Latvju strēlnieki

Latviešu durkļi Urālos.

http://www.15madsheep.com/lv/arhivs/latviesu-durkli-uralos/

Dzīve kā kino

Elvita Ruka, publicēts žurnālā ''Ssetdiena'', 2011.gada janvārī

Ceļojot pa bijušo PSRS, neskaitāmas reizes ir nācies dzirdēt folklorizēto teicienu – ‘’Kas izraisīja padomju revolūciju? Jevrejskije golovi, latišskije štiki i russkije duraki!* ’’. Daudzviet Krievijā, jo īpaši Urālos, latvieši ir un paliks saistīti ar sarkano strēlnieku vārdu un darbiem.

Protams, ne viss ir tik vienkārši, bet strīdos labāk neiesaistīties.

Pirms došanās uz Jekaterinburgu un tālāk esošo Alapajevsku, man nākas iedziļināties dažādos vēstures skaidrojumos. Piederu paaudzei, kas 1.septembrī vēl svinīgi salutēja mītiņos pie Latviešu Sarkano Strēlnieku pieminekļa, taču vairāk par šo vīru varoņdarbiem neko nezināju. Sargāja Ļeņinu - ir viss, ko varu pateikt. Skola nu nekādi nepalīdzēja jaunāko laiku vēstures skaidrošanā, vēl trakāk – divas dienas pirms vidusskolas eksāmena mūs visus sasauca kabinetā, un skolotāja traģiskā balsī paziņoja, ka eksāmena nebūs – neviens vairs nezinot, kāda vēsture esot pareizā! Nevarētu teikt, ka ļoti bēdājāmies... 

BALTĀ LAPA UN MAPĪTES 

Taču pasaulē ir jābūt līdzsvaram, tāpēc tādiem vēstures nejēgām kā es paralēli rosās pagātnes fanātiķi. Uz Jekaterinburgu braucu kopā tieši ar tādu cilvēku - vēsturnieku sirdī un pēc izglītības Gintu Skutānu. Viņš ir kā apsēsts ar pagātni, un īpaši cītīgi meklē latviešu pēdas Krievijā. Pagaidām viņš ir ticis pāri Urāliem, Jeņisejai un Sajāniem, taču ir gatavs iet līdz Klusajam okeānam. Mums nedaudz atšķiras laika izjūta, taču šoreiz vienojamies – viņš neceļos tik ilgi kā parasti, es nedaudz piebremzēšu. Tā mēs iegūstam veselu nedēļu sniegotajos Urālos, ko papildina divas reizes pa divdesmit astoņām stundām līganā, meditējošā vilcienā. Sanāk, ka tieši viesmīlīgajā vilciena kupejā notiek mana izglītošanās vēsturē. Gintam arī ceļojumā līdzi ir vairākas biezas mapes par latviešiem Urālos, sarkanajiem strēlniekiem un Romānovu dinastijas slepkavību Jekaterinburgā. Tās ir dažādu laiku un autoru versijas, kas bieži runā viena otrai pretim.

Pirmo, vienkāršāko, es saņemu jau pirms brauciena, izglītošanās nolūkos.

Tur ir gan beletrizēti žurnālu raksti, gan sausas preses publikācijas, gan zinātniski vēsturiski pētījumi, ko normāls cilvēks nemaz nevar izlasīt. Tomēr es cenšos un gala rezultātā nošausminos trīskārši. Pirmkārt, jau pati vēsturiskā patiesība par cara, viņa ģimenes un citu Romānovu necilvēcīgo nogalināšanu izrādās briesmīga. Otrkārt – neticami, cik par šo slepkavību ir dažādas, pretrunīgas un maldinošas versijas, cik analītisks detektīva darbs jāveic šajos vēstures skaidrojumos. Treškārt - briesmīgi ir arī tas, ka man par šiem notikumiem nebija gandrīz nekādu zināšanu. Ne gluži balta lapa, bet tuvu tai...

