Latvju strēlnieki

Andreja pirmais skolotājs ir Bormaņu puisis Romāns, kurš ir piedalījies turku karā. Ziemas vakaros viņš māca Andrejam rakstīt un rēķināt, daudz stāsta par savām karavīra gaitām un rekrūšu ķeršanu. Andreja pirmā skola ir Stukmaņu muižas skola, tad seko mācības Kokneses draudzes skolā. Pārrunājot ar tēvu turpmākās izglītošanās iespējas, tiek nolemts stāties Vietalvas Draudzes skolā. Šeit mācoties, viņš ir skolnieku vecākais, un jau šajā laikā parādās Andreja labās organizētāja spējas un spēja sadarboties ar citiem. 1890.gadā Andrejs iestājas Pleskavas mērnieku skolā, kuru 1893.gadā sekmīgi pabeidz. Līdzekļu tālākām studijām ģimenei nav, tāpēc Andrejs izvēlas Pēterpilī esošo Kara topogrāfu skolu, kurā mācības un uzturs ir par brīvu. 1895.gadā Andrejs skolu pabeidz ar pirmo šķiru. Seko dienests Leibgvardu Somijas pulkā, Pēterpils apgabala un Somijas kara topogrāfu daļā, Jelgavā izvietotajā Novotoržskas kājnieku pulkā. 1900.gadā Andrejs Auzāns iestājas Ģenerālštāba Akadēmijā, kuru 1903.gadā absolvē un tiek ieskaitīts Krievijas armijas Ģenerālštābā par ģeodēzistu, astronomu un topogrāfu. Kā kara ģeodēzistu viņu Krievijas – Japānas kara laikā komandē uz Mandžūriju. Seko darbs vadošos amatos Turkmenistānā (Čardžujas starptautiskajā observatorijā un Taškentas observatorijā), no 1914. gada viņš ir Krievijas impērijas Zinātņu akadēmijas Seismoloģijas komisijas loceklis. Turkmenistānā A.Auzāns sastop arī savu sievu, ģimenē piedzimst divas meitas. Dzīvodams Taškentā, A.Auzāns nododas zinātniskajam darbam, veic novērojumus Taškentas observatorijā, publicējas žurnālos.

Sākas Pirmais pasaules karš, un arī tālo Taškentu sasniedz ziņas par karadarbībā ierauto Latviju. Dzimtenē tiek veidoti latviešu strēlnieku bataljoni, un A.Auzāns ir gatavs atgriezties, lai pievienotos strēlniekiem un aizsargātu tēvzemi. 1915.gada 25.decembrī viņš kā brīvprātīgais dodas uz Rīgas fronti, ģimeni atstājot Turkmenistānā. Latvijā viens pēc otra tiek izveidoti latviešu strēlnieku bataljoni, un A.Auzāns uzņemas 7.Bauskas bataljona formēšanu un vadīšanu, kaut arī viņa ģenerālštāba pulkveža stāvoklis dotu iespēju komandēt krietni lielāku karaspēka vienību krievu pulkos. Latviešu strēlnieku bataljoni tiek pārveidoti pulkos un iedalīti divās brigādēs; par pirmās brigādes komandieri ieceļ ģenerāli Misiņu, savukārt par otrās brigādes komandieri – pulkvedi Auzānu.

Ziemassvētku kaujas. Paredzēto uzbrukumu vācu pretiniekiem gatavo lielā slepenībā un par to līdz pat uzbrukuma sākumam zina tikai daži augstākie virsnieki, tostarp pulkvedis Auzāns. Kaujām gatavojoties, Auzāns bieži apstaigā pozīcijas, pārbaudot pirmās līnijas. Visu decembri turpinās speciālo vienību apmācības. Bet, lai noteiktu uzbrukuma dienu, jāgaida, kamēr aizsals Tīrelis. To sagaida tikai decembra beigās, un par uzbrukuma datumu nosaka 23.decembri (pēc vecā stila). Uzbrukums sākas pulksten 5 no rīta, ir spēcīgs sniegputenis. Latviešu strēlnieki pārrauj ienaidnieka pozīcijas, pārrāvuma vietā visu dienu notiek niknas cīņas par katru zemes sprīdi. Vācieši īsteno niknu pretuzbrukumu. 24.decembrī pēc A.Auzāna neatlaidīgiem pieprasījumiem viņam atsūta papildspēkus. Šajā naktī pulkvedis Auzāns kopā ar pulkvedi Goperu izstrādā uzbrukuma plānu Ložmetēju kalnam. Turpat pie ugunskura strēlnieki nodzied „Klusa nakts, svēta nakts” – tas ir strēlnieku Ziemassvētku vakars. 25.decembra agrā rītā Auzāna un Gopera vadītie pulki straujā un negaidītā triecienā uzbrūk Ložmetēju kalnam, un vēl pirms pusdienlaika Ložmetēju kalns ir latviešu strēlnieku rokās. Ziemassvētku kaujas strēlnieku slavu aiznes pasaulē un viņu varonība kļūst leģendāra.

