Latvju strēlnieki

Strēlnieku «lielnieciskošana»

          Tanī pašā laikā pulkos notika gatavošanās «Iskolastrela» (latviešu strēlnieku izpildu komiteja) pilnsapulces sēdēm. Vēl pozīcijās sēžot aprīļa mēnesī un sekojot laikrakstos «Iskolastrela» sēdēm Jonatāna biedrības telpās, nāca zināms, ka «Iskolastrels» ierosinājis jautājumu par pulku delegātu pārvēlēšanu. Ierosinātāji bija panākuši sev labvēlīgu šī jautājuma atrisinājumu un maija sākumā (varbūt arī aprīļa beigās) šāda pārvēlēšana notika. Šīm pārvēlēšanām latviešu strēlnieku pulku lielnieciskošanā piekrīt vislielākā nozīme. Kā zināms, « Iskolastrels» maija mēneša pilnsapulces sēdes beidzās ar viņiem pazīstamo 17. maija lieliniecisko rezolūciju pieņemšanu. Latviešu sabiedrība bija pārsteigta un meklēja izskaidrojumu šai negaidītajai parādībai. Izskaidrojumu tā atrada pa daļai strēlnieku nogurumā, ticības zaudēšanā uzvarai, krievu ģenerāļu nodevībās u.t.t. Pēc manas dziļākās pārliecības neviens no šiem paskaidrojumiem neatbilst īstenībai. Izskaidrojums meklējams vienīgi maija sākumā notikušajās delegātu pārvēlēšanās. Strēlnieku pulki savā vairumā nebija lielinieciski, tāpat kā latvju tauta. Bet tie visi bija politiski nepiedzīvojuši. vienīgi lielinieku vadoņiem bija pazīstama Ļeņina skolas demagoģijas nozīme. Ar demagoģijas aģitācijas palīdzību viņi panāca savu, Maija mēneša «Iskolostrels» neatspoguļoja strēlnieku pulku iekšējo seju, tā bija viltota pārstāvniecība. Vienīgi virsnieku delegātos lieliniekiem nebija izdevies gūt sekmes. Starp visiem pulku virsniekiem lielinieciski noskaņotus varēja saskaitīt uz pirkstiem.
          Pēc divdesmit trim gadiem nevaru kaut cik pilnīgi attēlot šīs nozīmīgās sapulces gaitu, tādēļ ierobežojos ar dažu krasāku parādību atzīmēšanu, kas spilgti uzglabājušās atmiņā.

8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks 1917. g. vasarā ar savu karogu, kur raksturīgs uzraksts: «Latvija, mosties, jauna diena aust!»

          Nozīmīga vispirms bija 1917. g. 17. maija sapulces atklāšanas diena. Sapulce notika «Interimteatra» telpās (aiz tagadējā Nacionālā teātra, kanāla krastā). Telpas pietiekami plašas, lai visi delegāti novietotos parteri; ložās viesi, uz skatuves prezidijs. Sapulci atklāj a izpildu komitejas priekšsēdētājs kapteinis V. Ozols. Viņu arī izvēlēja par sapulces vadītāju. Savā atklāšanas runā V. Ozols rekomendēja sevi kā sociāldemokrātijas ideju atbalstītāju. Runa guva piekrišanu. Pēc tam vārdu deva viesiem apsveicējiem. Viņi bija strādnieku partijas pārstāvji, 5 vai 6 personas; no tām atceros: J. Daniševski, T. Draudiņu, Bruno Kalniņu. Apsveikumi turpinājās visu priekšpusdienu līdz patraukumam, apmēram 5 stundas. No tiem vislielāko piekrišanu guva J. Daniševaska runa, kas redzami ietekmēja delegātus. Mazāk ietekmēja runas saturs, bet gan Daniševska saldi indīgais balss tonis.
          Pēc apsveikumiem sapulces vadītājs kapteinis V. Ozols lūdza sapulci atļaut viesiem - apsveicējiem palikt pie prezidija galda, kam sapulce vētraini piekrita. Likās, tas bija jau agrāk norunāts. Arī turpmākajās dienās viesi palika pie prezidija galda. Viņiem allaž ar sapulces piekrišanu deva runas iespēju ārpus kārtas, kad viņi to gribēja, bet gribēja viņi to diezgan bieži un pēc katras runas, kas viņiem nepatika. Runātāju rinda katrā jautājumā bija krietni gara un, lai tiktu pie vārda, dažiem bija jāgaida 1 2 dienas. Radās iespaids, ka sapulci nevada ievēlētais prezidijs, bet viesi apsveicēji. Patiesībā tā tas arī bija; viesi, lai gan nebūdami strēlnieki, tomēr faktiski iekļuva izpildu komitejas sastāvā un visā turpmākajā laikā, līdz pat strēlnieku pulku aiziešanai no Latvijas teritorijas, tur aktīvi darbojās.