ĢENĒTISKĀS MĪKLAS 

Vienmēr esmu teikusi, ka dzīvie man interesē vairāk kā mirušie. Arī šoreiz mēs braucam pie dzīva cilvēka, pie latvieša Jāņa Pilāta jeb tēva Mozus, kas jau astoņpadsmit gadus mīt Krievzemē un ir izveidojis ‘’Krievijas Jaunmocekļu’’ klosteri Alapajevskā, vietā, kur dienu pēc cara ģimenes slepkavības nogalināti vairāki citi Romānovu dinastijas pārstāvji.

Mani šajā vēsturiskajā kontekstā uzrunā latviešu vieta. Mani fascinē, cik pretējās lomās mēs esam spēlējuši šajā vēstures izrādē. Esam bijuši sarkanie, kas taisa revolūciju, esam bijuši baltie, kas aizsargā caru, esam bijuši upuri, kas noslepkavoti līdz ar caru, esam daudzināti kā cara slepkavas, vēl pa vidu esam centušies viltot vēsturi un latviešus padarīt par vienīgajiem un īstenajiem Romānovu slepkavām, un tagad izrādās, ka arī klosteri Jaunmocekļu piemiņai ir uzcēlis tieši latvietis! Man atmiņā uzpeld tie daudzie izbrīnītie cilvēki, kas, uzzinot latviešu tautas skaitlisko sastāvu, patiesā izbrīnā izpleš acis un pārjautā – kā gan jūs visur paspējat būt klāt, ja jau esat tik maz?

Tā nu Gints čabina daudzās mapes, kurās atklājas arvien saistošāki papīri – informācija, kas slepus pārkopēta dažādo specfondos, pēdējo dzīvo liecinieku liecības, ceļojumos satikto vēstures fanātiķu dāvinājumi. Esmu pietiekoši atvērta, lai uzdotu muļķīgus jautājumus, viņš – pietiekoši pacietīgs, lai vienkārši un saprotami atbildētu, neieslīgstot pārlieku smalkās detaļās. Galu galā, vilciena ritmā kopīgi uzrakstām īso, vienkāršo versiju par latviešu gaitām Urālos. Koncentrējamies uz revolūcijas laiku, kas ir visdramatiskākais. 

KAS PAR NAŽIEM IR LATVIEŠI! 

- Vai tiešām latvieši bija tik sarkani, ka bez mums revolūcijas nebūtu?

- Bet, protams! Bez latviešiem Ļeņins varu nesaglabātu. Mēs nosargājām viņu un komunisma ideju.

-   Kāpēc? Kas tad mums no tās revolūcijas tika?

-   Kā - kas? Tu vispār saproti, kas tas bija par piedzīvojumu? Bez tam, mēs esam visai pārsteigumiem bagāta tauta, varam kļūt ļoti kareivīgi...

-   Tu ko? Vienmēr cietēji, kalpi un padevīgie latvieši? Kas tikai muguras loka un klanās? Mēs esam asinskārīgi bijuši?

-    Bet, protams! A, ko citu bija darīt? Zemes taču visiem nepietika, jaunākajiem dēliem perspektīvas nekādas. Vēl deviņpadsmitā gadsimta vidū katru desmito vīrieti ņēma cara armijā uz 25 gadiem, vienkārši izlozēja. Tikai vēlāk pārgāja uz trīs gadu dienestu... Bet daudziem latviešiem nebija ne zemes, nekā. Ko darīt? Dzimtenē varēji būt tikai kalps, bet karā varēja izsisties. Tāpēc daudzi apzināti stājās cara armijā. Latvieši ir karojuši visur!

-   Tāpēc, ka patika vai aiz atriebības pret pasauli?

-   Visādi. A, ko - aizkrāsnē vajadzēja tupēt? Te vēsture vārījās, te varēja karot, te varēja pasaulei parādīt, kas par nažiem ir latvieši!

-   Jā, tikai vienmēr citu valstu labā, zem svešiem karogiem.

-    Nu, tāds ir mazu tautu liktenis. Visi zina sarkanos strēlniekus un leģionārus, bet cik slaveni ir  kalpakieši, zemitānieši un kurelieši?

-    Jā, un lielās valstis savās jukās vēl liek latviešiem karot vienam pret otru! Pietiek jau ar Sarkanās Armijas latviešiem un leģionāriem, kur brālis pret brāli, tēvs pret dēlu... Vai Krievijas revolūcijā bija tāpat?

