Goppers ne tikai aktīvi iesaistījās valsts aizsardzības darbā, bet, pateicoties sabiedriskajai darbībai — daudzi vēl šobaltdien viņu pazīst kā skautu ģenerāli, kurš starpkaru laika fotogrāfijās redzams īsajās skautu biksēs — un pagātnes leģendām apvītajai darbībai, starpkaru Latvijā bija atpazīstamāko prominenču vidū. Viņam kā vienam no varonīgākajiem pasaules kara virsniekiem bija grūti pieņemt, ka militārā situācija ir mainījusies. Galu galā Goppers nezināja arī svešvalodas, izņemot krievu valodu. Viņam līdzīgu augstāko virsnieku Latvijas armijā bija samērā daudz un, kaut arī viņu skaits pakāpeniski saruka, viņi pilnībā neizzuda no ierindas līdz pat okupācijai.

Nav šaubu, ka Goppers kļuva par pārliecinātu Latvijas patriotu. Turklāt saskaņā ar laikabiedru liecībām, neraugoties uz šķietamo un lielā mērā arī patieso konservatīvismu, viņš bija arī demokrātisks un taisnīgs savā tuvākajā sabiedrībā. Daudzi uzdod jautājumu — ko Vidzemes divīzijas komandieris Goppers būtu darījis 1934. gada 15. maijā, ja nebūtu atvaļināts mēnesi iepriekš un nomainīts ar ģenerāli Krišjāni Berķi, kurš bija tieši iesaistīts apvērsuma plānos. Min arī atbildi — Goppers paliktu uzticīgs savam karavīra zvērestam, ko bija devis demokrātiskajai Latvijas valstij.

Norūdīts vecs karavīrs

Ārkārtīgi augstā sabiedriskā aktivitāte bija viens no iemesliem, kāpēc ģenerālis nevarēja veltīt visu laiku tikai dienestam. To ievēroja arī priekšniecība, kuras dotie raksturojumi vispār ir ļoti interesanti. Apsardzības ministrs Gustavs Zemgals 1922. gadā rakstīja: «Fiziski stiprs, piedzīvojis un norūdīts vecs karavīrs ar ļoti plašām militārām zināšanām un ar lielu kara un kaujas praksi. Savos noskaidrotos kareiviskos principos nepiekāpīgs, sirdsapziņa tīra. Kā ministrijas padomes priekšsēdētājs veic savu darbu sekmīgi. Darbā aktīvs. Pieturēdamies vairāk pie vecās skolas tradīcijām, tomēr ir atturējies padomē no mūsu armijas demokrātiskajam garam vairāk piemērotu likumu ierosināšanas un izskatīšanas.» Arī kara ministrs Jānis Ducens 1924. gadā uzskatīja, ka ģenerālis «savos uzskatos par militāriem jautājumiem ir ļoti konservatīvs». Ģenerālis Rūdolfs Bangerskis 1925. gadā rakstīja, «ka varētu būt labs, ja visas savas spējas ziedotu tikai dienestam, nenododoties blakuslietām». Taču viskritiskāk Gopperu vērtēja armijas komandieris Pēteris Radziņš, uzskatot, ka viņa militārās zināšanas palikušas «Krievijas armijas 1916. gada piedzīvojumu» līmenī.

Sabiedriski aktīva bija visa Gopperu ģimene. Viņa kundze — poliete Vera Goppere (dzimusi Pajevska) darbojās žurnālistikā, bija vīra vadītās Latvijas Skautu centrālās organizācijas dāmu komitejas priekšniece, aktīvi piedalījās Latvijas sieviešu palīdzības korpusa un citu sabiedrisko organizāciju darbā. Varšavā 1908. gadā dzimušais dēls Miķelis izveidoja izdevniecību «Zelta Ābele», kura iegājusi Latvijas un trimdas literatūras vēsturē ar savu grāmatu izcili oriģinālo un augstvērtīgo noformējumu. Kopā ar 1915. gadā dzimušo brāli Sergeju abi darbojās studentu korporācijā «Selonija». Sergejs 30. gadu beigās iestājās karaskolā, izlēmis kļūt par virsnieku. Ģimenē bija arī meita Tatjana (dzimusi 1913. gadā).