Strēlnieki, kuri kopā ar savu komandieri Auzānu cīnās plecu pie pleca, viņu raksturo kā kūsājošas enerģijas pilnu, kurš ir brīvs no bailēm un vienmēr atrodas visbīstamākajās pozīcijās. Savās atmiņās par Auzānu otrās brigādes ārsts A.Baidiņš raksta: „Ģenerālis Auzāns bija virsnieks ar plašām zināšanām un piedzīvojumiem kara mākslā, pēc dabas drošsirdīgs, pašaizliedzīgs, darbīgs un enerģisks. Būdams nedzērājs un nesmēķētājs, ar savu priekšzīmi un askētisko dzīvi viņš atstāja dziļu ietekmi uz strēlniekiem.”

Par nopelniem Ziemassvētku kaujās pulkvedi Auzānu paaugstina par ģenerāli un apbalvo ar Sv.Jura ordeni, ieceļot par 12.armijas Sv.Jura Ordeņa Kavalieru domes locekli.

Strēlnieki, pārraudami Ziemassvētku kaujās vācu fronti un ieņemdami Ložmetēju kalnu, krievu armijai atver ceļu uz Jelgavas un visas Kurzemes atbrīvošanu. Diemžēl armijas vadība tālākam uzbrukumam negatavojas un latviešu spožos panākumus  neizmanto. Strēlnieki ir sašutuši un vīlušies, daudziem šķiet, ka viņu upuri ir bijuši velti. Tomēr sabiedrotie strēlnieku varonību nav aizmirsuši. 1918.gada 11.novembrī Anglijas ārlietu ministrs Balfūrs Zigfrīdam Meirovicam teiks: „Mēs, angļi, augsti vērtējam to ieroču brālību, ko latviešu strēlnieki noslēguši ar sabiedroto armijām savās varonīgajās cīņās. Tās darījušas plaši pazīstamu jūsu tautu un tās brīvības centienus.”

1917.gadā Auzānu ieceļ par Krievijas Ģenerālštāba Topogrāfu korpusa priekšnieku, vienlaikus ar šo amatu viņš kļūst arī par Krievijas Zinātņu akadēmijas locekli. Šo amatu Auzāns turpina ieņemt arī pēc 1917.gada lielinieku īstenotās Krievijas revolūcijas, bieži riskējot ar savu dzīvību, lai glābtu savu padoto dzīvības. Bada un terora māktajā Pēterpilī dzīvo arī viņa ģimene. Lai atgrieztos dzimtenē, Auzāns iesniedz izbraukšanas lūgumu. Beidzot pēc divu gadu neziņas, gaidīšanas un neatlaidīgas staigāšanas pa iestādēm 1923.gadā Auzāns saņem atļauju ar ģimeni doties uz Latviju.

Atgriezdamies dzimtenē, 1923.gada 15.decembrī Auzānu ieskaita galvenā štāba administrācijas daļā. 1925.gadā viņu ieceļ par Kara ministrijas Padomes pastāvīgo locekli, bet 1927.gadā pārvieto uz galveno štābu un ieceļ par Ģeodēzijas - topogrāfijas daļas priekšnieku. Viena pēc otras rodas jaunas Latvijas kartes, tiek apmācīti jaunie topogrāfi. Auzāns pasniedz lekcijas Kara skolā, virsnieku kursiem un Kara topogrāfu kursiem. Turpinās arī zinātniskais darbs – tiek sarakstīti vairāki zinātniskie darbi astronomijā, topogrāfijā un kara vēsturē. Auzāns aktīvi iesaistās sabiedriskajā darbā – viņš ir Latviešu strēlnieku biedrības priekšnieks un vienlaikus darbojas arī citās biedrībās un organizācijās, publicē rakstus par strēlnieku cīņām, ir korporācijas „Fraternitas Vesthardiana” goda filistrs. Gribēdams mūža otru pusi pavadīt laukos, Auzāns Kurcuma pagastā iegādājas lauku mājas – vecu muižas centru, kurā no jauna izbūvē ēkas un iekopj saimniecību.

1933.gadā ģenerālis Auzāns, sasniegdams maksimālo vecumu, atvaļinās no dienesta un savus spēkus velta Auzānu saimniecībai. Par savu māju saimnieku viņam lemts būt līdz 1941.gada pavasarim, kad padomju vara atsavina labi iekopto saimniecību. Vācu okupācijas laikā Auzāns atgriežas savās lauku mājās, taču, padomju vilnim vēlreiz veļoties pāri Latvijai, 1944.gada augustā kopā ar ģimeni dodas trimdā uz Vāciju. Pēc neskaitāmām Vācijas nometnēm Auzānu ģimene 1948.gadā beidzot nokļūst Anglijā. Šeit Andrejs Auzāns aktīvi darbojas latviešu organizācijās un Daugavas vanagu organizācijā, lasa priekšlasījumus par strēlnieku cīņām, raksta savus memuārus.

Sirmais ģenerālis no dzīves šķiras pēkšņi - 1953.gada 23.martā. Pirms dažām dienām viņš vēl ir cītīgi strādājis dažādus saimniecības darbus, bet naktī viņu pēkšņi skar sirdstrieka. Andrejs Auzaņs tiek apglabāts Stokportas pilsētas kapos.

Materiāla sagatavošanā izmantoti fragmenti no Lidijas Auzānes-Tīcmanes grāmatas ”Ģenerālis Auzāns”, 1971, Adnolda Tīcmaņa apgāds