Latvju strēlnieki

Latviešu strēlnieku 1916. g. vasaras kaujas

Frontes vispārējais stāvoklis Krievu un vācu nolūki Pavasara (marta) kaujas Rosība Nāves salas rajonā — Jūlija kauju ievadījums

Karte 1 : 7500

          1915. g. rudenī vācu armija Rīgas frontē stāvēja no Ragaciema jūrmalas līdz Daugavai pie Bērzmentes un tālāk uz augšu gar Daugavu. Kaujas, kas šeit 1915. g. beigās norisinājās, nekādas jūtamas pārmaiņas neradīja. Kaujas vienā otrā vietā, galvenā kārtā, notika tamdēļ, lai iegūtu izdevīgāku stāvokli, un tās lielākā daļā nāca par labu vāciešiem. Pēdējie parasti ieņēma punktus, kur izdevīgāki varēja nocietināties, un kur nebija jāmirkst ūdenī. Krievu armija bija spiesta apmierināties ar mazāk izdevīgām pozīcijām, ja vien gribēja uzturēt tuvākus sakarus ar vāciešiem Tai bieži nācās novietoties purvainos muklājos un krūmājos
          Abi pretinieki visu 1915. g. rudeni un ziemu cītīgi strādāja, lai nocietinātu pozīcijas un ierīkotu zemnīcas sevišķi to darīja vācieši, kuri šai darbā diezgan plaši pielietoja pat dzelzsbetona būves Dzeloņu Stiepļu rindas abu pretinieku frontē auga ar katru dienu un 1916 g pavasarī radās jau vesela dzelzs siena, kas vilkās no jūras gar Kaņiera ezeru, dienvidu virzienā uz Tīreļa purvu, tad pāri Tīreļa purvam uz Vismaņu mājām — pie Babītes ezera dienvidrietumu stūra No Vismaņu mājām pozīcijas gāja dienvidu - austrumu virzienā uz Olaines staciju, un no turienes gar Misas upi līdz Plakaniešiem, no kurienes ņēma ziemeļu austrumu virzienu uz Bērzmenti, pie Daugavas, un tālāk gar Daugavu Tur vācieši bija ieņēmuši upes kreiso, krievi labo krastu Daugavas salas atradās krievu rokās, tāpat arī Ikšķiles tiltam nocietinājums Daugavas kreisā krastā, ko latviešu strēlnieki no sauca par Nāves salu Šis nosaukums ieies vēsturē uz visiem laikiem. Kā vācu, tā krievu pusē bija divu un vairāku rindu nocietināti ierakumi Vāciešu ierakumi parasti vilkās lokveidīgi, lai viegli varētu flankēt ar artilērijas un ložmetēju uguni pieejas kaimiņu iecirkņiem Krievu pozīcijām piemīta vairāk gadījuma raksturs Parasti krievi nemēdza atdot kaut soli no ieņemtā apvidus Kur apstājās, tur palika, ierakās un nocietinājās
          Vācieši, turpretim, pēc ikviena iecirkņa ieņemšanas, vispirms to vispusīgi novērtēja, tad izstrādāja noteiktu nocietināšanās plānu, un kad nocietināšanas darbi bija veikti, tad, kur vajadzēja, priekšējās daļas atvilka atpakaļ, lai tas neciestu liekus upurus
          Purvainos rajonos, rietumos no Ķemeriem un Tīreļa purva apkārtnē, pretinieku pirmās ierakumu līnijas atradās viena no otras dažus kilometrus, tur pretim uz paaugstinājumiem, kā Ložmetēju kalnā, Mangaļu, Olaines, Katrīnmuižas, Ķekavas - Bauskas šosejas, Stāķu un Bērzmentes māju un Nāves salas rajonos, atstatums starp vācu un krievu ierakumiem bija tikai daži simti un pat daži desmiti soļu.
Par krievu armijas tuvāko mērķi varēja uzskatīt Jelgavas un Bauskas ieņemšanu, lai ar to piespiestu vāciešus atiet no Daugavas Vāciešu tuvākais mērķis bija Rīgas ieņemšana, forsējot pie Ikšķiles, vai citā vietā, Daugavu un, aizejot Rīgai aizmugurē, tanī pašā laikā izdarīt uzbrukumu Rīgai no Olaines un Ķekavas puses Uzbrukumu gar jūrmalu varēja vismazāk gaidīt To izdarīt vāci varēja vienīgi tai nolūkā, lai ieņemtu Sloku un daļu no Rīgas jūrmalas un tā saīsinātu fronti, bet frontes saīsināšana nāktu par labu arī krievu armijai.
          Plašākas operācijas 1916. gada pavasarī Rīgas frontē nebija sagaidāmas. Kā vienā, tā otrā pusē pretinieka spēki šim nolūkam bija par vājiem. Tāds bija stāvoklis pie Rīgas, kad 1916. gada pavasarī frontē parādījās visi astoņi latviešu strēlnieku bataljoni.
          1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas un 3. Kurzemes latv. str. bataljoni atradās frontē jau no 1915. g. novembra. Viņi bija norūdīti kaujās pie Olaines, Mangaļiem, Slokas, Ķemeriem, Plakaniešiem un Veisu mājām uz Misas upes; viņiem bija arī liela prakse kaujas izlūkošanā.
4. Vidzemes latv. str. bat-ns bija tikko pabeidzis formēšanos un apmācības un 1916. g. 5. februārī ieradās no Tērbatas Rīgā, bet 11. februāri pārgāja uz Jaun-Dubultiem 43. arm. korpusa rezervē.
          5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu str. bataljoni pabeidza formēšanos un apmācības marta sākumā: 5. Zemg. Rīgā, Huzāru, tagadējās Vidzemes artilērijas, kazarmās, 6. bat. — Milgrāvī — Cīzes fabrikā, 7. bat. — Bolderājā un 8. bat. — Milgrāvī — Ziemeļblāzmā.
12. martā visu pēdējo četru bat-nu komandierus izsauca pie sevis Rīgas nocietinātā rajona priekšnieks ģenerālis Radko-Dinitrijevs. Viņš apjautājās, cik tālu bat-ni sagatavoti un kas vēl trūkst iziešanai uz fronti. Kom-ri paskaidroja, ka bat-ni saformēti un apmācīti, bet trūkst tādi nepieciešami priekšmeti, kā lauku virtuves, katliņi, šķēres dzeloņstiepļu griešanai, zirgu sedli jātnieku -spridzinātāju komandām t. t. Rajona priekšnieks turpat uz vietas deva rīkojumu nekavējoši izsniegt vajadzīgos katliņus un paziņoja, ka bat-niem drīz vien nāksies ņemt dalību kaujās un ka pavēle par to jau sagaidāma tuvākās dienās.