Pirmie soļi

Kārlis Goppers piedzima 1876. gada 2. aprīlī Plāņu pagasta «Maskatos» lauksaimnieka ģimenē, mācījās 14 kilometru attālajā Trikātas draudzes skolā, kurā bija labākais klases vingrotājs un viens no centīgākajiem skolniekiem, bieži mācoties arī brīvajā laikā. Pēc skolas līdzīgi daudziem citiem latviešu jauniešiem šajā laikā nolēma kļūt par profesionālu karavīru un 1893. gadā iestājās karadienestā Kauņas cietokšņa kājnieku bataljonā, bet pēc gada — Viļņas junkurskolā (viņa kursā mācījās arī latvieši — vēlākais Krievijas armijas ģenerālmajors Jānis Ušaks, Daugavgrīvas cietokšņa adjutants un latviešu strēlnieku bataljonu organizētājs, vēlākais Latvijas armijas pulkvedis Kārlis Baltiņš). Bija viens no labākajiem junkuriem, par ko liecina arī vingrošanas sacensībās iegūtās pirmās vietas. Pēc skolas beigšanas 1896. gadā viņš dienēja Varšavā novietotajā 190. kājnieku pulkā, bet no 1905. gada, jau štābkapteiņa dienesta pakāpē — 183. pulkā Pultuskā (Polijā) un vēlāk Kostromā (pulkā no 1908. gada dienēja arī vēlākais pirmais Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku virspavēlnieks Oskars Kalpaks un abus latviešus saistīja cieša draudzība, ko Goppers vēlāk aprakstīja grāmatā «Krusttēvs Oskars. Atmiņas par draugu pulkvedi Kalpaku»). Dienējot Varšavā, Goppers paralēli dienestam studēja dabaszinātnes un filozofiju vietējā universitātē.

1912. gadā Kārli Gopperu paaugstināja kapteiņa pakāpē un iecēla par rotas komandieri. Pēc diviem gadiem — 1914. gada vasarā — sākās Pirmais pasaules karš un 183. pulks jau ar tā sākumu tika nosūtīts uz fronti pret Austroungārijas armiju. Sekoja kaujas, kurās Goppers parādīja izcilu varonību. Bija rotas, vēlāk bataljona komandieris kaujās Austroungārijā (Galīcijā), viņu apbalvoja ar Krievijas armijas virsnieka kaujas apbalvojumiem — Svētā Staņislava ordeņa II šķiru ar šķēpiem un šķēpiem pie jau pirms kara piešķirtā III šķiras ordeņa, Svētās Annas ordeņa II šķiru šķēpiem un šķēpiem pie jau esošā III šķiras ordeņa, Svētā Vladimira IV šķiras ordeni, kā arī abiem augstākajiem virsnieka apbalvojumiem — Svētā Jura zobenu un Svētā Jura ordeņa IV šķiru, ko ordeņa dome piešķīra tikai pēc rūpīgas pārbaudes un par izcilu varonību. Bija vēl viens apbalvojums — cara «Visaugstākā atzinība». 1915. gada jūnijā (datumi — pēc vecā stila) viņš par kaujas nopelniem tika paaugstināts par apakšpulkvedi, bet 1916. gada martā — par pulkvedi. 1915. gada decembrī sakarā ar cara vizīti frontē Gopperam uzticēja prestižo pienākumu komandēt divīzijas apvienoto bataljonu tam par godu rīkotajā 4. armijas parādē. Kaujās divas reizes tika ievainots.

Sirdsapziņa neatvēl

1916. gada 20. maijā Gopperu iecēla par latviešu strēlnieku rezerves bataljona komandieri, taču pavēles izpildīšana aizkavējās frontes stāvokļa dēļ un 20. jūnijā kaujā pie Baranovičiem viņa bataljons durkļu uzbrukumā pārrāva četras ienaidnieka nocietinājumu līnijas, bet komandieris tika ievainots trešo reizi un šoreiz evakuēts uz hospitāli Maskavā (par šo kauju viņam piešķīra Svētā Vladimira III šķiras ordeni). Tāpēc pulkvedis uzņēmās latviešu strēlnieku bataljona komandiera amatu tikai pēc izveseļošanās — 1916. gada 8. augustā. Gada beigās latviešu bataljoni tika pārveidoti par pulkiem, bet pulkvedis 20. decembrī uzņēmās 7. Bauskas pulka komandiera amatu. Uzreiz pēc tam sekoja smagās «Ziemassvētku kaujas», par kurām Goppers kā vienīgais latvietis šī apbalvojuma vēsturē saņēma Krievijas Sv. Jura ordeņa III šķiru. Izraksts no ordeņa domes protokola: «Būdams 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka komandieris, pašaizliedzīgi vadīja šī pulka darbību, pēc personiski, zem spēcīgas apšaudes veiktas izlūkošanas, 1916. gada 23. decembrī, bez artilērijas atbalsta nakts kaujā pārrāva trīs ienaidnieka mākslīgo šķēršļu joslas un ieņēma ienaidnieka pirmo nocietināto ierakumu līniju starp Mangaļu mežniecību un Ložmetējkalnu, pēc tam vissmagākajos apstākļos izveda pulku ienaidnieka aizmugurē un ieņēma otru vācu ierakumu līniju; būdams pēc tam nozīmēts par no 7. un 8. latviešu pulka izveidotas vienības komandieri, organizēja aizsardzību un, neraugoties uz salu un pretuzbrukumiem, divas diennaktis noturēja pozīciju ienaidnieka aizmugurē līdz rezervju pienākšanai; pēc viņu pienākšanas — naktī uz 25. decembri, vadot kreiso uzbrukuma kolonnu no 6. un 7. pulka daļām, veicināja nežēlīga uzbrukuma sekmes stipri nocietinātām ienaidnieka pozīcijām Lielupes labajā krastā zem nosaukuma «Mēle», turklāt par mūsu karaspēka trofejām kļuva: apmēram 1000 gūstekņu, vairāk par 30 lielgabaliem, noliktavas ar lādiņiem un citi kara ieguvumi.»