           Viesi un arī pašu strēlnieku lielinieciskie pārstāvji savās runās nekad līdz galam neatklāja savas kārtis. Es nekad nevienā runā netiku dzirdējis atkārtojam toreiz mums nezināmo, bet tagad pazīstamo Ļeņina un 1916. gadā lielinieku Centrālkomitejas pieņemto tēzi «rūpēties par savas valsts armijas sakaušanu». Tik atklāta nostāšanās būtu strēlniekus atbaidījusi. Šos pašus vēžus pasniedza tikai citā kulītē: pasīva aizsargāšanās, brāļošanās, neuzticība Pagaidu valdībai, priekšniecības vēlēšanas, operatīvās kaujas darbības pārņemšana komiteju rokās u.t.t.
           Ka šo lozungu realizēšana dzīvē nozīmē savas valsts armijas sakaušanu, to strēlnieku vairākums nesaprata. Ar to izskaidrojama tā ilgstošā un nevienlīdzīgā vārdu cīņa, kura noritēja vairākas dienas no vietas «Interimteatrī». Lielinieku opozīcija, it sevišķi virsnieki, no savas puses darīja visu, lai atmaskotu šo «Trojas zirgu». Bija ieradušies labākie armijas «Iskosola» oratori (armijas izpildkomiteja nebija lielinieciska). Viņu pārliecinošās runās klausoties, šķita, ka veselais prāts uzvarēs un lielinieku rezolūcijas noraidīs. Bet lielinieku vadoņi tikai smējās; viņi zināja, ka delegātu sapulcē viņiem ar pārvēlēšanām jau sagatavots savs vairākums, kas balsos tā, kā viņi to vēlas. Šāds lielinieku redzes viedoklis visspilgtāk atspoguļojās viņu vadoņa P. Stučkas uzrunā, kas arī bija ieradies ar apsveikumu tūliņ pēc armijas Iskosola pārstāvju uzstāšanās. P. Stučka nemēģināja pēc būtības atspēkot opozīcijas izvirzītos argumentus, viņš to arī nebūtu varējis; viņš izteicās tikai, ka viņa domas sapulcei jau zināmas un par to pareizību nevar būt šaubu.
          Uzkrītoša bija arī lielinieku labi noorganizētā trokšņošana, lai ārēji atbalstītu savus runātājus ar aplausiem- gan runas vidū, gan runu beigās un lai ar starpsaucieniem mazinātu pretinieku runu iespaidu. Interesanta bija arī parādība, ka lielinieki savās runās kavējās vienīgi pie armijas un frontes jautājumiem, gandrīz nemaz neaizkarot sociālisma ideoloģiju, tikai retumis raidot dažas frāzes, kā «mieru būdām, karu pilīm». Pēc vienas šādas runas, starpbrīdī, es jautāju vienam strēlniekam lieliniekam, kas savā runā šādas domas bija citējis, vai tad viņi nopietni domā par sociālo revolūciju tādā zemkopības un tehniski neattīstītā zemē, kāda Krievija, jo tas taču nesa skan ar Marksa mācībām. Uz to šis strēlnieks atbildēja ar tādu pus jautājumu: «Jūs gan laikam esat «obororņecs», mēs «poraženci» esam par to citādās domās». Tas man bija jauns atklājums. Jāatzīmē vēl tas, ka sēžu protokolos, kurus publicēja «Brīvajā strēlniekā», komunistu pretinieku runas tendenciozi saīsināja. Gala rezultātā ar lielu balss vairākumu 17. maijā pieņēma lielinieciskās rezolūcijas 12. pantos. 3 )
          Šo rezolūciju tekstu, saprotams, neiesniedza strēlnieki, tas nāca no viesiem apsveicējiem J. Daniševska personā.