          Atgriežoties savos bat-nos, komandieri steidzoši izveda pēdējos sagatavošanās darbus. Jau 13. martā pienāca kareivju katliņi; bet lauku virtuvju trūkuma dēļ bat-nu komandām tos neizsniedza, un komandas joprojām ēdināja no rotu virtuvēm.
          19. (3.) martā pienāca pavēle visiem četriem bataljoniem naktī no 16. uz 17. martu, 7. latv. bat-na komandiera pulkveža Auzāna vadībā, pilnīgā klusumā pāriet uz Rīgu, novietoties Pārdaugavā, Kuzņecova fabrikā un citās apkārtnei pieguļošās ēkās, un gaidīt tālākus rīkojumus iziešanai uz fronti. Ar nocietinātā rajona štāba priekšnieka pavēli visi četri bataljoni 17. un 18. martā izsūtīja Ķekavas virzienā izlūkus vairāku virsnieku vadībā, lai iepazītos ar ceļiem un pozīciju tuvāko apkārtni; pārējiem aizliedza rādīties Rīgas ielās, lai par spēku sagrupēšanu nenāktu zināms vietējiem iedzīvotājiem .

          Katrā no astoņiem latv. strēlnieku bat-niem ietilpa 4 rotas un 5 komandas (kājnieku izlūku, ložmetēju, jātnieku spridzinātāju, sakaru un saimniecības) , dažos bataljonos bija no organizētas nelielas apmācības komandas instruktoru sagatavo šinai un muzikantu komandas.
Pēc štatiem katrā bat-nā skaitījās 26 virsnieki, 6 ierēdņi (divus ārstus ieskaitot), 1246 instruktori un kareivji, 4 ložmetēji, 164 zirgi un 47 dažāda tipa rati Pie iziešanas pozīcijās gandrīz visos bat-nos bija daļa virs štata virsnieku un kareivju, tā kā caurmērā bat-nā varēja skaitīt pie 1000 durkļu, vai visos 8 bat-nos pie 2000 durkļu.
          Latviešu bat-nu apbruņojums amerikāņu Vinčestera šautenes ar ļoti delikātu mehānismu bija maz piemērotas mūsu klimatiskiem apstākļiem purvainiem, vai smilšainiem kauju laukiem.
          Apģērbs bija apmierinošs, bet citādi saimnieciskā ziņā varēja daudz ko vēlēties Nebija pietiekošā skaitā lauku virtuvju, iztrūka teltis, gāzu maskas un daži visnepieciešamākie rati. Toties garastāvoklis bija pacilāts — lielisks, kas dubulti atsvēra visus iztrūkumus.
Bataljonus komandēja 1 bat-nu Kapteinis, tagad ģenerālis, Bangerskis, 2 bat-nu — plkv -ltn, tagad ģenerālis, J. Francis, 3 bat-nu — plkv ltn, tagad atvaļināts ģenerālis, Kalniņš, 4 bat-nu plkv ltn , tagad atvaļināts pulkvedis, Zeltiņš, 5 bat-nu komandēja pulkv ltn Vācietis, vēlāk krievu sark. arm. virspavēlnieks, 6 bat-nu — plkv-ltn Lielgalvis, miris 1919 Krievijā, 7 bat-nu ģenerālštāba pulkvedis, tagad ģenerālis, Auzāns, 8 bat-nu — kapt. Imaks, miris, 1916 g aprīļa mēnesi 8 bat-nu pārņēma plkv -ltn tagad atvaļināts pulkvedis, Francis.
          1916 gada kaujas Rīgas frontē ievadīja 13 Sib. str. divīzija, kopā ar latviešu strēlniekiem, 21 martā (8 martā pēc v st), ar uzbrukumu Kekavas-Bauskas virzienā Šīs kaujas pazīstamas, ar nosaukumu marta kaujas.
          Ar Rīgas nocietinātā rajona 18 (5) marta pavēli Nr. 63 —65, 5, 6, 7 un 8 latviešu bataljoni 19 (6) martā izgāja no Torņakalna pa Bauskas šoseju uz Ķekavas rajonu 13 Sib. str. divīzijai komandiera rīcībā, pēdējā štābs atradās Pļavnieku skolā (12 klm no Rīgas) Lai gan bat-ni virzījās pilnīgā klusībā, bez dziesmām un mūzikas, no pieguļošām ceļam mājām skrēja kareivjiem pretim latvju zeltenes un pasniedza puķes Mums bija skaidrs, ka sagaidāma kauja, bet kur un kad, tieši nebija zināms Vietējo iedzīvotāju jautājumam, uz kurieni strēlnieki dodas, Bauskas bat-na kareivji bija atbildējuši, ka uz Bausku Ģenerālis Radko Dmitrijevs, dabūjis zināt par to, vēlāk pārmeta, ka latv. strēlnieki izpaužot noslēpumus. Uz to ģenerālim tika paskaidrots, ka strēlniekiem atbildes došanas laikā par gaidāmām kaujām nekas nebija zināms, un tamdēļ par noslēpumu izpaušanu nevar būt runa; ja bauskenieši jautājumiem atbildēja, ka viņi iet uz Bausku, tad tas pilnīgi dabīgi.
          Nonākuši Ķekavas rajonā, 5.—8. latv. bat-ni novietojās Vāveru-Tīturgas (Pundiņu) māju apkārtnē daļa teltīs, daļa zemnīcās, bet galvenais vairums zem klajas debess; gandrīz visas ēkas šai bieži apdzīvotā rajonā bija nopostītas, bet palikušās aizņēma jau citas karaspēka daļas un iestādes. Labi ja varēja atrast vienu, otru tukšu šķūni. Tāda novietošanās nebija patīkama, jo laiks bija diezgan auksts un mitrs. Tanī pašā laikā dienvidos no Ķekavas bija sagrupēti 1. un 2. latv. bat-ni; latv. bat-ns palika Jaun-Dubultos, bet 3. latv. bat. atradās pie Ogres, uz kurieni to pārvietoja vēl 1916. g. janvārī. Tāds bija stāvoklis 19. marta vakarā No pavēlēm un dotiem norādījumiem, kā nocietinātā rajonā, tā 13. divīzijas štābā, bija zināms, ka sagaidāma kauja, bet nebija zināms kāds tieši būs 5., 6., 7. un 8. latv. bat-nu uzdevums.
          Nakts pagāja mierīgi, pienāca 20. marts. 20. martā visus četrus bat-nus apmeklēja ģen. Radko-Dmitrijevs. Viņš griezās pie bat-nu karavīriem ar uzrunu, kurā izteica pārliecību, ka latviešu bat-ni pierādīs sevi par izcilus karaspēku, ka uz latviešiem viņš liek lielas cerības, lai ar tiem dotu ienaidniekam izšķirošu triecienu.
