Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija / Intervencija. Antanta. Brīvkorpusi. 1918-1920. / vēsture / Latvju strēlnieki

Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija

Vikipēdijas raksts

Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija vadība ar Pāvelu Bermontu-Avalovu centrā.

Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija (vācu: Die Westrussische Befreiungsarmee) vai Rietumu Brīvprātīgo armija (krievu: За́падная доброво́льческая а́рмия) bija Pāvela Bermonta-Avalova komandētā un Rīdigera fon der Golca atbalstītā armija, kas Brīvības cīņu laikā 1919. gada rudenī (Bermontiādes laikā) karoja pret Latvijas nacionālo karaspēku.

Armijas izveidošana

Vācu leģiona Bādenes pulka izsniegts apliecinājums par 100 morgenu (50 ha) zemes Kurzemē un Krievijas pilsonības piešķiršanu leitnantam Šlageteram, atbilstoši 1919. gada 6. oktobra līgumam starp Vācu leģionu un Krievijas Rietumu Brīvprātīgo armijas virspavēlnieku (Bermontu-Avalovu).

Pēc 1919. gada 3. jūlijā noslēgtā Strazdumuižas pamiera noteikumiem, sakautajiem vācu spēkiem nekavējoties bija jāpārtrauc jebkāda kara darbība, izņemot cīņu pret Padomju Krievijas bruņotajiem spēkiem, kā arī jāatstāj Rīga (tuvākajā laikā arī pārējā Latvijas teritorija). Palikt varēja tikai Baltijas landesvērs, kuru atkal jāiekļauj Latvijas bruņoto spēku sastāvā.

Tā vietā, lai Vācijas armija atstātu Latvijas teritoriju, tā joprojām uzturējās Kurzemē un Zemgalē. Vācu spēku komandierim Baltijā fon der Golcam pievienojās "kņazs" Pāvels Bermonts, kurš centās ar tā palīdzību organizēt karaspēka daļas līdzdalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem. Šim nolūkam viņš no Zalcvēdeles krievu karagūstekņu nometnes Vācijā bija sācis rekrutēt brīvprātīgos un izveidojis t.s. “Atsevišķo grāfa Kellera brīvprātīgo vienību”, kuru bija iecerējis veidot, kā jātnieku — ložmetējnieku vienību. Grāfa Kellera korpusam Kurzemē pievienojās šeit palikušās vācu daļas — Virgoliča korpuss, Vācu leģions, Dzelzsdivīzija, Dibiča brīvkorpuss un Plēves grupa. Vācijas armijas virspavēlniecība atbalstīja šādas armijas izveidošanos, jo šai gadījumā Vācijai nevarētu pārmest kaujas darbību turpināšanu austrumos, taču reāli karadarbība turpinātos, pie tam ciešā atkarībā no Vācijas. 21. septembrī fon der Golcs noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas pakļautībā. Līdz ar to Bermonts-Avalovs pieņēma, ka Brestļitovskas miera līgums ir anulēts un Baltijas provinces atkal no starptautisko tiesību viedokļa pieder Krievijai.^[1]

No Vācijas šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. ^[2]

Armijas sastāvs

Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču vēstures literatūrā pieturas pie šāda sastāva:^[3]

Dzelzsdivīzija ~18 000 vīru (no kuriem kaujassastāvā 15 000 vīru);
Vācu leģions ~12 000 vīru (no kuriem kaujassastāvā 9000 vīru);
Grāfa Kellera korpuss ~10 000 vīru (no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
Virgoliča korpuss ~5000 vīru (no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
Plēves grupa ~3 000 vīru;
Dībiča brīvkorpuss ~1 000 vīru;
Upju flote.

Kopā armijas sastāvā bija aptuveni 40—45 000 vīru, 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu, 3 bruņuvilcienu, 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči.^[4]^[5]

Armijas darbība

Bermonts ar saviem virsniekiem un pareizticīgo priesteriem 1919. gada vasarā.

Armija tika nodibināta cīņām pret Sarkano Armiju tajā Krievijas pilsoņu karā periodā, kad Deņikina Dienvidkrievijas armija 1919. gada jūlijā—novembrī strauji virzījās uz Maskavu un uz Vāciju orientētie krievu un vācbaltiešu politiķi plānoja izveidot restaurētās Krievijas impērijas rietumu provincēs sev lojālu valdību. 1919. gada septembrī ar vācu augstāko virsnieku palīdzību tika izstrādāts pēkšņa uzbrukuma plāns Rīgas, pēc tam Vidzemes un Igaunijas sagrābšanai — operāciju "Zibensspēriens" (vāc. Blitzschlag)^[6] Latvijas bruņotie spēki ar Saviedroto valstu un Igaunijas atbalstu pilnīgi sakāva Rietumkrievijas armiju Latvijas teritorijā, Lietuvas armija sakāva tās paliekas 1919. gada decembrī un piespieda atkāpties uz Austrumprūsijas teritoriju, kur tā tika demobilizēta. Saskaņā ar visai aptuveniem aprēķiniem (precīzāki nav iespējami avotu neesamības dēļ), neskaitot ievainotos un sakropļotos Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija šajās kaujās cieta sagrāvi un zaudēja aptuveni 5000 kritušo (Latvijas armija zaudēja aptuveni 2000 kritušo).^[7] Decembra sākumā pēdējās sakautās armijas daļas šķērsoja Latvijas—Veimāras republikas robežu. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu.^[8]

Atsauces un piezīmes

Bernhard Sauer. "Mythos eines ewigen Soldatentums". 894 lpp.
LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.
Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 77.-78.lpp.
Pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-52 000 kareivju, 600 ložmetēju, 100 lielgabalu, 50 mīnmetēju un 120 lidmašīnu. - Awaloff. Im Kampf gegen den Bolschewismus. - Hamburg, 1925., S. 219.
Pēteris Radziņš grāmatā "Latvijas atbrīvošanas karš" (Rīga, "Avots", 1990.) min šādus skaitļus: Vācu leģions, 5500 karavīri, 39 lielgabali; Dzelzs divīzija, 5000 karavīri, 20 lielgabali; Krievu nodaļa, 1500 karavīri, 6 lielgabali - pavisam 12000 kājnieku un 65 lielgabalu.
Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. Bd. 3. / Die Kämpfe in Baltikum nach der zweiten Einnahme von Riga: Juni bis Dezember 1919. - Berlin, 1938., S. 87.
LVVA, 3601. f., 1. apr., 220. 1., 13. lp.
LVVA, 1516. f., 1. apr., 962. 1., 114. lp.

Ārējās saites

Rietumu brīvprātīgo armija - Vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca

П.Р.Бермонт-Авалов. Документы и воспоминания. "Вопросы истории", Москва, 2003, NoNo 1, 2, 5, 6