          Pieņemtās rezolūcijas lielinieki tūlīt publicēja ar lielu troksni kā savu idejisko uzvaru, kā strēlnieku vairākuma domas, kurām uz demokrātisko principu pamata jāpadodas visiem. Virsniekiem, kas sekoja sapulces gaitai, bija skaidrs, ka strēlnieku vairākums nemaz tā nedomā, bet, ka viņi vienkārši apmuļķoti delegātu pārvēlēšanā tādējādi, ka ļāva sevi pierunāt balsot par lielinieku izvirzītajiem kandidātiem. Šīs pieņemtās rezolūcijas rādija sašutumu virsniekos un latviešu inteliģencē ārpus strēlnieku rindām, kas tūliņ atbalsojās presē. Aprunājies ar pulku komandieriem, nolēmu sasaukt brigādes pulku virsnieku sapulci, lai uzklausītu virsnieku domas pirms cīņas sākšanas ar lieliniecisko demagoģiju.
          1. latviešu strēlnieku brigādes virsnieku sapulce notika tagadējā Dailes teātra telpās 19. maijā.
           Neatceros vairs šīs virsnieku sapulces dalībnieku kopskaitu, bet bija ieradušies gandrīz visi pulku un brigādes pārvaldes virsnieki, atskaitot tos, kas bija dienesta norīkojumos. Visās, diezgan daudzās runās bija jaušama liela vienprātība, jo pavisam bija tikai divi lielinieciski noskaņoti praporščiki. Pieņemtās rezolūcijas visā visumā saskanēja ar 12. armijas izpildkomitejā pieņemtajiem principiem. Bez tam šinī virsnieku sapulcē nolēma atsaukt virsniekus - delegātus latviešu strēlnieku izpildu komitejā (Iskolastrelā). Klātesošie lielinieciskie praporščiki protestēja, aizrādīdami, ka virsnieki ar šādu lēmumu neievēro demokrātiskos principus, jo nepadodas strēlnieku vairākuma lēmumiem. Viņiem paskaidroja, ka demokrātiskos principus jau pats Iskolastrels lauzis, jo nav ievērojis 12. armijas (Iskosola) vairākuma lēmumus.
          Virsnieku sapulces pieņemtās rezolūcijas un it īpaši virsnieku delegātu atsaukšanu no Iskolastrela, tomēr rādija zināmu satraukumu komunistu vadoņos, jo nu viņi vairākas dienas sprieda par to, kā panākt virsnieku atgriešanos Iskolastrelā. Tikai maija beigās Iskolastrels paziņoja no jauna izstrādātas un Iskolastrela pieņemtas rezolūcijas, kuras tas bija nosaucis par «taktikas rezolūcijām». Šīs pēdējās 17. maija rezolūcijas atzina tikai par principiālām. Tagadējos apstākļos Iskolastrels apņemas darboties saskaņā ar 12. armijas Iskosolu. Tādējādi it kā atkrita formālie iemesli, kas traucēja virsnieku delegātiem darboties Iskolastrelā. Man personīgi ļoti nepatika sadarbības atjaunošana, bet man nebija tiesību to noliegt. Vispār par amatpersonu tiesībām un pienākumiem šajos jautājumos nebija nekādas skaidrības. Virsnieku delegātu sadarbība patiesībā turpinājās automātiski, jo Iskolastrela sēdēs, kur izstrādāja un iztirzāja šīs kompromisa taktikas rezolūcijas, viņi arī bija piedalījušies.
          Daudz vairāk man interesēja tā strēlnieku masa, kuras vārdā Iskolastrels rīkojās. Es neticēju, ka tā savā vairākumā lielinieciska. Jau 19. maijā, virsnieku sapulces laikā, redzot virsnieku noskaņojumu, es lūdzu pulku komandierus, lai viņi dotu mutiskus aizrādījumus virsniekiem vēl vairāk saprasties ar strēlniekiem un paskaidrot viņiem komunistu nodomu kļūmīgās sekas, kā arī noskaidrot strēlnieku masas patieso garastāvokli. Šis jautājums acīm redzot ļoti interesēja arī komunistu vadoņus, jo tūliņ pēc notikušās virsnieku sapulces 19. maijā, kā uz burvju mājienu sākās neskaitāmi mītiņi visu pulku rotās un komandās un laikraksti «Brīvais Strēlnieks» un  «Cīņa» publicēja veselu rindu rotās un komandās pieņemto rezolūciju par piesliešanos 17. maija rezolūcijām un virsniekiem izteiktajiem draudiem.