Latvijā Gopperam par šo varoņdarbu piešķirts III šķiras Lāčplēša Kara ordenis. Tālākos notikumus bezjēdzīgajās, latviešiem smagajās kaujās atspoguļo toreizējais 5. Zemgales pulka komandieris Jukums Vācietis: 29. decembrī Goppers saņēma uzdevumu ar savu pulku atkal doties uzbrukumā. «Bet Gopers pēc personīgas rekognoscēšanas [izlūkošanas] pārliecinājās, ka tas ir neiespējams un nevar būt vairāk nekas kā ļaužu nobendēšana. Pēc asas un kategoriskas sarunas ar [brigādes komandieri] Auzānu par to lietu palkavniekam Goperam bija jāatstāj pulks. [..] Ložmetējkalnā mēs sastapāmies un Gopers, man to izstāstījis, piezīmēja: «Sirdsapziņa neatvēl izpildīt tādas pavēles.»

Pretlielinieciskajā pagrīdē

Sekoja Krievijas februāra revolūcija un tūlīt pēc tās 1917. gada martā Gopperu iecēla par latviešu strēlnieku 1. brigādes komandieri, maijā viņš saņēma Krievijas sabiedrotās Serbijas Karadžordževiču zvaigzni, bet augustā piedalījās Rīgas aizstāvēšanas kaujās pie Juglas upes, par kurās parādīto varonību vēlāk saņēma Lāčplēša Kara ordeņa II šķiru. Pulkvedis bija viens no tiem virsniekiem, kuri nebaidījās atklāti uzstāties par nepieciešamību saglabāt armijā disciplīnu. Septembrī viņu izvirzīja paaugstināšanai ģenerālmajora pakāpē, taču lielinieku apvērsuma rezultātā pavēli neizsludināja. Sekoja pilnīgs armijas sabrukums. Latviešu strēlnieku pulki kļuva par lielinieku partijas bruņoto spēku, bet daudzi ar to neapmierinātie virsnieki tos pameta.

Arī Kārlis Goppers no 1917. gada decembra Petrogradā, pēc tam — Maskavā darbojās pretlielinieciskajā pagrīdē. Kopā ar Fridrihu Briedi un citiem latviešu virsniekiem viņš iesaistījās Borisa Savinkova vadītajā «Dzimtenes un Brīvības glābšanas savienībā», kļūstot par tās štāba mobilizācijas nodaļas vadītāju. 1918. gada jūlijā Goppers piedalījās pretlielinieciskās sacelšanās organizēšanā Jaroslavļā, bet pēc tās sakāves ieradās Samārā un iestājās pretlielinieciskajā Tautas armijā. Kādu laiku viņš bija virspavēlnieka un valdības mītnes komandants, brigādes štāba priekšnieks, vēlāk — Kolčaka armijas divīzijas komandieris Urālu frontē, tieši piedaloties Krievijas Pilsoņu kara traģiskajās norisēs un vēlāk tās izcili aprakstot grāmatā «Četri sabrukumi».

Vienlaikus Goppers saistījās ar Latviešu nacionālo padomi Sibīrijā un Tālajos Austrumos, aktīvi piedalīdamies latviešu Imantas pulka un Troickas bataljona formēšanā. 1918. gada 1. novembrī viņu ieskaitīja Imantas pulkā, bet 1920. gada jūnijā no Vladivostokas ar ģimeni atgriezās Latvijā, kur stājās Latvijas armijas virspavēlnieka rīcībā. Jau pēc Neatkarības kara noslēguma augustā viņu paaugstināja par ģenerāli un iecēla par Apsardzības (vēlākās Kara) ministrijas padomes priekšsēdētāju, bet 1924. gadā — par Vidzemes divīzijas komandieri un Rīgas garnizona priekšnieku. Ģenerālis palika šajā svarīgajā un reprezentatīvajā amatā līdz 1934. gada aprīlim, kad dienestā pieļaujamā maksimālā vecuma sasniegšanas dēļ viņu atvaļināja.

