Voldemārs Oskars Ozols trīs valstu armijas formās

Foto: Nezināms

11. novembra arhitekts

Laiks Tautai. 2009. gada 11. novembris 11:58

Ilgus gadus noklusēts un deldēts ir 11. novembra notikumu pozitīvā iznākuma un uzvaru patiesais projektētāja vārds. Tāpēc mūsdienās, pēc 90 gadiem, tas ir atkal jāatceras un jāspodrina, gluži kā vecie apbalvojumi. Tie ir mūsu atmiņa, mūsu vēsture un mūsu valsts tapšanas patiesā seja.

 Voldemārs Oskars Ozols dzimis 1884. gada 17. oktobrī Krievijas impērijas Mogiļovas guberņā latviešu Vidrejas kolonijā.

 Latvietis, kurš nēsājis piecu armiju virsnieku formas tērpus, karojis piecos karos, divas reizes gaidījis nāvessoda izpildi, divas reizes nīkstot Centrālcietumā iecerējis atņemt sev dzīvību pats.

 Viņa plānotas ir tādas kaujas, kā Ziemassvētku kauja, Juglas kauja, Cēsu kauja un pretbermontiešu operācija.

 Lāčplēša kara ordeņa kavalieris (http://www.lkok.com/detail1.asp?ID=1140).

 1907. gadā pabeidzis Viļņas karaskolu. 1914. gadā kā absolūts teicamnieks absolvējis Maskavas Kara akadēmiju.

 1914. gadā Vadījis kaujas operācijas Kaukāza frontē pret Osmaņu impērijas (Turcijas) karaspēku. Vadījis Vanas un Erzerumas ieņemšanu. Izveidojis pirmās armēnu nacionālās armijas vienības, kam pateicoties vēlāk radās Armēnijas valsts. Godinot Ozola piemiņu, par devumu armēņu tautas brīvības labā Ozolam Erevānā uzcelts piemineklis.

 1915. gadā Rietumu frontes 4. armijas 55. divīzijas štāba priekšnieks.

1916. gadā pēc personiskās iniciatīvas pārcelts uz latviešu strēlnieku daļām, kur dienēja 5. Zemgales un 8. Valmieras strēlnieku bataljonos. Iecelts par 2. latviešu strēlnieku brigādes štāba priekšnieku. Piedalījies visās brigādes kaujās.

 1917. gadā pie Ložmetējkalna cietis no kaujas gāzēm. Pavasarī ievēlēts par latviešu strēlnieku pulka padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, bet jūlijā atteicies no šī amata, un atgriezies strēlnieku brigādē, vadījis Juglas kaujas. Pēc lielinieku apvērsuma rudenī no armijas demobilizējas un 1918. gadā, šķērsojot fronti, atgriežas Latvijā, kur tiek pēc K. Ulmaņa pavēles arestēts un izdots vāciešiem, kuri Ozolu iesēdināja kuģī, kurš devās uz Igauniju, un pavēlēja Ozolu izmest Baltija jūras vidū. Taču Ozols atrada kopēju valodu ar kuģa kapteini un tas izsēdināja Ozolu Sāmsalā, kur viņu aizturēja igauņu robežsargi.

Apcietinājumā izslimoja Tīfu.

 Tajā laikā štabskapteinis Zemitāns, kuru K. Ulmanis iecēla pulkveža kārtā bez atbilstošas izglītības un kaujas prakses, aizmuguriski piespriež V. Ozolam nošaušanu.

Taču Igaunijas armijas virspavēlnieks Johans Laidonens ignorē šo lēmumu un pēc atveseļošanās Ozolu ieceļ par Tērbatas 2. divīzijas štāba priekšnieku.

 

Pēc Voldemāra Ozola rīkojuma un ar viņa tiešu līdzdalību un atbalstu tiek organizētas Ziemeļlatvijas brigādes daļas.

 1919. gadā, sākoties karadarbībai pie Apes, Voldemārs Ozols iecelts par apvienoto latviešu un igauņu spēku, Alūksnes grupas štāba priekšnieku. Plānojis un personīgi vadījis visas kaujas operācijas pret lieliniekiem, landesvēru un Dzelzs divīziju.

Ievērības cienīga ir 17. jūnijā Ozola rakstītā vēstule pulkvedim Balodim, http://www.historia.lv/al fabets/C/CE/cesu_kaujas/dok/1919.06.17.htm

Kura parāda cik neviennozīmīga bija tā laika situācija ar sadalījumu,- par Latviju un pret Latviju.

