Latvju strēlnieki

Marts. Spīd saule un pamazām aizmirstas aukstā februāra nedēļa. Kā īsti bija pirms 95 pieciem gadiem pie Ķekavas, kad tur 1915. gada nogalē ieradās noformētie Latviešu strēlnieku bataljoni, mēģināsim uzzināt no vēstures grāmatām un strēlnieku atmiņām.

Pirmajiem trim bataljoniem jau bija kaujas pieredze, ko tie guva rudenī pie Plakaniem, Veisiem un Pavasariem. Brāļu kapos Rīgā ar godu bija apbedīti pirmie kritušie, vācieši savukārt tajā rudenī saprata, ka pretī stāv nopietns pretinieks. Daļa vīru strēlniekos stājās brīvprātīgi, jo latvieši apjauta, ka pienākusi viņu stunda. Līdz 1916. gada februārim noformēja arī pārējos piecus bataljonus. Ķekavas rajonā neieradās 4.Vidzemes un 3.Kurzemes strēlnieku bataljons. Tur atradās arī krievu armijas 13.Sibīrijas strēlnieku divīzija.

Rīgas frontē par latviešu drosmi jau zināja no 1915.gada aprīļa kaujām Ruļļu kalnos, aizstāvot Jelgavu. Viņi bija izcēlušies ar varonību arī tā paša gada rudens kaujās. Bulgāru izcelsmes krievu armijas ģenerālis Radko-Dimitrijevs cerēja, ka latviešu bataljoni izdarīs galveno — pārraus vācu fronti pie Ķekavas. Tapa plāni, bet...

21.martā sākas latviešu strēlnieku uzbrukums vācu ierakumiem

Un tā 8. (21., pēc jaunā stila) marta agrā rītā ar stipru artilērijas uguni sākās spēcīgs uzbrukums vācu ierakumiem. Pēc ģenerāļa plāna tajā devās 13. sibīriešu strēlnieku pulks un pirmie divi latviešu bataljoni.

Aleksandrs Čaks raksta: «Jau marts pie beigām./ Divdesmitā diena./ Rīts./ Lauki pilni miglas piena./ Šļakst visos ceļos pulki lielā steigā./... Un zemnīcas šur tur/ Saviem dūmiem telpu cauri dur./ Ap viņām karavīri kust./ Bet pāri debesīm gaiss smags kā krusts.»

Bet 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Emīls Mačs savās atmiņās šo brīdi redzēja tā: «Svīst diena... Kauja pieņemas... Cauri granātu kaucieniem jaucas šauteņu un ložmetēju trakšķis...

Nu tik īstā elle iet vaļā: kājnieku pulki viens pēc otra tiek ierauti nāves virpulī... Ziņotāji vēsta, ka ieņemta pirmā ierakumu līnija... Nu, velna puikas uz priekšu! 

Kaujā tiek ierauta arī mūsu rota, lai gan viņas uzdevums — aizsargāt labo spārnu. Velna puikas dodas uz priekšu...

«Gūstekņi!» Pārsteigti, pusapģērbti... Ar dzīvniecisku baiļu mulsumu sejā — bēgdami no nāves, krizdami nāves rokās — nāk mums pretī... Smagi ievainotie, apmiglotu skatu lūdz, lai mēs izbeidzam viņu mokas. Bet mums nav nedz laika, nedz žēluma. Pieplakuši pie zemes, paliekam savās vietās, gaidot tālākus rīkojumus. Plānā sniega kārtiņa, no mūsu miesas siltuma, izkūst un pārvērš mūsu guļas vietas par slapjām, lipīgām dubļu peļķēm, mitrums velkas cauri drēbēm... Mēs esam tik nomocīti, ka liekas, saldi būtu aizmigt pat šajos aukstajos dubļos, ja tikai ļautu...

Bet sākas vācu pretuzbrukums un elle atkal no jauna. «Kādēļ mūsu artilērija kā pagurusi?» «Trūkstot lādiņu...» Trūkst arī papildspēku un — jāatkāpjas... «Cik vienkārši!» Bet zēni raud... Vai Jūs saprotat: mūsu «čalīši» (uguns zeļļi) — raud?! Ievainotie, kas paši vairs nespēj iznākt un kurus nepagūst iznest — uzliek sev rokas granātu uz krūtīm un saspridzina sevi... Kā nederīgu lietu... Lai nekristu vācu gūstā... «Arī gluži vienkārši — vai ne?»... Un atpakaļ bēgdams — gan skriešus, gan rāpus, vairīdamies no lodēm — tu domā: «Kādēļ debesis nesagrūst pār tevi, kādēļ neatveras zemes klēpis, lai paslēptu mūsu lāstus un mokas?!»

