Latvju strēlnieki

Pāvels Bermonts-Avalovs Personīgā informācija Dzimis 1877. gada 4. martā Tbilisi, (tagad - Gruzija) Miris 1973. gada 27. decembrī (96 gadi) Ņujorka, ASV

Militārais dienests Dienesta pakāpe pulkvedis Dienesta laiks 1900. — 1919. Valsts Krievijas impērija (1900.—1917.), Baltā kustība (1918.—1919.) Struktūra sauszemes armija Komandēja Krievijas Rietumu brīvprātīgo armija Kaujas darbība Krievu-japāņu karš, Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas Cits darbs Usūrijas kazaku orķestra diriģents

Pāvels Bermonts-Avalovs (krievu: Павел Рафалович Бермонт-Авалов, vācu: Pavel Bermondt-Avalov, dzimis 1877. gada 4. martā Tbilisi, miris 1973. gada 27. decembrī^[1], pēc citiem datiem 1966. vai 1974. gadā, Ņujorkā) bija Krievijas impērijas Usūrijas kazaku karaspēka virsnieks Pirmā Pasaules kara laikā, vēlāk Krievijas Rietumu brīvprātīgo armijas virspavēlnieks 1919. gadā.

Dzīvesgājums

Dzimis kā Pinčus Bērmans ^[2] 1877. gadā Tbilisi, par viņa izcelsmi ir izteiktas dažādas versijas. Viena no tām vēstī, ka viņa tēvs Rafals Bērmans (vai Bermonts) bija karaīms (jūdaisma paveida pārstāvis), bet māte — gruzīniete. Viņu adoptēja gruzīnu kņazs Mihails Avališvili, no kura viņš vēlāk izveidoja sava uzvārda krievisko versiju — Avalovs. Ieguvis muzikālu izglītību, viņš 1900. gadā iestājās kara dienestā, 1906. gadā piedalījās Krievu—japāņu karā, paaugstināts par virsnieku. 1906. gadā bija Usūrijas (Aizbaikāla) kazaku orķestra diriģents Tālajos Austrumos. Kazaku karaspēkā 1914. gadā ieguva kapteiņa pakāpi un piedalījās Pirmajā Pasaules karā 2. Kaukāza, vēlāk 31. armijas korpusā.

Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas uzturējās Vācijas karaspēka okupētajā Ukrainā, kur viņu apcietināja ukraiņu nacionālisti. Pēc atbrīvošanas devās uz Vāciju, kur 1919. gada 8. februārī Zalcvēdeles krievu kara gūstekņu nometnē sāka formēt savu karaspēka vienību cīņai ar boļševikiem, tika paaugstināts par pulkvedi.

1919. gada 12. jūnijā Bermonts ar savu karaspēka vienību ieradās Jelgavā. Pēc sakāves Cēsu kaujās un Strazdumuižas līguma nosacījumiem vācu un krievu karaspēka vienībām bija jāatstāj Latvija, tomēr 5. septembrī viņš sevi pasludināja par Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas virspavēlnieku.^[3] 26. septembrī viņš noslēdza slepenu līgumu ar Rīdigeru fon der Golcu par vācu daļu iekļaušanu Rietumarmijas sastāvā, lai kopā ar Dzelzsdivīzijas daļām cīnītos pret Latvijas Pagaidu valdības un Lietuvas armijām. 6. oktobrī Bermonts deva pavēli ieņemt Rīgu un 9. oktobrī sevi pasludināja par kņazu Avalovu. Pēc Rietumkrievijas armijas sagrāves viņš emigrēja uz Vāciju, pēc Hitlera nākšanas pie varas tika izraidīts un 1936. gadā caur Serbiju devās uz Ņujorku ASV, kur arī aizvadīja atlikušo dzīves daļu.

Bibliogrāfija

• Pavel Bermondt-Avaloff. Im Kampf gegen den Bolschewismus. Erinnerungen von General Fürst Awaloff, Oberbefehlshaber der Deutsch-Russischen Westarmee im Baltikum. Verlag von J.J. Augustin, Glückstadt und Hamburg, 1925.
• Paluszyński Tomasz. Walka o niepodległość Łotwy 1914-1921, Warszawa 1999.
• Paluszyński Tomasz. Walka o niepodległość Estonii 1914-1920, Poznań 2007.

Atsauce

Ārējās saites

• П.Р.Бермонт-Авалов. Документы и воспоминания. "Вопросы истории", Москва, 2003, NoNo 1, 2, 5, 6