Pēc uzvarām Cēsu kaujās atgriežas Igaunijā dēļ nepārtraukta konflikta ar J. Zemitānu, kura kaujas māka un prasme, pēc Ozola domām, nebija atbilstoša viņa komandiera ambīcijām.

 Taču pēc K. Ulamaņa noslēgtā Strazdu muižas pamiera ar sakauto vācu armiju, kura rezultātā vācu armija ar visiem ieročiem tika atlaista uz Kurzemi, kur sakārtojās, atpūtās un kopā ar Avalova (Ovalova) grupējumu uzbruka Rīgai atkārtoti, Ozols tiek aicināts glābt Rīgas fronti. Taču tajā slēpjas zināms viltus.

 Pēc K. Ulmaņa un J. Zemitāna pavēles Latvijas armijas daļas tobrīd bija Rīgu pametušas un nostiprinās Juglā, atstājot Rīgu bermontiešiem, (Aktīvais kaujas spēks 30000 apbruņotu vīru, bet kopā ar apkalpojošo sastāvu – 50000) kuri pēc nelielas cīņas ar dažiem simtiem Rīgas aizstāvju nostiprinājās Pārdaugavā un pirms Rīgas pārņemšanas krietni uzdzīvoja. Kas arī nebija brīnums, jo Rīga bija neaizsargāta un bermontieši šķitās uzvarējuši.

 V. Ozols kļuva par Latvijas armijas Operatīvās daļas priekšnieku. K. Ulmanis un Zemitāns Juglā bija pilnīgi pārliecināti, ka Ozols tiks sakauts un iznīcināts, jo tā spēki un bruņojums bija neizmērojami vājāks par bermontiešu.

 Taču veiksmīgas plānošanas, lieliskas sadarbības ar Antantes spēkiem rezultātā, kā arī negaidīta uzbrukuma momenta rezultātā 3. novembrī,  vairākkārtīgi spēcīgākā brmontiešu armija 11. novembrī tika sagrauta un vairs nekad nespēja savākties un vajāta atkāpās uz Kurzemi, kur izšķīda un pameta Latvijas teritoriju. Nesagrauto Rīgas torņu zvani vēsta par uzvaru, un pilsētnieki ielās sajūsmā kliedz.

 1919. gada 15. novembrī, „Jaunākās Ziņas” rakstīja: „Ozols ar ģēnija skatu pārredz visu cīņas turpmāko gaitu. Viņš garā paredz, kā vācieši tiek galīgi sakauti un, ka tiem būs jābēg no Kurzemes prom uz Vāciju. Tā to var tikai liels, īsts karavadonis”.

 1920. gada februārī nespēdams saprasties ar Ulmaņa pagaidu valdību, to uzskatot par nodevīgu, un tās iecelto armijas vadību, kurā nebija vērojama kompetence, bet vien pakļāvīgums un lišķība K. Ulmaņa pagaidu valdībai, kas arī ir skaidri saprotams pēc iepriekšējiem notikumiem, Ozols demobilizējas un 1921. gadā iestājas Lietuvas armijā, kur kā ģenerālštāba taktiskās daļas padomnieks plāno un piedalās uzvaru nesošajās kaujās pret Poliju, atgūstot Lietuvai Viļņu. Pēc kā demobilizējas arī no Lietuvas armijas un atgriežas Latvijā, kur uzsāk aktīvu saimniecisku darbību un iesaistās politiskajās norisēs.

 1934. gada 6. maijā, apvainots valsts apvērsuma iecerē, kura tā arī netiek tiesiski pierādīta, pēc K. Ulmaņa rīkojuma un atbilstoši Kerenska likumam, kas pieļāva beztermiņa ieslodzījumu jebkuram, vien ar iekšlietu un kara ministra parakstiem, tiek turēts ieslodzījumā Centrālcietumā, vieninieku kamerā līdz 1936. gada 6. maijam, kad uz mūžīgiem laikiem tiek Ulmaņa izraidīts no Latvijas, atņemot Latvijas pilsonību.

 1936. gadā dodas uz Spāniju un kā brigādes ģenerālis cīnās pret Franko režīmu, kur atkal sava nemierīgā gara dēļ iekļūst intrigu virpulī un tiek apvainots spiegošanā Franko labā un atkal gatavojas nāvessoda izpildei no kuras paglābjas pateicoties sena paziņas (Oskars Stīga?) atbalstam, kurš atbrauc no Francijas, lai glābtu savu draugu.