Seklos satiksmes grāvjos dubļi ir līdz ceļiem. Lodes spindz apkārt... Ložmetēji pļauj... Mēs ilgi nedomājam un metamies peldus. Jā, jā — četrāpus mīkstajos dubļos! «Patīkami» izpeldējušies, nokļūstam pārpildītā blindāžā, kur jau ir cilvēks pie cilvēka. Mūs apber ar granātām («fricim» netrūkst lādiņu), kuras pagaidām, laimīgi priekš mums, lido pāri. Mūs izmaina, un mēs velkamies uz savām smilšu bedrēm... Tikai klusums un nāve — atpestītāja staigā pa nobeigtās nāves lauku.»

Tik emocionāli pēc Pirmā pasaules kara beigām rakstīja Emīls Mačs, aktieris un režisors. Viņš no 1921.gada līdz mūža beigām (1958.g.) nostrādāja Dailes teātrī. Bijušajam strēlniekam pēc Otrā pasaules kara uzticēja vadīt II aktieru studiju. Viņa audzēkņu vidū bija nākamās teātra zvaigznes: Vija Artmane, Eduards Pāvuls un Harijs Liepiņš...

Strēlniekus kailām rokām sūta uzbrukumā pret ienaidnieka dzeloņžogiem

Bet par marta kaujām 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandiera Jukuma Vācieša adjutants kapteinis Jānis Lerhe savās atmiņās to dienu traģiskos notikumus redzēja tā: «Latviešu bataljoni pārrāva pirmo un otro vācu iebrukuma līniju. Kas attiecas  uz 51.Sibīrijas strēlnieku pulku, tad neviens no viņiem negribēja doties uzbrukumā. Ja vienīgi šā pulka 15.rota, pievienodamās abiem latviešu bataljoniem, gāja triecienā, bet arī šīs rotas pusrota padevās vāciem gūstā. Abi latviešu bataljoni aizraudamies iekļuva ugunssprostā, cieta zaudējumus, un ienaidnieks tos spieda atpakaļ izejas pozīcijās.

Stāvokļa atjaunošanai 13. Sibīrijas strēlnieku divīzijas komandieris izsauca mūs, 5.Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu. Mēs atradāmies mežā, Kuģu māju tuvumā. Saņēmuši rīkojumu doties palīgā 1. un 2.latviešu strēlnieku bataljonam, mēs steidzīgi devāmies uz priekšu pa mežainu apvidu un drīz nonācām uz ceļa pie Butleru mājām.

Sastapām 2.Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandieri pulkvedi Franci. Viņš paskaidroja patiesos apstākļus, ka atkāpušies sibīrieši, ne latvieši. Bataljona komandieris J. Vācietis bija pārliecināts, ka ir neprāts un muļķība sūtīt uzbrukumā tikko saformētos un lieliski sagatavotos latviešu strēlnieku bataljonus. To viņš pa tālruni paziņoja 13.divīzijas komandierim, ka kategoriski atsakās dienas laikā vest bataljonu pa atklātu lauku uzbrukumā.»

Attēlā - 5.Zemgales latviešu strēlnieku bataljons huzāru kazarmās (tagad tur mīt NBS Štāba bataljons) ceļā uz manevriem. 1916.gada ziema.

Pārskaities par nepaklausību, pie strēlniekiem ieradās ģenerālis Radko- Dimitrijevs. Zemgaliešu komandieris nenobijās, bet izskaidroja ģenerālim, cik bezjēdzīgi būtu šo nepārdomāto pavēli pildīt. Beigās ģenerālis pulkvežleitnantam piekrita. Tā Jukums Vācietis nosargāja savus zemgaliešus, bet iemantoja augstākās priekšniecības nelabvēlību.

Tad sekoja nākamā pavēle no divīzijas vadības: 29. (16.) martā atkārtot uzbrukumu vācu ierakumu līnijai. Kaujās pieredzējušie virsnieki saprata, ka tas nozīmē sūtīt strēlniekus drošā nāvē. Trūka ne tikai artilērijas lādiņu, bet pat tik elementāru lietu kā dzeloņdrāšu griežamo šķēru. Uz četrām rotām bija 7 (!) šķēres un 20 (!) cirvji... Arī Tukuma bataljonam bija līdzīga situācija.