-    Daudz trakāk! Latvieši bija pie sarkanajiem, latvieši bija pie baltajiem. 

-    Kur vairāk?

-    Pie sarkanajiem, protams. Kādi simts tūkstoši latviešu cīnījās par revolūcijas uzvaru, kādi desmit tūkstoši centās saglābt brūkošo impēriju. 

Mūsu darbu pārtrauc vien īsas pieturas ceļā, kad izkāpjam uz aukstā perona ievilkt nāsīs salto Urālu gaisu un nopirkt ko ēdamu. Uzstājīgo pārdevēju, protams, ir daudz vairāk kā pircēju, tāpēc lecam vien atpakaļ savā Sverdlovskas vilcienā. Jā, Urālu lielpilsēta Jekaterinburga vilcienu sarakstos joprojām tiek dēvēta revolūcijas ideologa Sverdlova vārdā. ‘’Vēsture taču tik ātri nepāriet!’’ mums paskaidro biļešu kasē.  

LATVIETIS PAT CARA KAPĀ 

Latviešus pasaulē vienlīdz ir izkaisījuši gan izdzīvotāju, gan varoņu gēni, vienojamies savā braucošajā štābā. Mēs esam klāt, kad jauni līdumi jādzen un maize jāaudzē, esam klāt, kad revolūcija jātaisa un jākaro par pilnīgi pretējām pārliecībām. Mums ļoti patīk dziedāt, dejot un šaut zem svešiem karogiem, patīk maisīt lielo valstu kārtis... Mēs taču tik pacietīga, tik strādīga izdzīvotāju tauta, bet, kad mūs nospiež līdz apakšai, tad kā atspere šaujamies gaisā, ar visiem varoņiem turklāt!

Tomēr tradicionāli mums tiek arī upuru loma.

Pat cara ģimenes nāvē līdzi ir aizgājis latvietis, cara uzticamais sulainis Aloīzs Trūps, kas Romānoviem bija kalpojis visu mūžu un nepameta cara ģimeni arī izsūtījumā. Viņu līdz ar Romānoviem nogalināja Jekaterinburgā 1918.gada 17.jūlija naktī. Trūpa mirstīgās atliekas līdz ar citiem līķiem veda, slēpa, meta šahtās, dedzināja ar sērskābi un spridzināja, divas diennaktis slēpjot nozieguma pēdas. Pēc daudziem gadiem viņu, nabadzīgu latviešu zemnieku dēlu, līdz ar dižciltīgajiem mocekļiem, cēla ārā no baisā un slapjā purva kapa, meklēja DNS, apstiprināja personību un pierādīja noziegumu. Interesanti, ka sulaini vēl pirms viņa kungiem svinīgi pārapbedīja Pēterburgā,  Romanovu dinastijas kapenēs.

Kā uzticams sulainis latvietis Trūps iznesa upurjēra likteni. Viņš tika nogalināts bez cīņas – par biedinājumu citiem un apliecinot impērijas galu. Zīmīgi, ka vairākās grāmatās aprakstīta epizode, kā Trūps uz tvaikoņa satiek savu brāļa dēlu. Tobrīd viņš ar cara bērniem tiek pārvietots no Toboļskas uz Jekaterinburgu, bet sarkanie strēlnieki bija viņu cietumsargi. Radinieki apkampās, taču no likteņa tas nevienu nepaglāba. 

SAVI ATRAITNES DĒLI UN MIESNIEKI 

Latvieši bija arī upurētāju pusē, tiesa, ne tādā mērā, lai varētu tieši viņus vainot cara ģimenes slepkavībā. Jā, Romānovus apsargāja čekistu specvienība, kurā četri no desmit cilvēkiem bija latvieši. Bet tautā bija iegājies visus sarkanarmiešus, kas savā starpā sarunājās krieviem nesaprotamā valodā, saukt par latviešiem! Tauta nesaspringa atšķirt vēl arī ungārus, vāciešus, igauņus ... Vienkāršāk bija visus saukt vienā vārdā – latiši. Tāpēc arī ilgus gadus par cara ģimenes slepkavām automātiski tika uzskatīti mūsu tautieši – tik slaveni bija kļuvuši latviešu strēlnieku asiņainie durkļi.