          Tās pašas 20. marta dienas vēlā vakarā bat-ni saņēma kaujas uzdevumus. Uzbrukumam vajadzēja sākties otras dienas ausmā.
Marta kaujas norisinājās 5 kilometrus uz dienvidiem no Ķekavas. Galvenā trieciena rajons bija no Ķekavas upes līdz līnijai Liepas-Staķu augstums, dienvidu- austrumos no Staķiem. Pretinieka pozīcijas stiepās no Ķekavas upes uz Franču mājām, atstājot pēdējās pār simts soļu ziemeļos, tad tālāk gar Pulkartnes augstumu ziemeļu pakāju un tad gar ziemeļu mežmalu, kas ziemeļu austrumos no minētiem augstumiem, bet no turienes uz Staķu mājām.
           Uzbrukumu izvest bija uzdots 13. Sib. str. divīzijai ar viņai piedalītiem sešiem latv. str. bataljoniem: 1., 2., 5., 6., 7., un 8.
           Kaujas labajā iecirknī, no Ķekavas upes līdz līnijai — Sierūži-Riebuļi uzbrukumā gāja 51 . Sib. strēlnieku pulks ar viņam padotiem 1. tin 2. latviešu bataljoniem. Pēdējie divi kaujas laikā bija 2. latv. bat. komandiera plkv-ltn. Franča vadībā. 51. pulks uzbruka pa kreisi no Franču mājam, bet latvieši šo māju virzienā un pa labi līdz Ķekavas upei. Pēdējo uzdevums bija virzīties pakāpeniski aiz 51. pulka labā spārna, nodrošināt pēdējā flangu un aizmuguri. Kaujas kreisajā iecirknī, no Sierūžu— Riebuļu līnijas līdz Liepas-Staķu līnijai ieslēdzot, uzbrukumā gāja 50. Sib. str. pulks. divīzijas rezerve, 49. un 52. Sib. str. pulki un 5., 6. un 8. latv. str. bataljoni, bija novietota trijās grupas:
49. pulks — Kuģu māju rajonā, 52. pulks — otrās līnijas ierakumos aiz 50. un 51 pulkiem, latviešu 5., 6. un 8 bat-ni Mašānu Kuģu (Mašīn-Kūtis) rajonā. 7. latv. strēlnieku bataljons bija norīkots Staķu māju rajonā pirmās līnijas ierakumos; tur tas novietojās kopā ar 50. Sibir. str. pulka IV. bat-na trim rotām; pēdējās ieņēma 13. Sibir. divīzijas kreisā spārna iecirkni.
          Šo abu bataljonu uzdevums bija, pēc artilērijas uguns pārnešanas Staķu rajonā un īsas artilērijas sagatavošanās, pāriet uzbrukumā Staķu māju virzienā. 13. Sib. str. divīzijai pa labi, rietumos no Ķekavas upes, demonstratīva rakstura uzbrukumā vajadzēja doties 120. kājn. divīzijas daļām, kas ieņēma un aizstāvēja pozīcijās no Ķekavas upes līdz Plakāniešiem. 13. Sib. str. divīzijai pa kreisi bija paredzēta tikai pastiprināta izlūkošana.
          Uzbrukumam vajadzēja sākties rīta ausmā, pēc īsas, bet spēcīgas artilērijas sagatavošanās. Šim nolūkam uzbrukuma rajonā bija sagrupēti 40 vieglie, 31 smagie lielgabali un 20 haubices.
          21. marta naktī visas karaspēka daļas ieņēma izejas stāvokli.
          2. Rīgas latv. str. bat-ns izvirzīja uz priekšu divas rotas ar diviem ložmetējiem un pusi no izlūku komandas Bauskas šo sejai pa kreisi, bet l. Daugavgrīvas latv. str. bataljons tai pašai šosejai pa labi, arī divas rotas ar ložmetējiem, bet vienu savu pus rotu pat līdz Franču māju drupām. Abu bataljonu rezerves palika Ručku rajonā. Latviešiem bija jāsāk uzbrukums vienā un tai pašā laikā ar 51. Sib. str. pulku, tūliņ pēc artilērijas uguns pārcelšanas uz vācu 2. līniju un aizmuguri.
          Pēc īsas artilērijas viesuļuguns, kas sākās plkst. 5.30 un bija tik intensīva, ka no pārskaršanas pārplīsa pat vairāki lielgabali, latviešu 1. un 2. str. bataljoni, līdz ar 51. Sibir. str. pulku, plkst. 6 pārgāja straujā uzbrukumā un ielauzās pretinieka pozīcijās. Norisinājās nikna cīņa. Kad latviešu 1. un 2. bataljoniem atsūtīja vēl palīgā rezerves rotas, tie visus vācu pretuzbrukumus atsita un ieņēma visas trīs vācu ierakumu līnijas, aizvirzoties līdz Gūgu mājām. Šeit smagi ievainoja 1. latviešu bataljona 1, rotas komandieri, poručiku Briedi, kas līdz ar savu rotu gāja bataljona priekšgalā.
          Ap plkst. 8 vācieši, savilkuši rezerves, pārgāja pretuzbrukumā, attīstot ļoti spēcīgu ložmetēju un šauteņu uguni. 51 . Sib. str. pulks neizturēja un atgāja, līdz ar viņiem uz vācu 2. līniju bija spiesti atkāpties arī latvieši. Vāci savus pretuzbrukumus pastiprināja, attīstot arvien stiprāku ložmetēju un artilērijas uguni līdz apņēma latviešus no abām pusēm, un ap plkst. 17 sāka tos apstrādāt jau ar viesuļuguni.
Neskatoties uz lieliem zaudējumiem, latvieši noturējās pretinieka ierakumos līdz vakaram un atgāja tikai uz 51. Sib. str. pulka komandiera rīkojumu.
          Bez panākumiem bija arī 50. Sibir. str. pulka uzbrukums; viņš neizturēja pretinieka artilērijas uguni un, nesasniedzis pat vācu ierakumus, sāka nekārtībā atiet, ciešot pie tam lielus zaudējumus.
          Tas pats sakāms par 50. Sib. pulka kreisā spārna IV. bat-nu Staķu rajonā. 7. latv. bat-ns nonāca tur pēc pusnakts un novietojās satiksmes ejās un zemnīcās aiz sibīriešiem. Šeit uzbrukumā bija jāiet 50. Sibir. str. pulka IV. bat-na trim rotām, bet 7. latviešu bataljonam vajadzēja stāvēt rezervē un nodrošināt sibīriešu kreiso flangu. Uzbrukumam Staķu māju frontē vajadzēja sākties pēc īsas artilērijas sagatavošanās, kuru izveda daļa sagrupētās artilērijas, pārnesot uguni uz šejieni no galvenā trieciena virziena, tikko tur kājnieki pāriet uzbrukumā. Tā kā gandrīz visu piegādāto artilērijas munīciju izlietoja uzbrukuma sagatavošanai galvenā trieciena virzienā, tad Staķu māju frontē artilērijas uguns bija tik niecīga, ka pretinieka ierakumi un dzeloņstiepļu aizžogojumi maz no tās cieta.
