Latvju strēlnieki

«.. miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts»

Ritēja 1917. gada 5.—11. janvāris  (1916. gada 23. —29. decembris pēc vecā stila). Latvijas teritorijā plosījās Pirmais pasaules karš, Kurzemē atradās vācu armija, cīņas ritēja Rīgas dienvidu pievārtē.

Krievijas armijas vēsturē šīs kaujas iegājušas kā Mītavas (Jelgavas) operācija, vācu armijas vēsturē tās pazīstamas kā Ziemas kaujas. Latviešu strēlnieku vēsturē šīs kaujas ierakstītas kā Ziemassvētku kaujas. Tā bija lielākā Krievijas armijas Ziemeļu frontes kaujas operācija visā Pirmā pasaules kara laikā Rīgas iecirknī. Šīs kaujas apvītas ar daudzām leģendām, vēlākajos gados arī ar izdomājumiem un izskaistinājumiem. Tās ir nosauktas gan par latviešu strēlnieku varonības izpausmes paraugu, gan par plānveidīgu latviešu karavīru iznīcināšanu, izmantojot tos kā lielgabalu gaļu. Tajā pašā laikā strēlnieku varonība Ziemassvētku kaujās un vēlākajās t. s. Janvāra kaujās cēla latviešu tautas pašapziņu un parādīja latviešu tautības karavīrus kā militāru spēku, ne sliktāku par krievu un vācu karavīriem. Par latviešu kaujas varonību rakstīja daudzi laikraksti Francijā, Lielbritānijā un citur pasaulē.

Pārraut vācu fronti

Krievu 12. armijas komandiera ģenerāļa Radko Dmitrijeva pavēle, uzsākot Mītavas (Jelgavas) operāciju, skanēja: «Pārraut vācu fronti iecirknī no Lielā Tīreļa līdz Olainei, lai pēc tā, manevrējot atklātā laukā, atsviestu ienaidnieku pāri Iecavas upei un Lielupei.» Tālākā perspektīvā bija paredzēta Jelgavas ieņemšana, pēc kuras vajadzēja sākties Kurzemes atbrīvošanai. Tā tika stāstīts latviešu strēlniekiem. Tomēr krievu armijas vadība tik plaša mēroga uzbrukuma operāciju nemaz neplānoja, jo tas prasītu rezervju pievilkšanu no Petrogradas apkārtnes, bet tas būtu problemātiski ziemas apstākļos un dzelzceļa lielās noslogotības dēļ. Turklāt, lūkojoties pasaules kara globālā kompleksā, nākamās Ziemassvētku kaujas bija domātas kā krievu armijas palīdzība Rietumu frontei, lai ar Krievijas mērogiem nelielu, lokālu uzbrukuma operāciju palīdzētu grūtus brīžus pārdzīvojošām britu un franču armijām pie Verdenas. Ziemassvētku kauju plānošanā nepiedalījās krievu armijas virspavēlniecība (krieviski Stavka), arī Ziemeļu frontes virspavēlniecība plānošanā ņēma ļoti minimālu dalību. Visa uzbrukuma operācija tapa 12. armijas štābā. Frontes pavēlnieka ģenerāļa Ruzska un 12. armijas komandiera ģenerāļa Dimitrijeva uzskati par iespējamo uzbrukumu nesakrita. Dimitrijevs uzskatīja, ka purvainajā un mežiem klātajā apvidū dienvidos no Rīgas vajadzēja uzbrukt bez iepriekšējas artilērijas sagatavošanas, ievērojot pēkšņuma faktoru. Krievu armijas artilērija bija gan optikas ziņā neprecīzāka par vācu, gan arī skaitliskā ziņā vāciešiem bija vairāk lielgabalu. Bez tam vācieši pēc krievu artilērijas uguns vienmēr paspēja pārrāvuma vietā pievilkt jaunus spēkus, un krievu armijas uzbrukumi palika bez rezultātiem.

Ruzskis savukārt uzskatīja, ka uzbrukums veicams šaurā frontē, pārraujot Jelgavas—Krustpils dzelzceļu, jo iespējamās neveiksmes gadījumā plašāku frontes iecirkni būtu grūtāk nosegt no iespējamā vācu pretuzbrukuma. R. Dimitrijevs tomēr saņēma atļauju veikt uzbrukumu Mazā Tīreļpurva rajonā, jo tajā bija karaspēka izvirzīšanai nepieciešamais segtais apvidus, lai arī pretiniekam šeit bija vairāki nopietni nocietināti punkti: Mangaļi, Ložmetējkalns. Pēdējais bija kā cietoksnis — gan dzeloņstiepļu aizžogojumi, gan divu metru augsts valnis, gan betona blindāžas ar divos stāvos iebūvētām ložmetēju ligzdām.