Mēnesi pirms baisās slepkavības Romānovus apciemoja 3. armijas komandieris Reinholds Bērziņš. Kādreiz viņš, trūcīgs lauku puisis, bija rakstījis vēstuli caram un lūdzis naudu mācībām. Cars uz lūgumu nereaģēja, bet Bērziņš tā arī palika par nabadzīgu tautskolotāju. Tieši tāpēc viņš kā inteliģents kļuva par apakšvirsnieku cara armijā, bet revolūcijas viļņi viņu uzmeta jau Sarkanās Urālu armijas priekšgalā. Kad Romānovi jau bija ieslodzīti, Bērziņš rakstīja vēstuli mātei – ‘’kādreiz es lūdzu caram naudu mācībām, tagad viņš man lūdz atļauju pastaigāties un pazāģēt malku pagalmā’’.

Tomēr Bērziņam ar cara nogalināšanu nav tieša sakara, gluži pretēji. Maskavas revolucionāri nebija pārliecināti, vai pārāk enerģiskie Urālu komunisti vēl nav caru nošāvuši, tāpēc sūtīja Bērziņu noskaidrot situāciju. Tobrīd Romānovi vēl bija dzīvi, taču, kad tuvojās baltie, tika pieņemts lēmums viņus iznīcināt bez tiesas, noslepkavot turpat, Ipatjeva mājas pagrabā.

Jā, notikumā bija iesaistīti arī latvieši. Bija tādi, kas pēdējā mirklī aiz drosmes vai gļēvuma atteicās pildīt pavēli, bet viens vai divi neatteicās piedalīties. Tas gan nepierāda, ka viņi tiešām šāva vai dūra, bet klāt viņi tur bija. Visvairāk aizdomās turamais ir Jānis Celms, kas pats to nedz apstiprināja, nedz noliedza. Dīvainā kārtā viņu neskāra Staļina represijas, viņš izdzīvoja arī nākamajā karā un mira sirmā vecumā. Pēc kara viņš Rīgā vadīja gaļas veikalu L. Paegles un Kirova ielu stūrī (tagad Antonijas un Elizabetes), un vectētiņi slepus veda mazdēlus apskatīt slaveno onkuli, kas nogalinājis caru – tauta zināja vairāk, kā fiksēja oficiālā vēsture. Vēl nav pierādīts, ko tieši viņš izdarīja – šāva, dūra vai vienkārši skatījās, bet klāt viņš tur bija un pēc slepkavības konvojēja asiņaino kravu. Ar to mums, latviešiem, jāsamierinās – ir mūsu tautā arī pa kādam miesniekam... 

BALTIE IZMAKSĀJA DĀRGI 

Līdzsvaram mūsu tautieši bija arī Kolčaka armijā. Vairākums latviešu kareivju balto pusē nonāca mobilizācijas, līdzekļu trūkuma un neizlēmības dēļ - neredzot citu izeju. To, kas apzināti cīnījās pret sarkanajiem, nemaz nebija tik daudz. Tikai augstākie virsnieki ticēja Krievijas lielvalsts atjaunošanai un baltajiem ģenerāļiem, viņi pret sarkanajiem cīnījās pārliecības pēc.

Latviešiem baltgvardu pusē neklājās viegli, kaut arī viņiem bija pat savas nacionālās vienības. Kolčaka armijā, piemēram, bija Troickas pulks (vēlāk pārdēvēts par Imantas) ar diviem tūkstošiem karavīru. Taču viņiem vadība īsti neuzticējās, jo sarkano latviešu slava visur gāja pa priekšu. Mūsējie vairāk dienēja apsardzē, dzīvoja pa aizmuguri, maz karoja, atkāpās - drīzāk jau bēga no sarkanajiem. Viņi bija spiesti atkāpties līdz pat Vladivostokai un gaidīt kādus, kas viņus izglābs un aizvedīs mājās. Sabiedroto Antante, francūži, to arī izdarīja un ar kuģi nogādāja tik tālu aizklīdušos  latviešu baltgvardus atpakaļ Latvijā. Mūsu valstij tas izmaksāja ļoti dārgi, jo francūži vēlāk piestādīja rēķinu. Tas bija milzīgs – pāris miljonu latu, kurus prezidents Ulmanis bija spiests pieskaitīt jau tā lielajiem Brīvības cīņu izdevumiem. 