          Pēc artilērijas uguns divas sibīriešu rotas devās uzbrukumā viņām sekoja sibīriešu trešā rota kreisā flangā, aiz tām pakāpeniski virzījās 7. Bauskas bat-na izlūki un 2. rota. Līdz ar sibīriešu iz virzīšanās uz priekšu latvieši ieņēma mūsu pirmās līnijas ierakumus. Uzbrukuma gaitu novērot bija diezgan grūti, jo apvidus starp mūsu un pretinieka ierakumiem bija mežu un krūmiem apaudzis.
          Līdz ko uzbrucēju kolonnas ievirzījās mežā, vācieši atklāja stipru artilērijas, ložmetēju un šauteņu uguni. Varēja dzirdēt, ka darbojas pieci vācu ložmetēji. Iznīcinošā vācu viesuļuguns un lielie zaudējumi nespēja sibīriešus atturēt, tie izvirzījās līdz pretinieka dzeloņstiepļu aizžogojumiem. Tā kā tos mūsu artilērija nebija izpostījusi, tad zem uguns pāri tiem tikt uzbrucēji nespēja. Katrs mēģinājums piecelties, lai dotos uz priekšu, beidzās ar nāvi, labākā gadījumā ar ievainojumu; nogūlās un ierakās pa kreisi. arī latvieši. Atiet savos ierakumos dienas laikā bez lieliem zaudējumiem nebija iespējams. Uzbrucēju kolonnas atvilka tikai tumsai iestājoties. Ar to beidzās uzbrukums 13. Sib. divīzijas kreisā spārnā, Staķu māju rajonā; pie kam 7. latv. bat-na uzbrukums šinī kaujā uzskatāms tikai kā pastiprināta izlūkošana.
          Plkst. 14. kaujas rajonā ieradās armijas komandieris Radko-Dmitrijevs. Viņš gribēja sviest uzbrukumā arī 5. latv. str. bataljonu ar uzdevumu, pabalstīt 1. un 2. latv. bataljonus, bet drīz vien nāca pie pārliecības, ka tas novestu tikai pie liekiem upuriem; un no sava nodoma atsacījās. 5. bat-ns atbalstīja tikai savu kaujas dalībnieku atkāpšanos un ieņēma uz laiku viņu kaujas iecirknī, lai nodrošinātu stāvokli, gadījumam, ja ienaidnieks uzsāktu uzbrukumu mūsu ierakumiem.
          1. un 2. latv. bat-ni tumsā atgāja uz Butleru māju rajonu, lai sakārtotos un atpūstos. Naktī 5. latv. bat-nu nomainīja 49. Sibīrijas str. pulka daļas un Zemgales pulks, bet 6., 7. un 8. bat-ni atgāja uz Tīturgas rajonu. 6. un 8. latv. bataljoni kaujā. dalību neņēma.
Tā izbeidzās marta kaujas, kurām vairāk bija demonstratīvs raksturs. Nopietnai operācijai tehnisko līdzekļu bija par maz.
Armijas komandieris uzbrukumu Ķekavas virzienā gribēja atkārtot un šinī nolūkā vairākas reizes no vienas vietas uz otru pārvietoja latv. bataljonus. Vairākas reizes bija dotas pat pavēles uzbrukuma sākšanai. Tā, 28. martā bija dota pavēle 484. kājn. pulkam ar diviem latviešu bataljoniem uzbrukt L. Smerdukļa purva rajonā, bet 29. martā bija dota pavēle 49. Sib. str. pulkam ar 5. un 6. latviešu bataljoniem uzbrukt marta kauju rajonā. Šos abus uzbrukumus atlika; labākā gadījumā notika tikai pastiprināta izlūkošana.
          Visu to, kā redzams, armijas komandieris darīja demonstratīvos nolūkos, cerībā maldināt pretinieku. Viņš bija aizdomās, ka nodevēji sūta pretiniekam ziņas, un žēlojās, ka gandrīz pirms katras kaujas krieviem izrādās 1 —2 pārbēdzēji.
          Tā bija arī marta kauju laikā; tās bija noliktas uz 20. martu. Bet tā kā iepriekšējo nakti viens kareivis pārbēga pie vāciešiem, tad kaujas atlika uz 21. martu.
           Ziņu par marta kauju zaudējumiem krievu 50. un 51 . Sibir. str. pulkos trūkst, bet viņos var skaitīt kritušo un ievainoto ap 50% no durkļu skaita. Smagi zaudējumi bija arī latviešiem.
           Lai gan marta kaujas beidzās ar lieliem zaudējumiem un bez panākumiem, viņām bija tā nozīmē, ka še latvieši vēlreiz parādīja savu varonību. Armijas vadība redzēja, ka jaunradītie latviešu strēlnieku bataljoni kaujas ziņā stāv daudz augstāk par krievu armijas ziedu, cīņās norūdītiem sibīriešu strēlniekiem. Lai latviešu pozitīvās kauju īpašības uz priekšu izmantotu plašāki, drīz pēc marta kaujām nāca pavēle visos latv. str. bataljonos formēt sākumā 5. un tad 6. rotu. Tas bija pirmais solis pārejai no bataljoniem uz pulkiem.
          Marta kaujas atdzīvināja Rīgas fronti. Abi pretinieki sāka izrādīt lielu rosību, sevišķi aktīvi kļuva vācieši Nāves salas rajonā. Tur viņi pastiprināja savus spēkus un uzsāka Ikšķiles tiltam nocietinājumu sistemātisku apšaudīšanu mīnmetējiem, bumbu metējiem un dažāda kalibra lielgabaliem. Katru brīdi varēja gaidīt, ka viņi mūs mēģinās atsviest pāri Daugavai; pēc ledus iziešanas tas varēja beigties ar lielu katastrofu. Nāves, salas rajons bija izdevīgs vācu spēku raidīšanai pār Daugavu, lai ejot Ropažu-Baltezera virzienā Rīgas frontei aizmugurē, atgrieztu armijas atkāpšanas ceļus. Lai šo frontes daļu nodrošinātu, 12. arm. komandieris pārsvieda uz turieni 2. un 3. latviešu bataljonus, piedalot tos 120. kājn. divīzijai.