Rīgas kareivju un strādnieku deputātu padomes vadošās personas smagajā automobilī dodas uz kādu mītiņu.

         Avīzi «Brīvais Strēlnieks» sākumā rediģēja M. Skujenieks, vēlāk Fr. Menders; pēc 17. maija redakcija pārgāja lielinieku rokās. Vēl no pozīcijām pie Ķekavas, tā tad aprīļa mēnesī, es nosūtīju dažus rakstus ievietošanai šajā laikrakstā, bet tos nepieņēma, kaut tie pēc sava satura neskāra politiku, vienīgi armijas disciplīnas jautājumus. Tagad, kad redakcija bija pilnīgi lielinieku rokās, nebija ko domāt tur ievietot kaut ko, kas būtu nepatīkams armijas grāvējiem. Strēlnieku prese bija pilnīgi vienpusīga, tādēļ nebija iespējams kontrolēt, vai tur publicējamās rotu un komandu rezolūcijas patiesi tādas, kādas pieņemtas zināmos mītiņos, vai tās bija tikai redakcijas fantāzija aģitācijas nolūkos.
          Paši mītiņi drīz kļuva par epidēmiju. Mītiņoja caurām dienām un naktīm. Lielākā daļa mītiņu dalībnieki bija pilnīgā neskaidrībā, par ko viņi debatējot balsoja. Man vēlāk atstāstīja kāda mītiņa gaitu. Mītiņš noticis 7. pulkā, un tas turpinājies bez pārtraukuma 30 stundas. Šajā laikā iztirzātas un nobalsotas 32 rezolūcijas. Pieņemtās rezolūcijas bijušas savstarpēji pilnīgi pretrunīgas.
           Tajās pašās dienās rīkoja arī lielos mītiņus sakarā ar ministru prezidenta un kara ministra Kerenska ierašanos Rīgā. Es noklausījos vienu viņa runu operas namā. Runa patiešām bija lieliska, loģiski uzbūvēta, tomēr tai nebija nozīmes armijas gara stāvokļa uzlabošanā. Lielākais vairums klausītāju bija inteliģence, Kerenska piekritēji, to pārliecināt nebija vajadzīgs, neliela daļa bija komunistu, tos pārliecināt nebija iespējams, tāpat kā rūdītu zagli nevar pārliecināt, ka zagt nav labi. Bet 12. armijas masa un mūsu strēlnieku masa šīs runas, saprotams, nedzirdēja.
          Mītiņu drudzis brigādes pulkos valdīja visu jūnija mēnesi. Lielinieku vadoņi gādāja par to ,lai netrūktu tēmu, par kurām spriest. Viņi arī bija pastāvīgie mītiņu ierosinātāji. Tas, acīm redzot, bija nepieciešams, lai turētu pūli pastāvīgi satrauktā gara stāvoklī, jo tad loģika nedarbojas, par to aug ticība brīnumiem. Tanī pašā nolūkā Rīgā turpinājās arī demagoģiska šaudīšana, kādu biju vērojis Ķekavas pozīciju aizmugurē. Lielinieki strēlnieki parasti dzīvoja privātos dzīvokļos; iznākot māju pagalmos, viņi raidīja dažus šāvienus gaisā un tad atkal ātri paslēpās dzīvokļos.
          Man bija liela vēlēšanās izraut brigādes pulkus kaut vienu dienu ārā no Rīgas, no šīs raganu katla atmosfēras, sarīkojot tiem kaut kādas taktiskas nodarbības, lai tā nomierinātu prātus. Kamēr es domāju par to, kā to izdarīt un vai to vispārīgi būtu iespējams veikt, jo, bez šaubām, tūlīt rastos iebildumi par atpūtas laupīšanu, tikām pienāca ziņa, ka Rīgā ieradies ziemeļfrontes pavēlnieks ģenerālis Dragomirovs un brigādes pulkiem nolikta parāde tagad Vienības laukumā. Man radās šaubas par parādes noritēšanu bez ekscesiem, vispirms tādēļ, ka strēlnieku gara stāvoklis stipri satraukts, bet galvenais, ka tagad komunistu maskā un strēlnieku formā gandrīz atklāti darbojas Vācijas aģenti un spiegi, jo gadījums Ķekavas pozīcijās deva par to drošu pierādījumu.