SARKANBALTIE VAROŅI 

Abās pusēs bija arī spilgtas personības, varoņi, kas izceļas no kopīgās masas. Pazīstamākais ir latviešu sarkanais strēlnieks Voldemārs Āziņš, kas kļuvis par Urālu nacionālo varoni un kura vārdā joprojām ir nosauktas pilsētu centrālās ielas, bet Iževskā pat saglabājies milzīgs betona piemineklis. Tiesa, tam ir nokritusi galva, tāpat kā varoņa uzvārda krievu versijā ir pazudušas garuma un mīkstinājuma zīmes. Jā, tautieši, ziniet – krievu ‘’Azin’’ ir mūsu Āziņš, kas izveidoja savu vienību, ieņēma Iževsku un vienu pēc otras arī citas Urālu pilsētas. Viņš izpelnījās Sarkanā karoga ordeni, taču ilgi nedzīvoja – krita baltgvardu gūstā un 1920.gada 17.februārī tika sodīts ar nāvi divdesmit četru gadu vecumā. Āziņš esot bijis pārdrošs karavadonis, kas stila pēc valkājis kaukāziešu kavalērijai raksturīgo apmetni un papahu. Viņš bezbailīgi triecis savu zirgu virsū balto lielgabaliem un visus iedvesmojis ar savu piemēru. Pateicīgie Urālu ļaudis viņu apdziedāja dziesmās un viņa vārdā nosauca pat kādu Baškīrijas ciematu, bet sagūstījušie baltgvardi apgalvoja, ka Āziņš ir bijis no morfija atkarīgs gļēvulis, kura varonība raisījusies tikai narkotiku iespaidā. Padomju bērnu grāmatiņās viņam bija veltīti dzejoļi, bet šobrīd Latvijā viņš no varoņu saraksta ir izsvītrots.

Viens no zināmākajiem latviešu baltgvardiem bija Rūdolfs Bangerskis, cara strēlnieku pulka komandieris. Arī viņam nācās bēgt no sarkanajiem un slēpties Jekaterinburgas apkaimē. Kad viņu un kādu krievu sagūstīja sarkanie, tad Bangerskis izmantoja nekaunīgu blefu – kur jūs esat redzējuši latvieti starp baltajiem? Latvieši taču visi ir sarkanie! Vai tad latviešu strēlniekus nepazīstat? Čekisti uzķērās un atstāja Bangerski dzīvu, bet viņa biedru, krievu, nošāva uz vietas. Bangerskis izglābās un atkal pievienojās Kolčaka armijai, strādāja štābā. Kad pie viņa ieradās latviešu karavīru delegācija, lai lūgtu palīdzību kādā jautājumā, Bangerskis viņus pat nepieņēma – štābā viņš uzdevās par poli, jo latviešu tautība pārlieku asociējās ar sarkanarmiešiem. Militāro karjeru viņš nepameta visu mūžu – atgriezies Latvijā, Bangerskis kalpoja savas dzimtenes armijā, bija pat kara ministrs, bet Otrā pasaules kara laikā cīnījās vāciešu pusē. Viņa pārliecība nemainījās – Bangerskis kā bija pret sarkanajiem, tā arī palika.     

PAR SLEPKAVU PENSIJAS DĒĻ 

Taču krāšņākais no visiem vēsturiskajiem personāžiem ir afērists Jānis Svikke, kas ilgus gadus pacietīgi viltoja vēstures liecības, lai tiktu atzīts par galveno cara šāvēju, par komandieri, kura vadībā ir noticis šis vēsturiskais noziegums. Kāpēc viņš to darīja? Gribēja slavu un lielāku pensiju! Viņš veikli izmantoja situāciju un savu bagāto fantāziju, lai uz ilgu laiku sajauktu vēsturniekiem prātus. Viņam bija tikai trīs klašu izglītība, bet viņš, pēc profesijas bulciņu cepējs, vairākus gadus Latvijas Universitātē pasniedza ‘’Marksismu un ļeņinismu’’- lekcijas viņš vadījis, lasot avīžu rakstus. Savu biogrāfiju viņš bija safabricējis tā, ka jau 1904.gadā viņš esot bijis Komunistiskās partijas biedrs un braucis pie Ļeņina uz Šveici, bet tas pa kluso viņam esot devis naudas paciņas revolūcijas organizēšanai...