 Francijā Ozols iesaistās rezidentūras izveidē, Sarkanā kapela, kuras uzdevums bija veidot pagrīdes cīņu pret Franko, Musolini un Hitlera režīmiem. Ozola pagrīdes vārds ir Zolā.

 1940. gadā pēc PSRS iebrukuma Latvijā, Ozols sajūsmā par nīstā Ulmaņa režīma likvidāciju dodas uz PSRS vēstniecību Parīzē un, piedāvājot savus pakalpojumus, izsaka kvēlu vēlēšanos atgriezties Latvijā. Taču tiek pārliecināts, ka sakarā ar politisko situāciju viņš nepieciešams Francijā, jau esošajā rezidentūrā, lai veidotu un piedalītos pretošanās kustībā nacistiem. Ozols piekrīt un turpina jau savu iesākto darbu.

 Taču ne ilgi. No 1941. gadam līdz 1943. gadam Ozols un citas Sarkanās kapelas grupas darbojas izolācijā, bez sakariem ar kādas citas valsts vadību, tajā skaitā PSRS vadību. Nacistu gestapo šajā laikā guva lielus panākumus cīņā ar Francijas pretošanās kustību, ieviešot savus provokatorus šajā kustībā. Taču Ozolam pašam izdodas izbēgt gan arestu, gan nodevības, ko gan nevar teikt par pašu Ozola-Ležandra grupu, kura 1944. gadā jau bija pilnīgā gestapo kontrolē, taču netika no gestapo puses pilnīgi likvidēta. Kā iespējamo iemeslu var domāt to, ka kara iznākums tajā laikā bija jau skaidrs un gestapo vadība cerēja ar rezidentūras dubultaģentiem nostiprināt savas pozīcijas nākotnes Eiropā.

Dēļ tā, ka šķita aizdomīga šāda izkārta, ka gestapo kontrolē esošā rezidentūra nav tikusi gestapo iznīcināta, pēc Francijas atbrīvošanas 1944. gada 7. novembrī Ozols tiek Francijas (DST) kontrizlūkošanas pārvaldes arestēts par iespējamo sadarbību ar gestapo. Taču pēcāk, iesaistoties PSRS pārstāvjiem, tiek atbrīvots un kādu laiku strādā PSRS tirdzniecības pārstāvniecībā Francijā līdz pat 1945. gada 17. maijam kad dodas prom un caur Marseļu, Odesu un Maskavu, 22. jūlijā atgriežas Rīgā, savā vecajā Čiekurkalna dzīvoklī, kurš nu stāv pilnīgi tukšs bez mēbelēm.

 Degsme aktīvi strādā PSRS labā Ozolam ir zudusi, jo 1942. gadā PSRS nometnēs nobendēts viņa brālis Pēteris (http://www.lkok.com/detail1.asp?ID=1137), taču viņš pieņem piedāvāto LVU Ģeogrāfijas fakultātes un Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta kartogrāfijas un ģeodēzijas katedras pasniedzēja vietu.

Ozols vēl uzspēj uzrakstīt „Kartogrāfisko projekciju teoriju”, bet vasarās kopā ar studentiem veic Raunas un Vaives upju baseinu topogrāfisko un hidrotehnisko izpēti.

 1949. gada 12. jūlijā mirst ar sirdstrieku un tiek apglabāts Rīgas Raiņa kapos. Te aprima nerimstošā cīnītāja par demokrātisku Latviju un ienaids pret visa veida diktatoriem miesa un Lāčplēša gars atrod savu dusu.

 Armēņi, Lietuvieši un Igauņi ir pateicīgi Voldemāram Ozolam par tā ieguldījumu šo valstu neatkarībā un suverenitātē.

 Un arī Latviešiem ir laiks atcerēties savus patiesos varoņus, kuriem ir jāpasakās arī par to, ka, lai arī cik grūta būtu situācija šodien, mēs varam svinēt 11. novembra Lāčplēša dienu dedzot sveču gaismiņas par katru kritušo. Arī par Voldemāru Oskaru Ozolu!

  Saistītais raksts: http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/blog/ laiks-tautai/musu-novembris

Sagatavoja: V Gricaičuks-Puriņš

http://www.diena.lv/blogi/11-novembra-arhitekts-698818