          Tomēr ārēji parāde noritēja gandrīz gludi: acīm redzot toreiz komunistu un vāciešu plānos vēl neietilpa ekscesi. Pulki tanī laikā bija gandrīz pilnā sastāvā, un parādes dalībnieku skaits bija tuvu pie 6.000 cilvēku. Laukums tikko spēja uzņemt šo parādes dalībnieku skaitu. Ģen. Dragomirovs apstaigāja rindas kopā ar ģenerāļiem: Radio Dimitrijevu un Francijas pārstāvi Krievijas frontē, ģenerāli Žanēnu. Strēlnieki izturējās ārēji ļoti braši. Parāde būtu šķitusi lieliska, ja ģenerāliem nebūtu ienācis prātā arī parunāties ar strēlniekiem. Izmantojot vidējo intervālu starp pulkiem, viņi iebrauca laukuma vidū automobilī un, izmantojot to kā tribīni, sāka runas. To nu nespēja komunisti un vācieši pielaist; nekavējoties attālākajās vietās atskanēja svilpieni, tiem pievienojās īsi kliedzieni lielinieciskā garā. Ģenerāļi, likās, bija aptvēruši savu kļūdu un savas runas stipri saīsināja. Pēc tam strēlnieki nogāja parādes maršā vadu kolonās tagadējā Kalpaka bulvārī. Parādes maršs bija ļoti brašs.
          Pēc parādes, sarunā ar dažiem armijas štāba virsniekiem, es apvaicājos par to, kādās domās viņi būtu par pulku izvešanu no Rīgas uz nodarbībām dažas reizes nedēļā. Armijas štāba pārstāvis bija pārliecībā, ka no tā jāatteicas, jo tas noteikti neizdotos, bet sagādātu lieliniekiem jaunu, sīku uzvaru.
          Ja nebija iespējams izdarīt nodarbības ar strēlniekiem, tad tas tomēr bija iespējams ar virsniekiem.
          2. Rīgas pulkam bija ierīkots virsnieku klubs kāda restorāna telpās, tagadējās Krišjāņa Barona un Stabu ielas stūrī. Telpas bija pietiekami plašas, tādēļ sapulcēju šeit visu pulku virsniekus un nolasīju referātu par uzbrukumu nocietinātām pozīcijām no iepriekšēji sagatavota placdarma ar stipru artilērijas atbalstu. Referāta vidū ieradās tieši no ielas strēlnieks Gricmanis, pazīstams komunists, nesen atbrīvots no katorgas. Viņš nostājās izaicinošā pozā un noklausījās dažas minūtes priekšlasījumā. Bet tad negaidot griezās pie manis ar jautājumu: «Kas še notiek?» Es atbildēju - «Jūs paši redzat, kas še notiek. Es jums neliedzu klausīties, ja jūs to vēlaties, bet ja traucēsiet, pavēlēšu jūs izsviest ārā». Gricmanis klusām atstāja telpas, un referāts turpinājās.
          Šis gadījums rīdīja, ka, rīkojot ik dienas mītiņus, komunisti tanī pašā laikā centās panākt, lai neviens cits nerīkotu nekādas sapulces vai apspriedes.
          Šādā bezdarbības un mītiņu atmosfērā pagāja visa jūnija pirmā puse. Beidzot pienāca pavēle brigādei nomainīt pozīcijās daļu no 86. divīzijas un 14. Sibīrijas divīzijas pulkiem, izveidojot atsevišķu kaujas iecirkni, abās pusēs Jelgavas šosejai, sākot ar Grēnamuižu labajā spārnā un ar vienu daļu Misas upes krasta, kreisajā spārnā. Vienam pulkam bija jāpaliek Rīgā, armijas rezervē. Man nav zināmi motīvi, kādēļ vienu pulku atstāja Rīgā, bet šķita, tā bija Iskolastrela vēlēšanās, sagādāt sev miesas sargus, jo tas bez strēlniekiem, Rīgā jutās ne visai droši.