Patiesībā Svikke savu komunistisko karjeru veidoja, pateicoties bērnībā pie vācu kungiem apgūtajai vācu valodai. Svikke revolūcijas laikā tiešām bija aizklīdis līdz Urāliem, bet nebija nekādā saistībā ar cara apsardzi. Viņš Jekaterinburgā vadīja tipogrāfiju, kas drukāja avīzes un uzsaukumus latviešu, ungāru, vācu valodās. Sarkanajā armijā bija daudz vācu un austriešu kara gūstekņu, viņus arī vajadzēja idejiski uzmundrināt. Otrā pasaules kara laikā vācu valoda viņam atkal noderēja – Svikke vadīja vācu karagūstekņu nometni. Šo amatu viņš zaudēja tādēļ, ka bija vācu gūstekņiem spēlējis Ziemassvētku dziesmiņas, bet tas nu nekādi neatbilda padomju ideoloģijai... Pēc kara viņš kļuva par Universitātes pasniedzēju, bet, kad viņu atšifrēja un no amata patrieca, viņš izdomāja uzdoties par īsteno cara slepkavu un izstrādāja šo versiju ļoti ticami. 

NEZĀLES TIK VIEGLI NEIZNĪKST 

Viņš pēc liecinieku atmiņām restaurēja cara nogalināšanas notikumu gaitu un ielika sevi ‘’vadoņos’’. Viņa nopelns ir tas, ka tieši apsēstais Svikke atrada īstos notikumu dalībniekus – čekistus Celmu un Kajaku. Tālāko Svikke safabricēja pats. Viņš noviltoja ‘’īsteno’’ cara šāvēju brigādi, kurā tika ierindoti astoņi latvieši, bet īstie vēsturiskie operācijas vadoņi Jurovskis un Ņikuļins tika pievienoti ticamības labad. Sarakstā viņš sakrustoja īstos čekistus no cara apsardzes ar savas tipogrāfijas darbiniekiem – latviešiem. Sev viņš ierādīja operācijas komandiera titulu. Saglabājusies viņa vēstule īstajam šāvējam Ņikuļinam, kurš vienīgais tajā laikā vēl bija dzīvs. Vēstulē Svikke aicina, lai Ņikuļins apliecina partijai un vēsturei, ka tieši viņš ir bijis īstais operācijas vadonis, bet Jurovskis un pārējie tikai pildījuši viņa pavēles. Nekādu apstiprinājumu Svikke nesaņēma, taču tas netraucēja rosīties tālāk.

1947.gadā viņš raksta partijai rekomendāciju par biedru Jāni Celmu, kur tiešos vārdos slavē viņa kaujas veikumus : ‘’Biedrs Celms izpildīja sevišķi svarīgus kaujas uzdevumus, tai skaitā izpildīja kaujas uzdevumu par Romanovu ģimenes un svītas likvidēšanu (nošaušanu). Vēlāk viņš izpildīja vissvarīgākos kaujas uzdevumus cīņā ar kontrrevolucionāriem man uzticētajā vienībā, kad es biju divīzijas komandieris trešajā armijā’’**. Parakstās Svikke kā cara nošaušanas operācijas vadītājs un aicina piešķirt Celmam personālo pensiju. Tās viņi laika gaitā saņem abi, bet slava tā arī izpaliek - tajā laikā ar cara nogalināšanu nelepojās pat Komunistiskā partija. Svikke turpina viltot ne tikai savas liecības, bet atrod arī citus ‘’lieciniekus’’. Kāpēc Svikkes izdomājumus pēc vīra nāves apstiprina Jāņa Celma sieva Pelageja, tā arī paliks noslēpums.         