Jāatzīmē ģenerāļa Dimitrijeva spēja nodrošināt uzbrukumam izcilu slepenību, svarīgākās ziņas uzticot tikai ļoti šauram militārpersonu lokam. Galvenajā trieciena iecirknī spēku samērs uzbrukuma sākuma brīdī bija apmēram 4:1, artilērijas ziņā 2:1 par labu krievu armijai.

Visi latviešu strēlnieku pulki kopā

Operācijas laikā abas nesen saformētās latviešu strēlnieku brigādes apvienoja vienā divīzijā ar ģenerāli Augustu Misiņu priekšgalā. Pirmo un vienīgo reizi Pirmā pasaules kara laikā visi astoņi latviešu strēlnieku pulki bija iekļauti kopīgā lielākā karaspēka formācijā. Kopā ar latviešu strēlnieku pulkiem šajā uzbrukumā piedalījās arī Sibīrijas strēlnieku vienības — «sibīrieši» bija no kaujasspējīgākajām Krievijas armijas vienībām, krievu armijas elite.

Uzbrukuma sākumu nolika Krievijā svinamos Ziemassvētkos — 1916. gada 23. decembrī plkst. 5 no rīta. Krievijā šajā laikā bija cits kalendārs kā pārējā Eiropā — tā dzīvoja pēc vecā stila. Vācu ierakumu pusē Ziemassvētki jau bija nosvinēti un sagaidīts jaunais gads — tur šajā laikā bija 1917. gada 5. janvāris.

Krievijas armijas uzbrukums visumā izvērtās neveiksmīgs. 3. Sibīrijas strēlnieku divīzija, kura frontāli uzbruka Ložmetējkalnam, netika tālāk par dzeloņstiepļu aizžogojumiem ne 23., ne 24. decembrī. Ložmetējkalnu ieņēma tikai 25. decembrī, kad latviešu strēlnieku vienības jau bija to apgājušas un vācieši, baidoties no ielenkuma, paši atstāja savus nocietinājumus. Tikpat neveiksmīgs bija tā sauktās Odiņu grupas uzbrukums (Lielupes kreisajā krastā), kur cīnījās 6. atsevišķā brigāde — izlases vienība, kuru vēlāk bija paredzēts nosūtīt uz Franciju palīgā sabiedrotajiem. Viņi nokavēja uzbrukuma sākumu, un vācieši tos sagaidīja ar lielgabalu uguni, atspiežot atpakaļ savās pozīcijās. No krievu daļām vienīgie, kuri pārrāva vācu nocietinājumus, bija 56. Sibīrijas strēlnieku pulks, kas cīnījās 1. latviešu strēlnieku brigādes kreisajā flangā. Latviešu strēlnieku divīzija izrādījās vienīgā, kura godam izpildīja savu kaujas uzdevumu.

Attēlā - 6.Tukuma latviešu strēlnieku pulka strēlnieki pie blindāžas Tīreļpurva apkaimē, kurā atradās pulka štābs Ziemassvētku kauju laikā. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs. 

Lodes un sals dara savu

1. latviešu strēlnieku brigādei bija jāpārrauj vācu fronte Mangaļu—Skangaļu māju rajonā. Tās kreiso kolonnu veidoja 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas strēlnieku pulks, kā arī 3. Kurzemes strēlnieku pulka bataljons. Uzbrukuma dienā, 23. decembrī, trijos no rīta kapteiņa Fridriha Brieža komandētie izlūki izgrieza koridorus vācu dzeloņstiepļu aizžogojumos. Uzbrukums sākās nedaudz pirms paredzētā laika, jo 3. Kurzemes pulka strēlnieki uzvedās pārāk skaļi, un vācieši viņus pamanīja. 1. Daugavgrīvas pulks veiksmīgi pārvarēja abas vācu nocietinājuma līnijas. Aiz daugavgrīviešiem bija jānāk 2. Rīgas strēlnieku pulkam, taču viņi apmaldījās un neatrada jau izgrieztās ejas dzeloņstiepļu aizžogojumos. Viņi paši bija spiesti veidot jaunas ejas zem vācu ložmetēju uguns. Tomēr rīdzinieki pārrāva abas vācu aizsardzības līnijas. Uzbrukumā devās arī 3. Kurzemes pulka strēlnieki, kurus skaļās uzvedības dēļ (ar spirtu uzmundrinātie strēlnieki skaļi dziedāja) pamanīja vācieši un sāka apšaudīt, nodarot ievērojamus zaudējumus. Vakarā uzbrukums izbeidzās, jo rezerves nepienāca, pārrāvumu neviens neturpināja attīstīt. Vācieši sāka pretuzbrukumu, sibīriešu pulku karavīri sāka atkāpties (viņi vācu tranšejās bija atraduši rumu un uz vietas bija to nomēģinājuši), jāatkāpjas bija arī latviešu strēlniekiem. 24. janvārī 1. latviešu strēlnieku brigāde atgriezās izejas pozīcijās.

