Latviešu strēlnieki

Latviešu strēlnieki bija latviešu karavīri, kas Latviešu strēlnieku pulku sastāvā piedalījās 1. pasaules kara, Latvijas brīvības cīņu un Krievijas Pilsoņu kara kaujās. Kopumā astoņos strēlnieku pulkos dienēja aptuveni 40 000 kareivju.

Izveide 

3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona brīvprātīgie 1915. gada 7. (20.) augustā.

Pirmā Pasaules kara sākumā Krievijas impērijas karaspēks 1914. gadā iebruka Austrumprūsijā un kaujās zaudēja divas armijas un ievērojamu daudzumu ieroču un munīcijas.

1915. gada 1. aprīlī Vācijas impērijas karaspēks iebruka Kurzemes guberņas teritorijā un strauji virzījās uz tās galvaspilsētu Jelgavu. 2.-3. aprīlī Krievijas impērijas karaspēks sekmīgi atsita pirmo uzbrukumu Jelgavai, kaujās izcēlās Daugavgrīvas apvienotie bataljoni, kuros pārsvarā dienēja latvieši. Vācu karaspēks 7. maijā ieņēma Liepāju, krievu karaspēks veidoja aizsardzības līniju gar Ventu.

Jūlijā sākās otrs vācu karaspēka uzbrukums Kurzemē - 14. jūlijā tas forsēja Ventu, 17. jūlijā ieņēma Dobeli, 18. jūlijā Tukumu un Ventspili. 19. jūlijā Krievijas Valsts domes latviešu deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis publicēja patriotisko uzsaukumu "Pulcējieties zem latviešu karogiem!". Straujais vācu uzbrukums izraisīja aptuveni puses Kurzemes iedzīvotāju došanos bēgļu gaitās uz Vidzemes guberņu un Rīgu, tālāk uz Krieviju.

Kaut gan Krievijas valdība neuzticējās nacionālām bruņotajām vienībām, armijas vadība atļāva veidot latviešu brīvprātīgo strēlnieku bataljonus. 1. augustā vācu karaspēks ieņēma Jelgavu un Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks Rīgas aizstāvēšanai pavēlēja no latviešu brīvprātīgajiem saformēt 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonus. 12. augustā Rīgā sākās brīvprātīgo uzņemšana, pirmajā pieņemšanas dienā pieteicās 71 brīvprātīgais. 12. septembrī vācu karaspēks ieņēma Jaunjelgavu, 23. oktobrī Ilūksti. Krievu karaspēks Daugavas kreisajā krastā saglabāja stipru placdarmu, ko nosauca par Ikšķiles priekštilta nocietinājumu (vēlāk nodēvētu par Nāves salu).

Latviešu strēlnieki Pirmajā Pasaules karā 

Latviešu strēlnieku galvenais panākums bija frontes līnijas nostabilizēšana pie Rīgas 1915. gadā un tās noturēšana līdz 1917. gada rudenim. Ieņemot Rīgu, vāciešiem būtu atvērtas durvis uz Krievijas impērijas galvaspilsētu Pēterburgu.

1915. gada kaujas 

Īsā laika posmā sākotnēji plānoto divu latviešu bataljonu vietā tika izveidoti trīs bataljoni, kas tika norīkoti aizsargāt Rīgu. 23. oktobrī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons tika nosūtīts uz fronti - 1. un 4. rota uz Olaini, bet 2. un 3. rota uz dienvidiem no Babītes ezera. 1. strēlnieku bataljona pirmās cīņas notika 1915. gada 25. oktobrī pie "Mangaļu" mājām Tīreļpurvā un 29. oktobrī pie "Plakanu" mājām Misas krastos, kad latviešu strēlniekiem izdevās atspiest vācu vienības atpakaļ aiz Kurzemes guberņas robežas. 28. oktobrī Rīgas latviešu biedrības namā notika sēru mītiņš un pirmo trīs Tīreļpurva kaujā kritušo izvadīšana uz jaunajiem Brāļu kapiem.

26. oktobrī uz fronti pie Ķekavas devās arī 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons, kas steidzami tika pārsviests uz Slokas apkārtni, kur 31. oktobrī atsita vācu uzbrukumu. 5. novembrī kaujās Slokas-Ķemeru apkārtnē iesaistījās arī 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks. Pēc šīm cīņām tika izsludināta vispārēja latviešu mobilizācija, kuras rezultātā tika izveidoti vēl pieci latviešu strēlnieku bataljoni, kā arī viens rezerves bataljons.

1916. gadā  

2. Latviešu strēlnieku brigādes virsnieki 1916. gada beigās pie štāba ēkas bijušajā Ķemeru kūrmājā. No kreisās - Jukums Vācietis, Andrejs Auzāns, Gustavs Mangulis.

Aktīva karadarbība Rīgas frontē atsākās 1916. gada 21. martā, kad 1. un 2. latviešu strēlnieku bataljoni pārrāva vācu nocietinātās pozīcijas pie Rīgas-Bauskas šosejas Ķekavas apkārtnē, bet lielāks Krievijas karaspēka uzbrukums nesekoja. Kaujas pie Ķekavas atsākās 16.-22. jūlijā, kurās pirmo reizi piedalījās visi latviešu bataljoni, izņemot 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu, kas cīnījās pie Olaines un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu, kas cīnījās Nāves salā.