          15. aprīļa naktī 3. latv. str. bataljons, kas pienāca Ogrē no Grebzdes salas, nomainīja 12. Sib. str. pulka bataljonu un ieņēma Nāves salas pozīciju labo iecirkni. Kreiso iecirkni ieņēma 120. divīzijas bataljons. Rezervē uz labā Daugavas krasta novietojās 2. latviešu str. bataljons. Atkal zīmīgi — grūtāko, atbildīgāko iecirkni, kāds, bez šaubām, bija labais, bija pavēlēts ieņemt latviešiem, bet ne krieviem. Šeit latviešu 2. un 3. bataljoni, apmēram, ik pēc 3 nedēļām mainījās, pie kam pēc kārtas viens stāvēja pozīcijās, otrs uz Daugavas labā krasta rezervē. Dienests bija ļoti grūts un atbildīgs; arvien nācās ciest diezgan lielus zaudējumus; tāpēc šo vietu latvieši nosauca par Nāves salu.
Uz sava posteņa, pie Nāves salas aizstāvēšanas, 28. jūnijā 1916. g. smagi ievainoja 2. latv. str. bataljona komandieri plkv.-ltn. Franci, kurš izpildīja arī Nāves salas komandanta pienākumus.
          Aprīlī, maijā un jūnijā Rīgas fronte bija samērā mierīga. Latviešu 2. un 3. bataljoni visu laiku atradās Nāves salas rajonā; 1. latv. bat-ns Ķekavas rajonā; 4. bat-ns joprojām armijas rezervē, Jaun-Dubultos un atsevišķas viņa rotas un izlūku komanda veda izlūkošanu Ķemeru-Slokas rajonā. 5. latv. bat-nu 30. (17.) martā norīkoja uz Olaines pozīcijām 12. Sibir. str. divīzijas iecirknī 6. un 7. bataljoni ieņēma no 31. (18.) marta pozīcijas starp Ķekavas upi un Katrinmuižu; pie tam pēc kārtas viens no pēdējiem diviem bat-niem ieņēma kaujas iecirkni un otrs novietojās rezervē pie Buteru-Kuģu mājām. 8. latv. bat. pēc marta kaujām kādu laiku palika Ķekavas rajonā, un pēc tam pārgāja armijas rezervē uz Rīgu, huzāru kazarmās. Tā tad latviešu bataljoni, kas durkļu skaita ziņā bija tikai Rīgas frontes spēku neliels procents, tika novietoti visos svarīgākos virzienos, paturot vienīgi divus no viņiem armijas rezervē. Lielākais vairums no latv. bataljoniem pie tam bija novietoti aktīvākā frontes daļā —no Olaines līdz Nāves salai. Šeit 1916. g. pavasarī un vasarā latvieši ņēma lielu līdzdalību pozīciju aizsargāšana un viņu nostiprināšanā, veda izlūkošanu un apmācīšanu, gatavojās priekšā stāvošām kaujām un skandināja dzimtenes mežos savas tautas dziesmas.
          Kaujas varēja gaidīt kuru katru brīdi. Runāja par uzbrukumu jau aprīlī, maijā sāka viņām nopietni gatavoties.
          Katrinmuižas-Bērzmentes pirmās līnijas ierakumos bieži ieradās korpusa un divīziju komandieri, vai viņu štābu priekšnieki, lai iepazītos ar apvidu un izvēlētos izdevīgu uzbrukuma virzienu.
          Minēja uzbrukumam 6. un 7. latv. str. bat-nu iecirkni rietumos no Ķekavas upes; minētie bat-ni sāka nopietni gatavoties uzbrukumam, pastiprināja apmācības un placdarma sagatavošanās darbus. Tā tas turpinājās līdz 26. (13.) maijam.
          Ar pavēli 13. Sibir. str. divīzijai no 24. (11.) maija Nr. 38.
          7. Bauskas latv. str. bataljonam bija pavēlēts naktī no 26. uz 27. maiju pāriet no iecirkņa rezerves pie Butleru mājām uz Klanģukalna rajonu 13. Sibir. divīzijas kreisā kaujas iecirkņa rezervē. 27. maijā rīta gaismā 7. latv. bat-ns novietojās 2. un 3. līnijas ierakumos starp Sauso Daugavu un Klanģukalna mājam un bat-na komandieris pulkvedis Auzāns pārņēma kaujas iecirkņa komandēšanu ar štābu Jaunā muižā (Neihof). Kaujas iecirknis vilkās no Daugavas pie Bērzmentes līdz Staķu mājām, un pirmās līnijas ierakumus ieņēma 483. k. pulka daļas.
           Īstie 7. latv. bat-na pārvietošanas iemesli nebija zināmi. Varbūt tas bija izdarīts nolūkā pamatīgāki nodrošināt Jaunās muižas virzienu, jo šeit naktī, īsi pirms latviešu ierašanās, vācieši bija atņēmuši krieviem kaujas iecirkņa laba spārna priekšā vienu aizkārtni. Varbūt arī 7. latv. bat-nu pārvietoja tamdēļ, ka šeit bija nodomāts tuvākā laikā uzbrukums. Dažas dienas pēc 7. bat-na ierašanās pozīcijas apmeklēja ģenerālis Rādko Dmitrijevs un pēc tam savus apmeklējumus atkārtoja vairākas reizes., Viņš uzdeva latviešiem kopā ar krievu daļām izvest pamatīgu pretinieka pozīciju izlūkošanu un placdarma sagatavošanu uz brukumam Berzmentes-Staķu fronte. Sākās intensīvs darbs. Katru nakti latvieši kopā ar 483. kājn. pulka izlūkiem devās pretinieka un viņa pozīciju izlūkošanā, bet ar rezervēm cēla placdarmu, ņemot pie izbūves vērā franču armijas praksi rietumu fronte.
          Apvidus no Kanģukalna gandrīz līdz pašai ierakumu pirmā līnijai, bet Daugavas tuvumā līdz pašiem pretinieka ierakumiem, bija atklāts, tāpēc darbu nācās veikt naktīs, izlūku un pirmās līnijas aizstāvju aizsegā. Caurām naktīm kareivji cēla vairākas rindas ierakumu, savienojot tos satiksmes ejām, iekārtoja pirmās līnijas tuvumā patversmes, lai tur varētu novietot uzbrucēju kolonnas artilērijas sagatavošanas laikā. Darbus strēlnieki izveda lielā steigā un ļoti centīgi, un apzinīgi, jo vairāk tamdēļ, ka armijas vadība izsacījās, ka placdarma sagatavotājiem pašiem tur būs jāiet uzbrukumā; tā tad strēlnieki paši bija ieinteresēti, lai kaujas laika nestu iespējami mazākus upurus. 31. (1 8.) maijā 7. korpusu. viņa pozīcijās no Daugavas līdz Plakāniešiem nomainīja 6. Sibir. korpuss; 7. latviešu bat-ns pārgāja no 13 Sibir. divīzijas 3. Sibir. str. divīzijā un palika savā agrākā vietā, padots divīzijai kreisā iecirkņa priekšnieka, 3. Sibir. divīzijas brigādes ģenerāļa, Ivašķeviča vadībai.