Slēpties es nedomāju

Jau dienesta laikā ģenerālis bija sabiedriski aktīvs, šķiet, viens no rosīgākajiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem. No 1921. gada vadīja Latvijas Skautu centrālo organizāciju. Līdzās šiem pienākumiem ilgāku laiku bija Latvijas Aizsardzības biedrības priekšsēdētājs, Veco latviešu strēlnieku biedrības priekšnieks, no 1924. gada — arī Pulkveža Brieža fonda loceklis, Latvijas Sarkanā Krusta un Jaunekļu kristīgās savienības valdes loceklis. 1924.–1925. gadā un 1934.–1940. gadā — žurnāla «Latviešu Strēlnieki» redaktors. Sarakstīja vairākas grāmatas par latviešu strēlnieku vēsturi, militāro audzināšanu un skautismu. Latvijas Republikā bez jau minētajām Lāčplēša Kara ordeņa šķirām apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa II un III šķiru, Aizsardzības biedrības sudraba medaļu, skautu Pelēkā Vilka ordeni, skautu pateicības zīmēm «Saulīte» un «Svastika», Čehoslovākijas Kara krustu, Francijas Goda leģiona III šķiru, Lietuvas Ģedimina ordeņa II šķiru, Somijas Baltās Rozes ordeņa II šķiru un Zviedrijas Šķēpa ordeņa II šķiru.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā skautu vadītāji aicināja Gopperu mēģināt bēgt vai slēpties, taču ģenerālis atbildējis: «Es zinu, kas mani sagaida. Arvien esmu bijis komunistu destruktīvās varas apkarotājs un komunisti pārāk labi zina manus uzskatus. Slēpties es nedomāju — tas varētu atsaukties uz maniem piederīgiem, bez tam kā karavīrs to arī negribu darīt.» 1940. gada 30. septembrī viņu apcietināja un ievietoja Centrālcietuma 4. korpusā, apsūdzot pulka komandēšanā cariskajā armijā, «Jaroslavļas dumpja» vadīšanā, darbībā Kolčaka armijā, Latvijas skautu vadīšanā un tamlīdzīgos «grēkos». Par to arī ģenerālis tika pratināts.

Kopā ar viņu un vēl apmēram 200 cilvēkiem ieslodzītais Nikolajs Abramovs 90. gadu sākumā atcerējās, ka ģenerālis, kura guļvieta bijusi viņam blakus, «turējies ar lielu pašcieņu, bijis mazrunīgs». 1940. gada decembrī ģenerālim piespriests nāvessods, kas izpildīts 1941. gada 25. martā, aprokot viņu kopējā kapā Ulbrokas mežā. Abramovs liecina, ka pirms tiesas Goppers nešaubījies, ka viņam piespriedīs nāvessodu, taču «citādi bijis pavisam mierīgs, kaut gan nakti negulējis. [..] vairs nevienu vārdu neteicis, tikai atvadījies no Abramova, sacīdams, ka pēc tiesas jau pārvedot citā kamerā. To zinājuši arī citi ieslodzītie. Bet pēc tiesas Goppers atnācis atpakaļ. Abramovs izbrīnā iesaucies: «Jūs attaisnoja?» Ģenerālis teicis, ka viņam piedāvāts iesniegt apžēlošanas lūgumu, bet viņš esot pietiekami vecs cilvēks, turklāt karavīrs un vēl ģenerālis, lai lūgtu apžēlot. To viņam neļaujot pašcieņa, viņš neiešot lūgties un mierīgi sagaidīšot savu nāves stundu.» Arī citi liecinieki uzsver ģenerāļa vīrišķīgo izturēšanos. Kādam virsniekam, atvadoties, viņš teicis: «Neviens upuris lai nav par lielu, ko spēji nest savas tēvzemes Latvijas labā!» Nākamajā dienā kāds sargs iznesis no kameras Goppera mantas.

Vācu okupācijas laikā — 1944. gada aprīlī Stopiņu mežā Goppera un citu nošauto kapa vieta tika atklāta. Viņš bija nošauts ar diviem šāvieniem pakausī. Sekoja svinīga apbedīšana Brāļu kapos, pie Mātes Latvijas tēla, piedaloties vecajiem strēlniekiem, skautiem un Reitera korim (tas dziedāja «Mūžam zili ir Latvijas kalni»), bet ģenerāļa sirds — Trikātas kapos. Drīz pēc tam Latviju atstāja arī ģimene, bēgot uz Rietumiem. Dēls Miķelis Goppers pēc kara turpināja Zviedrijā vadīt izdevniecību «Zelta Ābele».

avots:

http://www.apollo.lv/portal/news/articles/52294