Latvijas brīvības cīņas
Ulmaņa valdība uz kuģa "Saratov" klāja atgriežoties Rīgā.
Datums 1918. gada 18. novembris - 1920. gada 11. augusts Vieta Latvija Iznākums Miera līguma noslēgšana starp Latviju un Padomju Krieviju 1920. gada 11. augustā. Iegansts Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī.
Karotāji
Latvijas Republika Igaunija Polija Lielbritānija Francija Somija Krievu baltgvardi Vācija (līdz Aprīļa pučam)	Vācija (pēc Aprīļa puča) Apvienotā Baltijas hercogiste Krievu monarhisti	Padomju Krievija Latvijas SPR
Komandieri
Dāvids Sīmansons Jānis Balodis Jorģis Zemitāns Harolds Aleksanders Johans Laidoners Edvards Ridzs-Smiglijs Anatols Līvens	Rīdigers fon der Golcs Alfrēds Flečers Pāvels Bermonts-Avalovs	Jukums Vācietis
Upuri
Latvija: 3046 miruši 4085 ievainoti[1] Igaunija (19–23 Jūlijs): 115 miruši, 500 ievainoti	400 miruši 1,500 ievainoti (5 Jūnijs - 2 Jūlijs 1919)[2]

Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas atbrīvošanas karš bija cīņas par neatkarīgu Latvijas valsti no tās proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī līdz Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā.

Cīņās jaundibinātā Latvijas Republika, ko bija atzinušas Igaunija, Polija un Rietumu sabiedrotie (de facto), pieveica gan Padomju Krievijas un Padomju Latvijas, gan vācu Dzelzsdivīzijas un Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas (Bermonta) karaspēkus. Vācbaltieši dažādos kara posmos karoja gan Tautas padomes izveidotās Latvijas Pagaidu valdības karaspēka sastāvā, gan pret to.

Latvijas neatkarības pasludināšana

1918. gada novembrī, apvienojoties divām latviešu pārstāvniecības organizācijām Latviešu Pagaidu Nacionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam, tika izveidots Latvijas priekšparlaments — Tautas padome, kas 1918. gada 18. novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti. Tika sastādīta pagaidu valdība, par kuras vadītāju kļuva Kārlis Ulmanis. Latvijas teritoriju tai laikā kontrolēja Vācijas karaspēks.

Pirmajā posmā

Padomju karaspēka iebrukums

1918. gada 1. decembrī sākās Sarkanās armijas daļu iebrukums Latvijas teritorijā. Sarkanās armijas pamatā bija Latviešu strēlnieku vienības (12 000 no 20 000 sarkanarmiešu). Faktiski bez pretestības Sarkanā armija ieņēma Latgali un lielu daļu Vidzemes. Latvijas Pagaidu valdība aicināja brīvprātīgos stāties tās karaspēkā un 7. decembrī tika izveidota "Baltijas zemessardze" (vāciski - "Baltijas landesvērs"), kuras sastāvā bija gan latviešu, gan arī vācbaltiešu un krievu militārās vienības. 31. decembrī par latviešu vienību komandieri iecēla apakšpulkvedi Oskaru Kalpaku. Kad 1919. gada janvāra sākumā Sarkanā armija ieņēma Rīgu, Kalpaka vienība sedza Latvijas pagaidu valdības atkāpšanos uz Jelgavu^[3]. 5. janvārī Jelgavā Kalpaka vienība tika noformēta par 1. Latviešu atsevišķo bataljonu. Tās pašas dienas vakarā tālāka boļševiku spiediena rezultātā pagaidu valdība bija spiesta atkāpties uz Liepāju, kam tuvāko dienu laikā, izcīnot vairākas smagas kaujas, sekoja arī Kalpaka bataljons, apturot uzbrukumu tikai pie Skrundas. Liepājā tika veikta mobilizācija. 17. februārī bataljonam kā 3. rota tika pievienota Atsevišķā studentu rota, bet februāra beigās — Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa. Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi. No Lielbritānijas tika saņemts papildu bruņojums 5000 šauteņu un 50 ložmetēju apmērā. Februāra beigās bataljonā bija aptuveni 650 vīri. Arī fon der Golca komandētais Vācijas brīvprātīgo karaspēks (Freikorps) saņēma papildspēkus un izveidoja Dzelzsdivīziju.