          Izlūkošana un placdarma darbi turpinājās ar agrāko neatlaidību. Pavēli uzbrukumam varēja sagaidīt katru dienu, tas bija noprotams pēc tas lielās uzmanības, ko pievērsa šim rajonam augstākā priekšniecība. 3. jūnijā pozīcijas, kopā ar ģenerāli Radko Dmitrijevu, apmeklēja arī Ziemeļu frontes virspavēlnieks ģenerālis Kuropatkins. Bet 7. latv. str. bataljonam nebija lemts savu kaujas laimi izmēģināt šinī virzienā. Nenācās arī par to nožēlot. Apvidus še bija pilnīgi atklāts un pretiniekam labi pārredzams ;uzbrukumam, sevišķi dienas laikā, tas nebija piemērots. Arī placdarma sagatavošanas darbi nevarēja palikt pretiniekam nemanīti. Ar gaisa fotogrāfijas palīdzību viņš ierakumus un satiksmes ejas viegli varēja atzīmēt uz kartes un dabūt visus vajadzīgos datus precīzas uguns nostādnei. Vāci to arī plaši pielietoja. Tādu precīzi un glīti izstrādātu artilērijas plānu atrada vācu artilērijas novērošanas punktā pie Ložmetējkalna ieņemšanas Ziemassvētku kaujās.
          Nakti no 10. uz 11. jūniju ar 3. Sibir. divīzijas štāba priekšnieka pulkveža Balķijska mutisku rīkojumu, 7. Bauskas latv. str. bat-nu Bērzmentes-Staķu pozīcijās nomainīja 1. Daugavgrīvas latv. str. bat-ns. 7. bat-ns pārgāja uz savu iepriekšējo rajonu, 6. latv. bat-na iecirkni., un apmetās tur mežā teltīs dienvidrietumos no Butlera mājām. Tur bat-ns sabija līdz 19. jūnijam, pēc tam pārgāja uz Katrinmuižas pozīcijām un. novietojās 12. Sibir. str. pulka rezervē. Ķekavas upes un Katrinmuižas pozīciju aizstāvji arī gatavojās kaujām, un darbi norisinājās te tikpat intensīvi, kā Bērzmentes rajonā. Līdz ar citiem arī 7. latv. bat-ns ikdienas strādāja placdarma un pozīciju nocietināšanas un izveidošanas darbus.
          Ķekavas-Katrīnmuižas pozīcijās bieži ieradās ģener. Radko Dmitrijevs, 6. Sibir. korpusa komandieris ģenerālis Vasiļjevs, korpusa štāba priekšnieks ģenerālis Jeršovs un 3. Sibir. divīzijas komandieris ģen. Trikovskis. Viņi uzmanīgi pētīja pretinieka novietošanos un pieejas viņa pozīcijām, lai izvēlētos izdevīgāko virzienu nodomātam uzbrukumam. Naktī no 21. uz 22. jūniju.
          7. Bauskas bat-ns nomainīja 6. Tukuma bat-nu viņa pozīcijās un ieņēma iecirkni no Ķekavas upes līdz Pogu mājam. Drīz pēc pozīciju ieņemšanas bat-na štābā ieradās ģenerālis Trikovskis un paziņoja, ka tuvākās dienās frontē no Ķekavas upes līdz Smerdukļa purvam paredzēts 3. Sibir. str. divīzijas uzbrukums, kuram uzdevums pārraut pretinieka fronti un, virzoties tālāk uz Iecavu-Bausku, piespiest vāciešus atiet no Daugavas. Apstaigājot. pozīcijas, ģenerālis tuvāki norādīja, ka gar Ķekavas upes kreiso krastu, 3. Sibir-. divīzijas kreisā spārnā, uzbrukumam nozīmēts 7. latviešu bat-ns. Pēdējais stājās pie darba, lai uzbrukuma virzienu izpētītu visos sīkumos. Virziens uzbrukumam bija ļoti neizdevīgs un vēl vairāk tamdēļ, ka Ķekavas labā krastā, kaimiņu divīzijas iecirknī, gulēja viena, stipri uz priekšu izbīdīta un pamatīgi nocietināta, ložmetēju ligzda ar vairākiem ložmetējiem. Šie ložmetēji visas uzbrucēju kolonnas, kas virzītos gar upes kreiso krastu, varēja apšaudīt no sāniem un pat no aizmugures Spriežot pēc marta kauju piedzīvojumiem nebija cerība, ka jau uzbrukuma sākumā šo ligzdu izdosies iznīcināt, vai, ka to ieņems.
          12. Sibir. divīzija, kas darbosies pa kreisi. 7. latv. bataljons uzbrukuma rajonā izveda izlūkošanu visos sīkumos; pār runāja arī jautājumu vairākas reizes ar ģenerāli Trikovski, bet tas bažas par priekšā stāvošo kauju nemazināja. Pretinieks, manīdams mūsu sagatavošanas darbus, palika ar katru dienu nervozāks, un viņa artilērijas uguns arvienu vairāk skāra mūsu pozīcijas.
          Arī mēs pretiniekam nedevām miera. Viņa ložmetēju un bumbu metēju pozīciju noskaidrošanai, mūsu bumbu metēji, mainīdami savas vietas, centās izsaukt vācu uguni. Šāda sacensības brīdī 28. (15.) jūnijā smagi ievainoja 7. latv. bat-na praporščiku Kersneri, kas uzkāpis kokā, koriģēja uguni. Kersners kokā noturējās Neskatoties uz visapkārt plīstošiem, pretinieka raidītiem lādiņiem, strēlnieki Jansons un Vilks uzkāpa kokā un, riskējot ar savām dzīvībām, tomēr savu priekšnieku nonesa un tā glāba viņam dzīvību.
          Pavisam negaidot, naktī no 1 uz 2 jūliju, ar ģenerāļa Trikovska rīkojumu, 7 Bauskas bat-nu nomainīja pozīcijās 6 Tukuma bat-ns, un pirmā bija pavēlēts pāriet uz Skujniekiem, divīzijas rezervē Pēc pāriešanas Skujniekos drīz vien noskaidrojās ka 7 latviešu bataljonam jāizspēlē jūlija kauju ievadījums.
          Jau 2 jūlijā ģenerālis Trikovskis izsauca pie sevis pulkvedi Auzānu un informēja to, ka 6 latv. bat-ns dosies uzbrukumā iecirknī gar Ķekavas upi, bet 7 latv. bat-nam būs jāiet uzbrukumā 3 Sibir. diviz. labā spārnā, frontē Katrīnmuiža — L Smerdukļa purvs Nāca pavēle tur steidzoši izvest izlūkošanu un sagatavošanas darbus.
          Visi iepriekšējie rīkojumi, sagatavošanas darbi pie Bērzmentes, Ķekavas, Katrīnmuižas, tāpat spēku pravietošana pavedināja domām, ka priekšniecība it kā nevar izšķirties, kad un kur īsti dot galveno triecienu.