          3. Kurzemes pulks uz šīm pašām pozīcijām bija devies jau agrāk, tādēļ norīkoju iziešanai 1. un 2. pulku, armijas rezervei atstāja 4. Vidzemes pulku. Par sagaidāmo iziešanu uz pozīcijām paziņoja pulkiem, lai tie varētu sagatavoties izsūtīt virsniekus izlūkus un lauku virtuves, lai ceļā uz pozīcijām vēl pirms maiņas dabūtu pusdienas. Pavēli par iziešanu izsūtīju vakarā. Tanī pašā laikā telefoniski sazinājos ar pulku komandieriem un apjautājos, vai viss ir jau noorganizēts. Pulku komandieri apliecināja, ka viss kārtībā. Visas rotas sagatavojušās, atskaitot tikai dažus strēlniekus, kas atrodoties atvaļinājumā. Atpūtas laikā no brigādes pulku komandieriem visu laiku bija klāt: 2. Rīgas pulka komandieris pulkvedis M. Peniķis un 4. Vidzemes pulka komandieris pulkvedis Zeltiņš. 3. Kurzemes pulka komandieris pulkvedis J. Kalniņš bija slims un veseļojās Apvienotā latviešu strēlnieku lazaretē; viņu atvietoja pulkv.-leitn. Gailītis. 1. Daugavgrīvas pulka komandieris pulkvedis Fr. Briedis līdz jūlija sākumam atradās komandējumā kā delegāts frontes virsnieku apvienības pilnsapulcē. Atgriezies no komandējuma un iepazinies ar to stāvokli, kāds bija radies strēlniekos viņa prombūtnes laikā, viņš bija noorganizējis savā pulkā vienu tā saukto trieciena rotu; tajā. ietilpa uzticami un nacionāli noskaņoti strēlnieki ar pastiprinātu virsnieku sastāvu un ložmetējiem.
          Pulkiem iziešana bija izdarāma agri no rīta, tāpēc es nolēmu izbraukt ap plkst. 10, lai nokļūtu 86. divīzijas štābā pirms pulku pienākšanas.
          Ap plkst. 6 no rīta brigādes štābam piezvanīja pulkvedis M. Peniķis un ziņoja, ka pulkā notiekot mītiņi, ieradušies aģitatori un musinot pulku uz pozīcijām neiet. Kad apvaicājos par atteikšanās motīviem, pulkvedis M. Peniķis atbildēja, ka nekādu nopietnu motīvu viņiem neesot, runājot, ka pozīcijas nav izlūkotas, ka viņiem neesot laikā paziņots par iziešanu un tamlīdzīgus niekus. Kad es jautāju, ko viņš domā darīt, pulkvedis M. Peniķis atbildēja, ka, pēc viņa domām, pulks tomēr iziešot: viņam esot viens nopietns neizmantots arguments strēlnieki nezinot, ka virtuves jau aizgājušas uz pozīcijām, kad dabūšot to zināt, gan tad iešot, jo nevarot taču palikt bez pusdienām. Nolēmām gaidīt. Patiesi vēdera jautājums izrādījās stiprākais, un mītiņā pulks beidzot nolēmis iziet, bet tikai līdz virtuvēm, tālāk nē.
          Tāda pat aģitācija notika 1. pulkā, tikai ne tik krasā veidā. Kā jau minēju, 3. pulks bija izgājis agrāk bez kādiem traucējumiem un bez aģitācijas. Šajā pulka komitejā nebija lielinieku pārsvara, to vadīja mazinieks Kvēps, virsniekus reprezentēja enerģiskais poručiks Jurevičs, aģitāciju šeit nepielaida.
          Vēlāk man ziņoja, ka karsta aģitācija par to, lai neietu tālāk par pulka virtuvēm, 1. un 2. pulkā notikusi arī visā gājiena laikā; neviena aģitācija, bet arī šaušana gaisā, īpaši ejot pār Daugavas tiltu.