Taču vissāpīgāk no Svikkes aktivitātēm cieta viņa ģimene. Baumo, ka viņš čekai nodevis pats savu dēlu - kara laikā viņš bija Anglijas armijā, uzdevās par poli, bet spiegoja PSRS labā. Viņš atgriezās Latvijā angļu uniformā, bet tēvs viņu esot nodevis krievu specdienestiem kā angļu spiegu. Otrs dēls jau bija gājis bojā 1937.gada tīrīšanās, kurās nez kā izdzīvoja pats Svikke. Viņš, acīmredzot, ir bijis no tām nezālēm, kas neiznīkst. Viņš nodzīvoja vairāk kā deviņdesmit gadus, un mūža nogalē viņam bija daudz laika. Viņš sacerēja vecuma marasma pilnas vēstures interpretācijas ar sevi galvenajā lomā, un krietni apgrūtināja vēsturiskās patiesības skaidrošanu. Deviņdesmito gadu sākumā daži Svikkes sacerējumi tika publicēti kā vēsturiskā patiesība, arī safabricētais šāvēju saraksts ar astoņiem latviešiem. Taču turpmāk atklātie fakti un pētījumi Svikkes ‘’varoņdarbus’’ neapstiprina. 

AR LIEKULĪBU ASARU NEIZSPIEST 

Banāli sacīt, bet Krieviju ar prātu neizprast.

‘’Lai cik baznīcu mēs arī neuzceltu, lai cik krusta gājienus neveiktu, tās asinis mēs nekad neatmazgāsim’’, pārliecināti ir kino ļaudis, ko satieku Jekaterinburgas kino festivālā. Viņi vienlaikus godā pareizticību un tik pat skaļi nosoda tās ‘’pokazuhu’’ un dubulto morāli. ‘’Tagad piederība baznīcai ir tas pats, kas agrāk Komunistiskajai partijai’’ atzīst drosmīgākie. ‘’Visi vecie komunisti ir kristījušies un ārēji atbalsta baznīcu. Ar Jeļcina*** parakstu savulaik tika no zemes virsas nolīdzināts Ipatjeva nams, lai izdzēstu šo noziegumu no pasaules acīm. Vēlāk, kad viņš jau bija prezidents, tad aktīvi vāca ziedojumus, lai uzceltu ‘’Hram na krovi’’****. Spožā katedrāle bija ne tik daudz grēku nožēlošana, cik politiskās varas apliecinājums – Jekaterinburga taču ir Krievijas trešā galvaspilsēta! Būtu atstājuši Ipatjeva namu ar ložu pēdām sienās – runā, ka no tām tiešām tecējušas asinis – tad es ietu un raudātu. Bet tagad, tajā spožajā katedrālē, no manis jūs asaru neizspiedīsiet’’ – monologu nobeidz kāds Maskavas režisors.

Vēlāk, Alapajevskā satiktais, cilvēku ļoti godātais un mīlētais tēvs Mozus, ieteiks lielo piedošanu atstāt Dieva ziņā. Tas nav cilvēku varā – piedot asinis vai nē. Vēsture un svētie raksti pierāda, ka tieši vislielāko vajāšanu vietā vēlāk uzplaukst kvēlākā ticība. Bet par revolūciju un latviešu vietu tajā tēvs Mozus saka viedus vārdus – ‘’tas bija kristīgs mērķis nekristīgiem līdzekļiem. Pati ideja varbūt pat nebija slikta, bet ceļš uz to nodarīja milzīgu postu. Kāds krusts mums, latviešiem, bija uzlikts, tādu mēs iznesām’’. 

*Ebreju galvas, latviešu durkļi, krievu muļķi

** Dokuments rakstīts krievu valodā

*** Boriss Jeļcins bija Jekaterinburgas, toreizējās Sverdlovskas apgabala Komunistiskās Partijas pirmais sekretārs, kas cītīgi izpildīja Drošības komitejas vadītāja Jurija Andropova ierosinājumu nojaukt Ipatjevu namu; tas notika 1975.gadā un pēc liecinieku teiktā, esot atgādinājis padomju laika baznīcu grautiņus

**** Dievnams uz asinīm