          7 Bauskas bat-na viena daļa novietojās Skujeniekos teltīs, otra nelielās, no velēnām celtās un egļu mizām pārklātās, būdiņās Tās bija mantojums no krievu pulka, kas bija agrāk šeit stāvējis.
          Naktī no 2 uz 3 jūliju uz nozīmēto kaujas rajonu izsūtīja izlūku komandu, izlūkus no visām rotām un darba komandu ar virsniekiem priekšgalā Viņiem bija uzdots ievākt ziņas par apvidu, pretinieku un viņa nocietinājumiem, izrakt dažas ejas un ierakumus rezervju novietošanai, ierīkot novērošanas punktus.
          Pretinieks, atrazdamies gandrīz veselu gadu vienās un tanīs pašās pozīcijās, bija pamatīgi nocietinājies un aizžogojies ar vairākām dzeloņstiepļu rindām Atstatums starp mūsu un vācu pirmās līnijas ierakumiem vistuvākā vietā bija pie 350 metru Apvidus bija atklāts, pa daļai muklains, un pretinieks to varēja apšaudīt ar flankējošus uguni no Kuģu māju rajona un ar baterijām, kas bija novietotas meža stūrī aiz Smerdukļa purva (mērķi 211, 212) Izlūkošana pirmā naktī iedeva apmierinošus rezultātus, tāpēc nākošā naktī to atkārtoja tieši paša bat-na komandiera vadībā Latviešiem pa kreisi izlūkošanu savā kaujas iecirknī veda 12 Sibir. str. pulks izlūkošanas nolūks izpētīt pieejas pretinieka nocietinājumiem un noteikt viņu stiprumu.
          7 Bauskas bat-na izlūki darbojās divās grupās Labā grupa praporšč. Stulpiņa vadībā, ar pus rota pastiprināta, izlūkoja L. Smerdukļa purvu un noskaidroja, ka pāri purvam uzbrukumā iet nav iespējams, runa var būt tikai par nocietinātā meža stūra apņemšanu caur purvu ar samērā nelieliem spēkiem.
          Kreisā grupa praporšč. Villerta vadībā, ar pus rota pastiprināta, izlūkoja meža stūri, kas atradās Smerdukļa purva ziemeļaustrumu malā, un arī pretinieka pozīcijas vairāk pa kreisi. Izlūki zem pretinieka uguns izvirzījās līdz pašiem vācu ierakumiem, izgrieza ejas vācu dzeloņstieplēs, izņemot pēdējo rindu, un izpētīja ienaidnieka nocietinājumu veidu. Kopā ar kreiso grupu virzījās arī 3. Sibir. artil. brig. 3. baterijas podporučiks Ungern-Sternbergs, lai izvēlētos vietu artilērijas novērošanas punktam. Purvainā apvidus dēļ tas viņam neizdevās, un novērošanas punkts bija jāierīko vienā augstā kuplā eglē mūsu pirmās līnijas tuvumā. Izlūkošanas laikā 7. latv. bat-nā krita 1, ievainoja 18, kontuzēja 3, bez vēsts pazuda 3.
          Kopā ar izlūkošanu izveda arī artilērijas piešaudi. Piešaudes rezultātus labi varēja novērot no armijas komandiera novērošanas punkta, kas bija uzcelts pie Katrinmuižas, pirmās ierakumu līniju tuvumā, Uzbrukums bija paredzēts 3. jūnija dienā. Izlūkošanas laikā noskaidrojās, ka pretinieks ļoti uzmanīgs, mazākai mūsu kustībai atbild ar stipru ložmetēju un artilērijas uguni. Kā redzams, mūsu marta uzbrukums, pastāvīgi izlūku gājieni, pēc tam placdarma sagatavošana. artilērijas piešaude un enerģiskā darbība 1916. g. vasarā vācis bija padarījusi ļoti nervozus un modrus. Nebija palikusi nemanīta arī armijas komandiera novērošanas punkta celšana. Dienu pirms noliktā uzbrukuma, kad mūsu artilērija atklāja uguni, lai iznīcinātu daļu no pretinieka dzeloņstieplēm, vācieši uz armijas komandiera novērošanas punktu atklāja tādu viesuļuguni, ka dažās minūtes punkta, kas ieņem pie 30 kv . metru , trāpīja 20 vieglie artilērijas šāviņi, no tiem divi šaurā skatu lodziņā. Armijas komandieris šo punktu kaujas laikā vairs neizlietoja.
          Bija skaidrs, ka, izdarot uzbrukumu dienas laikā, būs jācieš lieli zaudējumi. Pēc pārrunām ar ģenerāli Trikovski uzbrukumu pārnesa nakti no 4. uz 5. jūliju.
          Ar 3. jūlija pavēli Nr. 152. 3. Sibir-. divīzijai uzbrukumu Katrīnmuižas-Smerdukļa purva frontē bija uzdots izdarīt 7. Bauskas latv. str. bat-nam ar viņam piedalīto 12. Sibir. str. pulka 3. bataljonu.
          Uzbrukuma mērķis: ieņemt pretinieka pozīcijas austrumos no L. Smerdukļa purva, saņemt gūstekņus un nostiprināties ieņemtās pozīcijās. Uzbrukumam bija jāsākas pēc īsas artilērijas sagatavošanas 4. jūlijā plkst. 23. Artilērija jau 2. jūlijā uzsāk mākslīgo šķēršļu iznīcināšanu pretinieka pirmās līnijas priekšā, turpināja to vēl ar pārtraukumiem 3. jūlijā, bet tad līdz uzbrukuma brīdim uguni uzbrukuma vietā pilnīgi pārtrauca. 4. jūlija rītā viss 7. latv. bat. salasījās Skujniekos, lai pirms kaujas atpūstos, savestu kārtībā ieročus un stiprinātos morāliski.
          Bija dots rīkojums sagatavoties un norindoties pilnā kaujas tērpā. Sekoja bataljona komandiera uzruna. Pēc tam atsegtām galvām un lielā sajūsmā nodziedāja — Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils un — Dievs svētī Latviju. Latvijas āres varbūt vēl nebija dzirdējušas, ka šo mūsu tautas lūgšanu dzied tādā sirsnībā, kādā tā atskanēja Skujenieku. šalcošās priedēs. Pēc tam viss bataljons nometās ceļos, noskaitīja — Mūsu tēvs debesīs — un devās ceļā. Sejas, kas norindošanās laikā bija kļuvušas stingras un nopietnas, gājienam sākoties, kad strēlnieki uzsāka tautas un kara dziesmas, kļuva atkal jautrākas.