          Ap plkst. 11 es ierados tajā vietā, kur stāvēja 2. Rīgas pulka virtuves un kur bija jau apmeties viss pulks. Tas bija neliels priežu mežiņš šosejas kreisajā malā, kilometrus 3—4 no Olaines uz Rīgas pusi. Es liku pieturēt mašīnu un pieaicināju pulka komandieri. Izrādījās, ka pulka komandieris ir aizgājis uz pozīcijām. Tad pieaicināju pulka virsniekus. Kad virsnieki pienāca pie mašīnas, tur salasījās arī visi strēlnieki un apstāja mašīnu no visām pusēm. Jautāju, kādēļ pulks neiet tālāk uz pozīcijām. Viens no virsniekiem paskaidroja, ka strēlnieki nolēmuši uz pozīcijām neiet. Tad es pavēlēju visiem virsniekiem tūliņ atstāt savas rotas un komandas, iet uz pozīcijām, ieņemt tās, nomainot tur 86. divīzijas daļas un aizsargāt pozīcijas vieniem pašiem bez strēlniekiem. Piebildu vēl, ka tie strēlnieki, kas grib būt uzticīgi savam pienākumam, var virsniekiem sekot. Virsnieki tūliņ aizgāja no auto, lai paņemtu savas mantas. Viens jauns strēlnieks, ar savvaļnieka svītrām ap uzplečiem, iznāca uz priekšu un kaut ko skaidroja par revolucionāriem pulkiem un revolūcijas pienākumiem. Es viņu pārtraucu, uzsaukdams: «Jūs vairs neesat revolucionāri, jūs esat dumpinieki, un ar tādiem man nav ko runāt». Tad iesēdos mašīnā un braucu uz priekšu. Nebiju vēl nobraucis 30—40 soļus, kad izdzirdu kliegšanu un svilpšanu, un tanī pašā laikā neliels akmens nokrita automobilī. Pavēlēju šoferim apturēt mašīnu un atvirzīt atpakaļ līdz pulkam. Kad mašīna bija nonākusi gandrīz līdz strēlnieku pūlim, es piecēlos mašīnā kājās un griezos pie strēlniekiem: «Ja jūs gribat mani nogalināt, tad lūdzu darāt to, es nepretošos.» Strēlnieki it kā nokaunējušies izklīda no šosejas mežiņā.
          Pēc tam aizbraucu uz 86. divīzijas štābu; tas atradās mazā Skrundas mājiņā, kādu kilometru tālāk pa kreisi no šosejas. Tur bija divīzijas komandieris, kas, izrādījās, jau bija informēts par to, ka mūsu strēlnieki neiet uz pozīcijām. Es pateicu viņam, ka pulka virsnieki ir jau ceļā uz pozīcijām un lūdzu viņu, vai viņš nevar atstāt pozīcijās dažus ložmetējus mūsu virsnieku rīcībā, vismaz svarīgākās vietās, tad mēs pozīcijās novietosimies un tās nosargāsim drošāk kā ar dumpīgiem strēlniekiem. Divīzijas komandieris principā tam piekrita un apņēmās parunāt par to ar attiecīgiem pulku komandieriem un korpusa štābu. Tai pašā laikā es ziņoju korpusa komandierim par stāvokli un lūdzu darīt visu, lai dumpīgos pulkus atbruņotu un izformētu.
          Neatceros visus sīkumus starpgadījuma likvidēšanā, tā vispārējā gaita bija šāda: korpusa štābs sākumā bija stājies sakaros ar 12. armijas Iskosolu; tas savukārt ar Iskolastrelu, cerēdami pierunāt strēlniekus pildīt savus pienākumus. Šīs sarunas turpinājušās visu pēcpusdienu līdz vēlam vakaram, bet bez panākumiem. Tad korpusa komandieris devis rīkojumu vienam jātnieku pulkam ieņemt ar rīta gaismu visus ceļus, kas ved uz 2. Rīgas pulka strēlnieku ieņemto mežiņu, bet dažām artilērijas baterijām ņemt vērā šo mežiņu kā mērķi. Par šiem soļiem ielenktie strēlnieki jau no rīta bija dabūjuši zināt un no savas puses apkārt mežiņam izrakuši tranšejas un uzstādījuši ložmetējus.

Krievu kareivju brāļošanās ar vāciešiem pie Daugavas 1917. g. marta revolūcijas sākumā, agrā pavasari.

          Vēlāk, kad redzējuši, ka artilērijas virsnieki meklē mežiņu, viņi apdomājušies, ka pret artilēriju nav spējīgi kaut ko darīt. Steidzīgi bija nosūtījuši uz Rīgu delegāciju un izteikuši vēlēšanos sākt sarunas. Iskolastrels bija vienojies ar armijas Iskosolu, pieprasīt delegātus arī no otras puses no pulka virsniekiem; delegātu vienošanās rezultātu strēlnieki solīja izpildīt. Par šādu rīcību es dabūju zināt tikai otras dienas vakarā, kad jau notika šo delegātu apspriedes, jo pulka komandieris bija izsūtījis virsniekus delegātus, man par to nepaziņojot. Vēlu vakarā man piezvanīja korpusa komandieris un paziņoja, ka delegāti vienojušies par to, ka strēlnieki uz pozīcijām ies un novietosies tajās. Es atbildēju, kā šādam iznākumam nevaru piekrist, jo pielaist dumpīgus strēlniekus tik atbildīgā pozīcijas iecirknī, kāds ir Olaines virziens ar Jelgavas šoseju, es nevaru.
