataljons zem ienaidnieka uguns forsēja Ventu pie Lēnes muižas, pilnīgi sakāva ienaidnieka pulku, ieņēma Jaunmuižu un nocietinājās tajā. 6. martā, virzoties pa mežainu, svešu apvidu, nejauši sadūrās ar vācu Borha bataljona daļām. Savstarpējā apšaudē K. ķēra nomaldījusies vācu lode. Ar LKO visām 3 šķirām apbalv. par to, ka tajā laikā, kad Sarkanā armija uzbruka tikko proklamētajai Latvijas brīvvalstij, ieņemdama valsts lielāko daļu, K. ar neizsīkstošu enerģiju un nelokāmu ticību Latvijas nākotnei grūtos apstākļos noorganizēja patriotismā un kaujas garā stiprus pirmos bruņotos spēkus, nostājās to priekšgalā un rādīja priekšzīmi visos to varoņdarbos, veda savus karavīrus pret lielā pārspēkā esošu, labi apbruņotu pretinieku, nepārtrauktā kauju virknē apturēja to, atsita uzbrukumus un beidzot uzsāka uzvarām pilnu gājienu, izdzenot ienaidnieku no Latvijas. Savu cīnītāju priekšā pulkvedis krita varoņa nāvē, taču viņa iedvestā varonība un nodibinātās tradīcijas bija tas spēks, kas palīdzēja nacionālajai armijai galu galā pilnīgi atbrīvot mūsu zemi. Apbedīts 1919. g. 11. martā Liepājā. 1919. g. 18. sept. pārbedīts Meirānu pag. Visagala kapos. Piemiņas zīmes ir uzstādītas K. nāves vietā pie Airītēm, uz kapa Meirānos. http://www.lkok.com/detail1.asp?ID=675