          Bataljons mūsu pozīciju 1. līnijas. rajona nonāca krēslā; bija pienācis arī 12. Sib. str. pulka 3. bataljons. Nāca rīkojumi par izvēršanos un kaujas iecirkņu ieņemšanu. Labā kaujas iecirknī, gar L. Smerdukļa purvu, bija nozīmēts 7. latv., bet kreisā 3. Sibir. bataljons. 7. latv. bataljonā bija jau saformētas arī 5. un 6. rotas. Viņā tagad jau ietilpa 6 . rotas, izlūku komanda, 4 ložmetēji un 3 pat šautenes; 1 2. Sibir. str,. pulka bataljonā bija 4 rotas ar 2 ložmetējiem un izlūku komanda. Visā kaujas grupā: 10 rotas, 2 izlūku komandas, 6 ložmetēji un 3 pat šautenes.
          Uzbrukumam bija nozīmētas četras 7. latv. bat. rotas ar 3 ložmetējiem un visi sibīriešu bataljona spēki. Latviešu bataljona izlūku komandai, pat šautenēm bruņotai, bija uzdots nodrošināt grupas labo flangu no Smerdukļa purva puses, vedot uzbrukumu caur purvu un apņemot pretinieka kreiso spārnu. Sibīriešu izlūku komandai bija pavēlēts virzīties kreisā spārna un nodrošināt uzbrucēju kolonnu kreiso flangu. Grupas rezervē palika 7. latv. bataljona 5. un 6. rotas un viens ložmetējs.
          Pretinieka pozīcijas no L. Smerdukļa purva līdz Daugavai aizstāvēja vācu 6. rezerv. kājn. divīzija. Kreiso iecirkni, apmēram no Misas upes līdz Ķekavas upei, ieņēma 20. rez. kājn. pulks; vidējo iecirkni, Ķekavas-Iecavas šosejas un Pulkātnes rajonā, 35. rez. kājn. pulks un labo iecirkni, Staķu-Bērzmentes rajonā, 24. rez. kājn. pulks. Noteiktu ziņu par pulku iecirkņu robežām nebija. Uzbrukuma rajonā vācu pozīcijas aizstāvēja 20. rez. kājn; pulka I. bat-ns, pie kam ierakumu pirmā līnijā, pie Smerdukļa purva, stāvēja bataljona 1. rota, bet pa labi no viņas 3. rota. Bataljona rezerves bija vācu 2. līnijas ierakumos, bet 4. rota nometnē, Robežu māju rajonā.
          Vācu pozīcijas atradās mežā un bija mums maz pazīstamas. Tas, sevišķi nakts laikā; lielā mērā apgrūtināja kaujas vadību. Mūsu tuvākais uzdevums bija ieņemt vācu 1. un 3. rotas pozīcijas un nostiprināties viņās.
          Lai maldinātu pretinieku un piespiestu viņa rezerves pavirzīt vairāk uz Daugavas pusi austrumos, krievu artilērija. 4. jūlijā plkst. 19 atklāja vieglā, vidējā un smagā kalibra lielgabalu uguni, apšaudot vācu 24 rez kājn. pulka pozīcijas, un 482 k pulks izdarīja demonstratīvu uzbrukumu Pēc vācu ziņām, tur laikā no plkst. 19 līdz plkst. 21,30 Vienas pašas rotas iecirknī nokrita pie 1100—1200 krievu lādiņu, bet vācu zaudējumi bijuši niecīgi un arī rezervju pārvietošanās ziņā tiem nekādu panākumu nebijis.
         Mūsu bataljoni plkst. 23 00 ieņēma izejas stāvokli Plkst. 23 30 artilērija vērsa pret pretinieka pirmo līniju stipru uguni, līdz ar to abu bataljonu priekšējās rotas izgāja no mūsu ierakumiem, izklaidējās un sāka virzīties uz priekšu Katrā bataljonā gāja divas rotas līdzās, izklaidētās ķēdēs, pa pus rotai viena aiz, otras 7 latv. bat. priekšgalā pa kreisi gāja 1 rota, pa labi 3 rota Netālu aiz pirmās rotas tādā pašā kārtībā sekoja 2 rota un aiz 3 rotas 4 Rotu priekšā virzījās rotu izlūki un sapieri- spridzinātāji Tiklīdz bataljoni iesāka virzīšanos, pretinieks sāka nemitīgi laist raķetes gaisā, apgaismojot apvidu, un atklāja stipru ložmetēju, šauteņu un artilērijas uguni Pretinieka šrapneļu uguns, kas nāca no 211 un 212 mērķu puses un sevišķi smagi skāra 7 latv. bat-na 3 un 4 rotas, tomēr nespēja abu bataljonu iesākto uzbrukumu apturēt, tie bez apstāšanās izvirzījās līdz pretinieka dzeloņstiepļu un tur no gūlās Mūsu artilērijai nāca rīkojums pārnest savu uguni uz vācu otro līniju un aizmuguri Pēc artilērijas uguns pārnešanas abi bataljoni, kā iepriekš bija norunāts, strauji devās uz priekšu, pārvarēja dzeloņstiepļu aizžogojumus un ielauzās pretinieka ierakumos. Daļa ierakumu aizstāvju krita durkļu cīņā, daļu saņēma gūstā, pārējie panikā bēga. Pēdējos vajājot, mūsējie sasniedza pat pretinieka otro līniju, bet ielauzties viņā nespēja un bija spiesti atvilkties atpakaļ, lai nocietinātos. Priekšējās rotas, izvirzītas pie 200 soļu uz priekšu no pretinieka pirmās līnijas, sāka ierakties, pakaļējās rotas nogūlās aiz priekšējām un arī sāka ierakties Vācieši visu laiku veda uguni uti darbus traucēja Uzbrukuma laikā, pārvarot nogāztos un dzeloņstieplēm appītos kokus un dzeloņstiepļu pinumus, atsevišķu rotu kareivji bija sajukuši, savest tos kārtībā zem pretinieka uguns nebija iespējams Bez tam dažās vietās strēlnieki grupējās par daudz biezi, turpretim dažās vietās par daudzmaz Abi bataljoni sāka lūgt palīdzību Bet rezervē bija tikai divas rotas, un tās nedrīkstēja sūtīt, jo divīzijas komandieris pa telefonu paziņoja, ka uzbrukumu plašākā mērogā turpinās ar gaismas ausmu, un pa gaidām pavēlēja nocietināties un, katrā ziņā, ieņemtās pozīcijas noturēt Viss tas bija abiem bataljoniem izdarāms pasu spēkiem, bez palīdzības, tikai attiecīgi sakārtojoties Dots bija arī rīkojums ieņemto pretinieka ierakumu nocietināšanai nogādāt tur vajadzīgos instrumentus un materiālus, kā zāģus, cirvjus, dzeloņstieples .

http://www.lacplesis.com/Latviesu_strelnieku_1916_vasaras_kaujas.htm