Pirms kaujas Jukums Vācietis apstaigāja strēlnieku rindas. Adjutants Jānis Lerhe atmiņās rakstīja: «Es gāju aiz komandiera un ar elektrisko kabatas spuldzi apgaismoju ceļu. Pulkveža sveicienam karavīru atbilde bija vāja, kā ūdens piles kritiens slapjā sniegā. Strēlnieku sejas bija nopietnas, pat drūmas. Bija skaidrs: viņi saprata, ka tiek sūtīti uzbrukumā kailām rokām pret ienaidnieka dzeloņžogiem. Pusstundu pirms uzbrukuma sākuma pienāca rīkojums, ka uzbrukums atcelts un karaspēkam jāatgriežas atpakaļ savās agrākajās apmetnēs. Un tiešām, gaismai austot, mēs jau bijām ārā no šīs pekles, nezaudējot nevienu strēlnieku.»

Pārplūdusi pļāva un dzeloņžogi kā nāves tilti

Strēlnieks Emīls Mačs par 29. (16.) marta rītu rakstīja: «Šorīt mūs ved pa pazīstamām vietām, kur tik asi vēl sajūtami 8. (21.) marta baigie notikumi. Te ir meklētais un atrastais: pārplūdusi pļāva un pāri palu ūdeņiem dzeloņžogi kā nāves tilti... Jau griežam žogus, gatavodami uzbrukumam ceļu. Otrā pusē klusums un pāri visam tumša, miglaina un drēgna marta nakts. Zilgans un auksts blāvo ledus ūdens. Dabūsim izpeldēties pavasara palos... Negaidot pavēle: «Atlikt nodomāto uzbrukumu!» Neziņā — tomēr laimīgi, nākam atpakaļ uz savām «čigānu» teltīm. Mežam beidzoties, mūs sveicina austoša diena — mūs visus, tos neskaitāmos kareivju barus, kuri kā pelēki viļņi steidzīgi veļas uz priekšu, jo aiz viņiem paliek tumsa un nāve.»

1970. gadā izdotajā «Latviešu strēlnieku vēsturē» par marta kaujām ir teikts, ka tām «Rīgas frontē bija demonstratīvs raksturs, taču tās beidzās ar pilnīgu krievu daļu neveiksmi, kuras cēloņi bija uzbrukumu vājā organizācija un vadība».

Pirms 40 gadiem, kad vēl bija dzīvi šo notikumu aculiecinieki — latviešu strēlnieki, muzeja darbinieki kopā ar viņiem izstaigāja vecās cīņu vietas un apmeklēja kritušo karavīru Brāļu kapus. Mēs tikāmies arī ar atvaļināto kapteini Jāni Lerhi. Strēlnieki mums parādīja Klaņģu kalniņu, kur martā rakuši slēptuves, Spieķu kalniņu, kur apbedījuši kritušos biedrus un uzlikuši milzīgu koka krustu... Uz Brāļu kapa pie Butleriem, kur apglabāti gan sibīrieši, gan latvieši, pavasarī zied maijpuķītes. Bet pie Kuģu mājām, kur marta kaujās bija 5.bataljona nometne, apkārt strēlnieku atdusas vietai ik pavasari plaukst ceriņi. Pa šiem gadiem bijušajās kauju vietās uzbūvētas jaunas šosejas un apvedceļi. Vien Daugava veļ viļņus uz jūru, savākdama ūdeņus no savām pietekām, arī Ķekavas upītes, tāpat kā pirms 95 gadiem. Tikai laiks ir cits un gadsimts cits — ar daudz straujāku ritējumu, bet arī tajā jāatrod brīdis, lai pieminētu mūsu strēlniekus, kurus «...dziļi zemē raka./ Blakus Daugavas viļņi zied./ Pār viņiem, kur šaura taka,/ Mazs bērns pret sauli iet» (Aleksandrs Čaks).

Edīte Sondoviča, Tēvijas Sargs
Foto no autores personiskā arhīva

http://www.sargs.lv/Vesture/Vesture/2011/03/1916_gads_strelnieki_pie_Kekavas.aspx#lastcomment