Latvju strēlnieki

Vīrs, no kura baidījās Ulmanis



Latvijas valsts vēsture nav bagāta personībām, par kurām varētu sacīt, ka tās plānojušas valsts apvērsumu. Kā zināms, izdarīt to izdevās tikai Kārlim Ulmanim, taču jau tolaik baumoja, ka Ulmanis esot vēlējies aizsteigties kādam priekšā. ''Kāds'' bija Brīvības cīņu varonis, pulkvedis Voldemārs Ozols – neparasta, noslēpumaina personība. 30. gadu stāsti par pulkveža Ozola apvērsumu, tāpat kā sociāldemokrātu it kā gatavoto puču, tomēr lielā mērā tika popularizēti un varbūt pat sacerēti, lai attaisnotu paša Ulmaņa rīcību 1934. gada 15. maijā. Tomēr nav dūmu bez uguns un ir skaidrs, ka Ulmanis Ozolu uzskatīja par bīstamu.

Dažādos valsts amatos, kā arī žurnālistikā nodarbinātais Voldemārs Ozols 1932. gada 15. decembrī nodibināja Lāčplēša kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrību "Leģions". ''Leģionāri'' publiski pauda savu neapmierinātību par politiskajām jukām Saeimā un korupciju. Sekas bija ''Leģiona'' aizliegšana un Ozola izraidīšana no Latvijas. Kad 1934. gada 6. maijā atvaļinātais pulkvedis caur Valku ieradās Latvijā, viņu nekavējoties arestēja un ieslodzīja Centrālcietumā līdz 1936. gadam. Tolaik tika apgalvots, ka Ozola piekritēji ar armijas virsnieku līdzdalību un Vācijas finansiālo atbalstu esot gatavojušies gāzt likumīgo varu.

Ziņas bija pretrunīgas. Pats Ulmanis apgalvoja, ka ''leģionāri'' plānojuši pārģērbties par aizsargiem un lūgt dalību valdības sēdē. Tās laikā daļa ministru, premjeru Ulmani ieskaitot, tiktu arestēti vai pat nogalināti. Kas notiktu tālāk, gan nav skaidrs. Savukārt bijušais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš atmiņās zina stāstīt, ka iebrukums bijis domāts Saeimā, ne Ministru kabinetā. Šajā versijā jau vairāk loģikas, jo tā paredzēja, ka deputāti tiktu piespiesti apstiprināt pučistu valdību. Tāpat kā pirmajā variantā, arī Saeimā bija ierēķināta asinsizliešana – daļai tautas priekšstāvju iebrukuma laikā bija jāiet bojā. Noprotams, ka īpašu naidu ''leģionāri'' izjutuši pret kreisajiem un arī Kārļa Ulmaņa zemsaviešiem.

To, ka stāsti par Ozola apvērsuma nodomiem nav tikai fantāzijas, apliecina viņa pieminēšana dažādās interpretācijās laikabiedru – piemēram, Marisa Vētras, Jāņa Kārkliņa, Fēliksa Cielēna – atmiņās. Tiek minēts, ka Ozols valsts apvērsumu plānojis vismaz kopš 1931. gada un viņa atbalstītāju rindās bijuši pat cienījamais tautsaimniecības eksperts, profesors Kārlis Balodis, kā arī filozofs un sabiedriskais darbinieks, profesors Pēteris Zālīte. Dziedātājs Mariss Vētra atmiņās min, ka tolaik dzirdējis par ''leģionāru'' ieceri viņam pēc apvērsuma piedāvāt kultūras ministra posteni. Nav gan pamata uzskatīt, ka pulkvedis būtu ticis tālāk par slepenām apspriedēm domubiedru lokā.

Vēsturnieku rīcībā esošā informācija liek spriest, ka Voldemāra Ozola piekritēju skaits nav bijis lielāks par pāris simtiem, un, par spīti baumām, Ozola darbības, visdrīzāk, nav ietekmējuši ne vācu, ne padomju specdienesti. ''Leģionam'' tāpat nebija ietekmes ne aizsargos, ne armijā. Tas, ka pulkvedi varētu atbalstīt ''daži Rīgas pulku komandieri'', bija sazvērnieku ilūzijas.

Kad Voldemāru Ozolu 1936. gadā atbrīvoja un izraidīja no Latvijas uz mūžu, viņa tālākās gaitas izrādījās ne mazāk raibas kā agrāk. Izraidītais iestājās republikāniskās Spānijas karaspēkā brigādes ģenerāļa pakāpē. Pirms Spānijas pilsoņu kara beigām Ozols kaut kādu iemeslu dēļ krita nežēlastībā, un viņu arestēja paši republikāņi. No gūsta viņš tika sveikā, tikai pateicoties diplomāta Fēliksa Cielēna pūlēm. Latvijā agrākais Brīvības cīņu varonis tomēr bija un palika ''persona non grata''. 1939. gada 28. aprīlī viņam ar Ministru kabineta lēmumu atņēma Latvijas pilsonību. Kara gadus Voldemārs Ozols pavadīja Parīzē, kur esot iesaistījies arī pretestības kustībā. Ja tas tā, tad nav saprotams, kādēļ pēc Francijas galvaspilsētas atbrīvošanas 1944. gadā viņu apcietināja amerikāņi. Šoreiz kā Ozola atbrīvotāji uzstājās PSRS reevakuācijas komisijas pārstāvji. 1945. gada 22. jūlijā bijušais Latvijas armijas pulkvedis ar sievu un audžumeitu no Parīzes atgriezās Rīgā. Te Ozols iekārtojās par pasniedzēju LU Ģeogrāfijas fakultātē un Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā, lasot lekcijas kartogrāfijā un ģeodēzijā. Viņš ir mācību grāmatas "Kartogrāfisko projekciju teorija" autors. Tāpat zināms, ka Ozols kopā ar studentiem veicis Raunas un Vaives upju baseina topogrāfisko un hidrotehnisko izpēti, uzņēmis Priekuļu izmēģinājumu saimniecības topogrāfiju.

Viesturs Sprūde, Latvijas Avīze (2008.09.27)

http://www.zemessargs.lv/forums/viewtopic.php?f=69&t=388