Latvju strēlnieki

Jānis Goldmanis
Latvijas Republikas zemkopības ministrs
Amatā 1918. gada 21. decembris — 1919. gada 13. jūlijs
Priekštecis	Kārlis Ulmanis
Pēctecis	Kārlis Ulmanis
Latvijas Republikas apsardzības ministrs
Amatā 1920. gada 16. decembris — 1921. gada 18. jūnijs
Priekštecis	Ēriks Mārtiņš Feldmanis
Pēctecis	Gustavs Zemgals
Latvijas Republikas apsardzības ministrs
Amatā 1925. gada 24. decembris — 1926. gada 6. maijs
Priekštecis	Rūdolfs Bangerskis
Pēctecis	Eduards Kalniņš
Dzimis	1875. gada 11. septembris Līves pagasts, Kurzemes guberņa, (tagad  Latvija)
Miris	1955. gada 18. novembris  ASV
Tautība	latvietis
Politiskā partija	Latviešu Zemnieku savienība
Profesija	politiķis

Jānis Goldmanis (1875. gada 9. septembris — 1955. gada 18. novembris) bija latviešu politiķis, Krievijas Valsts domes deputāts no Kurzemes guberņas (1912-1917), latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājs (1915), Latvijas Tautas padomes loceklis (1918-1920). Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas bija Satversmes sapulces (1920-1922) un 1. Saeimas un 2. Saeimas deputāts no Latviešu zemnieku savienības, pirmās Pagaidu valdības zemkopības ministrs (1918-1919) un atkārtoti Apsardzības ministrs (1920-1926).

Dzīvesgājums 

Dzimis 1875. gada 29. augustā (11. septembrī) Līves pagasta " Vēveru" māju saimnieka Jura Goldmaņa ģimenē. Pēc mācībām pilsētas skolā viņš darbojās Baldones pagasta tiesā, 1896. gadā viņš nodibināja Baldones lauksaimniecības biedrību un bija tās priekšsēdētājs.^[1] Vēlāk bija Jelgavas krājaizdevu biedrības revidents. 1906. gadā Goldmani ievēlēja par Bauskas apriņķa pārstāvi Kurzemes guberņas gubernatora komisijā Baltijas guberņu reformas izstrādei. 1907. gadā viņš bija Kurzemes guberņas zemnieku pārstāvis Baltijas pagaidu ģenerālgubernatora Īpašajā sapulcē (Особое совещание).

1912. gada 10. novembrī Goldmani ievēlēja Krievijas Valsts domē, kur viņš iestājās Progresīvajā frakcijā. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma viņš bija latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājs. Pēc Februāra revolūcijas Goldmanis 1917. gada 8. martā tika iecelts par Pagaidu valdības komisāru Rīgā un 24. martā piedalījās sanāksmē par Vidzemes guberņas sadalīšanu pēc etniskā principa, ko vadīja Pagaidu valdības iekšlietu ministra biedrs D. Ščepkins. 1917. gada 5. aprīlī viņš piedalījās sabiedrisko organizāciju pārstāvju sanāksmē Rīgā, kurā ziņoja par Krievijas Pagaidu valdības plāniem Latvijas nākotnes jautājumā. Pēc viņa iniciatīvas 25. aprīlī Tērbatā sasauca Kurzemes zemes sapulci, kas ievēlēja Kurzemes pagaidu zemes padomi.

1917. gada 12.-15. augustā Goldmanis Maskavā bija Valsts sapulces (Государственное совещание) un 3. oktobrī Krievijas republikas Pagaidu padomes deputāts no Vidzemes vēlēšanu apgabala Zemnieku savienības saraksta. 1918. gada 5. janvārī viņš Krievijas Satversmes sapulcē uzstājās par Latviešu pagaidu nacionālās padomes viedokli un pasludināja, ka "Latvija ir autonoma vienība, tās ārējās attiecības un iekšējo kārtību noteiks Satversmes sapulce un plebiscīts".^[2]

Pēc Krievijas Satversmes sapulces padzīšanas viņš atgriezās Vācijas okupētajā Latvijā un bija Tautas padomes loceklis (1918-1920). Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Goldmanis bija pirmās Latvijas Pagaidu valdības Zemkopības ministrs (1918-1919), Satversmes sapulces (1920-1922) un 1. un 2. Saeimas (1922-1928) deputāts un atkārtoti Apsardzības ministrs (1920-1926) Kārļa Ulmaņa valdībās.

Otrā pasaules kara laikā Goldmanis bija viens no 189 Latvijas pilsoņiem, kas parakstīja Latvijas Centrālās Padomes memorandu 1944.gada 17.martā,^[3] prasot atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1950. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV, kur mira 1955. gada 18. novembrī.

Iesniegums par latviešu karaspēka vienību dibināšanu (fragments) 

Lūgumraksts bija sastādīts trīs eksemplāros, no kuriem viens bija adresēts Krievijas armijas augstākajam virspavēlniekam lielkņazam Nikolajam Romanovam, otrs eksemplārs bija adresēts Krievijas armijas ģenerālštāba priekšniekam, bet trešais eksemplārs Ziemeļrietumu frontes štābam.

Jūsu augstā ekselence, augsti godātais kungs, Nikolaj Nikolajevič! 1914. gada 26. jūlijā vēsturiskā valsts domes sēdē man bij tas gods, no valsts domes tribīnes, tautas un lielās Krievijas valdības priekšstāvju sapulcei apliecināt augsto patriotisko saviļņojumu visā latviešu tautā pēc pirmām ziņām par varmācīgā ienaidnieka nodomiem. Tomēr šis patiesais patriotisms nevarēja izpausties vienīgi vārdos; jau no pirmām šī asiņainā kaŗa dienām visi latvieši tiecās pierādīt to darbos un aktīvi līdzdarboties cīņā par dzimtenes atbrīvošanu. Pēdējo dienu notikumi sevišķi stiprināja latviešu tautā šīs tieksmes un, lai viņas izvestu dzīvē, tautas priekšstāvji griezās pie manis ar lūgumu, darīt zināmu attiecīgām iestādēm latviešu neliekuļoto vēlēšanos piedalīties Krievijas aizstāvēšanā pret nekaunīgo ienaidnieku, formējot šim nolūkam sevišķas latviešu kaujas družīnas no latviešu jaunekļiem - brīvprātīgiem, pēc valdības atļauto poļu leģionu un armēņu družīnu parauga, un lūgt kara resora nepieciešamo atbalstu, lai šis patriotiskais pasākums tiktu realizēts. [..] (Rīgā, 1915. gada 28. maijā) ^[4]

Literatūra 

• Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. Rīga, 1999.
• Четвертая Государственная Дума: Портреты и биографии. СПб., 1913;
• Николаев А.Б. Комиссары Временного комитета Государственной думы в апреле 1917 года: персональный состав // Из глубины времен. СПб., 1997. № 8;

Atsauces