1916.gada 8. oktobrī (25.septembrī pēc vecā stila) Nāves salā notika vācu gāzu uzbrukums, kas pēc sava apjoma bija pirmais un lielākais šāda veida ieroču pielietojums pretinieka iznīcināšanai pirmajā pasaules karā Latvijā. Saindējās 120 strēlnieki no 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona, kas astoņas dienas izturēja Nāves salā. Strēlniekiem tika dota pavēle nosargāt Nāves salu, tomēr Krievijas armija nekad neizmantoja šo pozīciju uzbrukumam. Pēc šim kaujām 1916. gada 4. novembrī latviešu strēlnieku bataljonus pārveidoja par pulkiem un izveidoja divas latviešu strēlnieku brigādes. 6. decembrī pie abām strēlnieku brigādēm tika izveidotas lazaretes un dezinfekcijas nodaļas.

1917. gadā  

4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka strēlnieki ar karogiem Februāra revolūcijas upuru piemiņas demonstrācijas laikā Rīgā 1917. gada 23. martā.

Visslavenākās latviešu strēlnieku cīņas norisinājās 1917. gada 5.-11. janvārī (1916. gada 23.-29. decembrī pēc vecā stila), kad 12. Krievijas armijas pavēlniecība izplānoja "Jelgavas operāciju" ar mērķi strauja uzbrukuma veidā ieņemt Zemgales lielāko daļu. Par uzbrukuma vietu Rīgas frontē tika izvēlēts purvains apvidus starp Babītes ezeru un Olaini, kuru dēvēja par Tīreļa purvu. Šīs cīņas vēsturē iegājušas kā Ziemassvētku kaujas. Pirms kaujas operācijas 3. janvārī tika abas latviešu strēlnieku brigādes tika apvienotas vienā divīzijā (komandieris - ģenerālis Augusts Ernests Misiņš). Kaujas sākās 5. janvārī (1916. gada 23. decembrī pēc vecā stila) un ilga sešas dienas. Tajās pirmo reizi piedalījās visi astoņi latviešu strēlnieku pulki. Pēc F. Brieža ieteiktā plāna, bija paredzēts sadalot spēkus divās grupās, dot triecienu uzreiz divās vietās. Taču gaidītā artilērijas atbalsta nebija, ejas plašajos dzeloņdrāšu laukos bija nepilnīgas un latviešu kareivji bija spiesti skriet dzeloņdrāšu biezoknī tieši pretī vācu ložmetēju ligzdām. Par spīti tam, nocietinājumus izdevās pārraut un ieiet vairākus kilometrus vācu teritorijā, taču armijas vadība nebija spējīga izmantot šos panākumus, un izvērst spēcīgu uzbrukumu pret vāciešiem. 1917. gada 22.-31. janvārī notika Janvāra kauja, kuras laikā vācieši centās atgūt Ziemassvētku kauju laikā zaudētās teritorijas.

Ziemassvētku un Janvāra kaujās strēlnieki izrādīja lielu varonību, taču vienlaikus cieta lielus zaudējumus. Krievijas armija šo kauju laikā zaudēja apmēram 26 000 kareivju, no kuriem 9000 bija strēlnieki - apmēram trešā daļa no visiem strēlnieku spēkiem. Ziemassvētku kauju neveiksmīgā vadība strēlniekos radīja aizvien lielāku neapmierinātību ar armijas vadību. Izplatījās baumas par nodevību pret latviešu formējumiem, 7. februārī ģenerālis Aļeksejevs pieprasīja kara ministram iecelt komisiju Rīgas frontes notikumu izmeklēšanai, bet tas nenotika Februāra revolūcijas dēļ. Tās rezultātā tika gāzts imperators Nikolajs II Romanovs un lielākā daļa strēlnieku bija gatavi atbalstīt radikālos boļševikus, kuri solīja izbeigt karu, kā arī netraucēt Krievijas impērijas tautām veidot neatkarīgas valstis vai autonomijas. 7.-11. aprīlī 290 strēlnieku pulku priekšstāvji Rīgā izveidoja pirmo Latviešu strēlnieku pulku izpildkomiteju (Iskolastrelu), kas 30. maijā pieņēma rezolūciju par varas pāriešanu padomju rokās.

1. septembrī Vācijas karaspēks sāka uzbrukumu Rīgas-Daugavpils frontē un forsēja Daugavu pie Ikšķiles. 2. septembrī Pirmā Latviešu strēlnieku brigāde no Olaines atkāpās uz Rīgu, bet Otrā brigāde 26 stundas noturēja pozīcijas pie Mazās Juglas pret uzbrūkošajiem vācu spēkiem. Pateicoties tam, 12. krievu armija neiekļuva aplenkumā un paspēja atkāpties no Rīgas, fronte nostabilizējās pie Siguldas. Pēc Oktobra revolūcijas 4. decembrī Iskolastrels saņēma pieprasījumu sūtīt vienu latviešu strēlnieku pulku Petrogradas aizstāvēšanai. 6. decembrī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks ieradās Petrogradā un tam kopā ar Baltijas flotes jūrniekiem tika uzdota Padomju Krievijas valdības apsardze Smoļnijā. 30. decembrī 12. armijas pavēlnieks Jukums Vācietis izdeva pavēli par Latviešu strēlnieku korpusa izveidi uz Apvienotās Latviešu strēlnieku divīzijas bāzes.

Apvienotās Latviešu strēlnieku divīzijas struktūra (1917)