         Pagāja dažas stundas, atkal zvanīja man no korpusa štāba, šoreiz runāja korpusa štāba priekšnieks un prasīja, uz kādiem noteikumiem es būtu ar mieru novietot strēlniekus pozīcijās. Es pieprasīju, lai pulku atbruņo. Štāba priekšnieks aizrādīja: korpusa komandieris esot izteicies, ka šimbrīžam visi pulki gandrīz vienlīdzīgi nedroši un pati atbruņošana arī neesot tik viegla lieta, tādēļ labāk būtu nākt ar zināmām prasībām strēlniekiem un ar to aprobežoties. No tā bija redzams, ka augstākā priekšniecība negrib rīkoties stingri, tādēļ es lūdzu 10 minūtes laika apdomāties. Pēc 10 minūtēm es nodiktēju savas prasības. Tās bija: 1) lai strēlnieki uzrāda aģitatorus, kas aģitējuši un 2) lai katrs strēlnieks svinīgi solās savam rotas komandierim pildīt visas kaujas pavēles. Pagāja atkal stundas divas, un korpusa štāba priekšnieks paziņoja, ka strēlnieki ir ar mieru dot solījumu pildīt visas kaujas pavēles, bet viņiem neklājoties izdot savus biedrus: varot iecelt izmeklēšanu, kurā tad noskaidrošot vainīgos. Tam es piekritu un lūdzu tūliņ iecelt izmeklēšanas komisiju.
          Otrā dienā 2. Rīgas pulka rotu komandieri kopā ar saviem jaunākajiem virsniekiem ieradās pulkā. Katrs atsevišķs strēlnieks rotas frontes priekšā deva solījumu pildīt visas kaujas pavēles. Pēc tam pulks novietojās pozīcijās.
          1. Daugavgrīvas pulkā dumpis norisinājās mazāk sāpīgi. Tur saformētā triecienu rota un ložmetēju komanda nebija padevusies aģitācijai un tūliņ novietojās savās vietās. Pārējās rotas stāvēja pie virtuvēm līdz vakaram; tad pamazām, sākumā atsevišķi strēlnieki, vēlāk veseli vadi pievienojās virsniekiem un pulka štābam.
          Es velti gaidīju dažas dienas izmeklēšanas komisijas darbības rezultātus, tad apvaicājos par lietas gaitu pulka komandierim. Pulkvedis M, Peniķis paskaidroja, ka viņš nekā nezinot, esot atbraukuši no Iskolastrela kapteinis V. Ozols kopā ar divām privātām personām, sprieduši pulkā kādu stundu un atkal aizbraukuši. Varbūt tā arī esot bijusi izmeklēšanas komisija. Tādu komisiju, kurā ietilpa paši dumpja iniciatori, es, protams, nebiju domājis. Iecēlu pats izmeklēšanas komisiju, kurā bija pārstāvji no 1. un 3. pulka. Šai komisijai pavēlēju saziņā ar 2. Rīgas pulka rotas komandieriem un komandu priekšniekiem noskaidrot aģitatorus 2. pulkā.
          Pēc divām dienām saņēmu komisijas ziņojumu ar aģitatoru sarakstu. Tajā bija vairāk kā 50 personu, lielākā daļa apakšvirsnieku. Radās jautājums, ko ar viņiem darīt. Nodot tiesai nebija nozīmes, tiesas faktiski neeksistēja. Vēlams bija viņus no pulka izolēt, bet to realizēt gandrīz nebija iespējams: tas varēja radīt jaunu, varbūt vēl smagāku sadursmi. Aprobežojos ar to, ka visus sarakstā minētos apakšvirsniekus ar brigādes pavēli atcēlu no amatiem un noliku zem uzraudzības. Ar to dumpis bija likvidēts. Jāatzīst, ka 2. pulka strēlnieki pēc tam patiesi pildīja savu solījumu, priekšzīmīgi veica visus kaujas uzdevumus Olaines pozīcijās un arī vēlāk kaujās pie Juglas, Rīgas krišanas laikā.
_________________
1) Datumi pēc vecā stila.
2) Raksts nodrukāts bez valodas labojumiem.
3) Rezolūciju teksti raksta beigās. 

http://www.lacplesis.com/Freedom_Battle_files/Starp_divam_revolucijam.htm