Labāk veicās 2. latviešu strēlnieku brigādei, kura uzbruka divās kolonnās. Smagus zaudējumus cieta pulkveža Jukuma Vācieša komandētie 5. Zemgales pulka strēlnieki, jo nokavēja uzbrukuma sākumu — plkst. 5 viņi atradās tikai savās priekšējās pozīcijās. Arī koridori vācu dzeloņstiepļu aizžogojumos nebija izgriezti. Zemgalieši nonāca pie vācu dzeloņstieplēm ar pusstundas nokavēšanos un nokļuva spēcīgā ložmetēju ugunī. Pulka 1. bataljons metās griezt vācu dzeloņstieples, bet daudzi turpat arī palika, citi metās uz priekšu, un pulks, ciešot lielus zaudējumus, ieņēma vācu pirmo nocietinājuma līniju. Tālāk tikt neizdevās, liela daļa strēlnieku palika uz klaja lauka, pieplakuši zemei. Vācieši šāva, kustēties nevarēja, arī ievainotos iznest nevarēja. Dienas laikā krasi mainījās temperatūra, naktī putināja, no rīta sākās atkusnis, smidzināja sīks lietus, bet vakarā pieņēmās sals līdz mīnus 20 grādiem. Samirkušie karavīru šineļi sasala. Smagi ievainotie, palikuši bez palīdzības, nosala turpat kaujas laukā. Šī uzbrukuma laikā zemgalieši savu kaujas uzdevumu neizpildīja. Labāk veicās 2. brigādes citai kolonnai, tā pārrāva vācu fronti, ieņemot abas nocietinājuma līnijas.

Vācieši Ložmetējkalnu atstāj

25. decembrī sākās uzbrukums Ložmetējkalnam, kurā piedalījās gan latviešu strēlnieki, gan sibīrieši. Tieši 3. Kurzemes pulka enerģiskais uzbrukums lika vāciešiem, lai glābtos no ielenkuma, Ložmetējkalnu atstāt. Uzbrukums varēja turpināties Kalnciema virzienā, taču rezerves vienības netika atsūtītas. Naktī uz 27. decembri vajadzēja sākties krievu armijas vispārējam uzbrukumam gar abiem Lielupes krastiem Jelgavas virzienā, taču vājo rezervju dēļ uzbrukums neizdevās. Ziemassvētku kaujas bija noslēgušās. Abās strēlnieku brigādēs bija krituši pāri par 900 karavīru, bez vēsts pazuduši aptuveni 850 karavīri, ievainoti vairāk nekā 3200 karavīru (pēc 2. latviešu strēlnieku brigādes komandiera pulkveža, vēlākā Latvijas armijas ģenerāļa, Andreja Auzāna datiem). Dažos citos avotos upuru skaits ir atšķirīgs — ap 5000 kritušo, bez vēsts pazudušo un ievainoto.

Latviešu strēlniekus nosūtīja atpūtā, kura ilga tikai desmit dienas, jo krievu daļas, kuras bija nomainījušas latviešus frontē, nespēja apturēt vācu armijas 10. janvāra (23. janvāra) uzbrukumu. Sākās Janvāra kaujas. Šoreiz tas bija slaktiņš ar milzīgiem strēlnieku zaudējumiem. Vācieši bija pievilkuši artilēriju un lietoja arī ķīmiskos šāviņus. Latviešu strēlniekiem bija jāuzbrūk klajā laukā dienas laikā, stratēģiskie panākumi bija niecīgi, bet zaudējumi milzīgi — bojā gāja 37,5% no strēlnieku pulku karavīru kopskaita (apmēram 4000 kritušo un bez vēsts pazudušo).

Juris Ciganovs, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

http://www.sargs.lv/Vesture/Vesture/2011/01/Latviesu_strelnieki_Zsv_kaujas.aspx#lastcomment