Latvijas Republikas un vāciešu pretuzbrukums 

3. martā sākās plašs uzbrukums Sarkanajai Armijai ar mērķi sasniegt Lielupi. Latviešu bataljonam bija jāveic uzbrukums Saldus virzienā. 6. martā negaidītā savstarpējā latviešu un vāciešu apšaudē gāja bojā Atsevišķā latviešu bataljona komandieris Oskars Kalpaks, Atsevišķās Studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, jātnieku nodaļas virsleitnants Pēteris Krievs un piekomandētās artilērijas pusbaterijas leitnants Šrinders; arī vācu puse cieta zaudējumus. Pēc Kalpaka nāves bataljona komandēšana tika uzticēta kapteinim Jānim Balodim.

10. martā tika ieņemts Saldus. 16. martā bataljona Studentu rota atguva Jaunpili. 19. martā bija ienemta Līvbērze. Tā kā Landesvēra spēki nesaskaņoti bija devušies uz Jelgavu, tad ziemeļu virziens palika nenosegts, un latviešu bataljonam nācās pārgrupēties uz ziemeļiem. 20. martā bataljonam pienāca papildinājums divu rotu (300 vīru) sastāvā. 1919. gada 21. martā Latviešu atsevišķais bataljons tika pārformēts par 1. Latviešu atsevišķo brigādi.

Apvērsums Liepājā un Rīgas ieņemšana 

Jau februārī Liepājā pasliktinājās attiecības starp pagaidu valdību un vāciešiem. Tobrīd līdz atklātam konfliktam nenonāca Antantes spiediena rezultātā.

Tomēr 16. aprīlī vācieši Liepājā veica pret pagaidu valdību vēstu apvērsumu, nodibinot savu valdību ar Andrievu Niedru priekšgalā. Ulmanim ar vairākiem ministriem izdevās aizbēgt un patverties uz latviešu karakuģa Saratova, ko apsargāja Lielbritānijas kreiseri. Niedras valdību atzina Vācija un tai pakļāvās vācu karaspēka vienības. Baloža komandētā Latviešu atsevišķā brigāde palika uzticīga Ulmaņa pagaidu valdībai^{[nepieciešama atsauce]}, lai arī bija spiesta turpināt karot kopā ar vāciešiem.

Lai celtu Niedras prestižu, Rīdegers fon der Golcs izdeva pavēli par jaunu uzbrukumu Rīgai. Naktī uz 22. maiju sākās uzbrukums un vācu vienības iesoļoja Rīgā. Dienu vēlāk Rīgā ienāca arī latviešu spēki.

Igauņu un Zemitāna spēku uzbrukums

Paralēli Kalpaka, vēlāk Baloža, komandētajiem spēkiem, 1919. gada janvārī kapteinis Jorģis Zemitāns ar Igaunijas atbalstu Igaunijā un tās karaspēka atbrīvotajā Ziemeļlatvijā sāka organizēt Ziemeļlatvijas brigādi. Šīs vienības sākotnēji bija pakļautas Igaunijas armijas virspavēlniecībai, kaujas operācijas plānoja un vadīja Igaunijas armijas štāba komandieris pulkvedis Voldemārs Ozols.

Cēsu kaujas

Sīkākai informācijai skat. rakstu Cēsu kaujas

Pēc Rīgas ieņemšanas un Padomju spēku sakāves arī Ziemeļos pret igauņu un latviešu spēkiem, Stučkas valdība bija spiesta atkāpties uz Latgali. Taču fon der Golca vācu spēki nevis devās tālāk uz austrumiem, bet gan pagriezās uz ziemeļiem un uzbruka apvienotajiem Igaunijas un Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem. Neskatoties uz skaitlisko vācu spēku pārsvaru, pēc vairāku dienu smagām kaujām 22. jūnijā vācu spēki tika sakauti un bija spiesti atkāpties. Šajās dienās parādījās Latvijai nelabvēlīgās ASV intereses, jo ASV pilnvarotais, pulkvedis Grīns, atklāti simpatizēja vāciešiem un tos atbalstīja.

Pie Rīgas latviešu un igauņu ofensīvu tomēr apturēja Antantes pārstāvji, kuri gribēja panākt, lai vācieši Latviju atstāj brīvprātīgi. Tika noslēgts Strazdumuižas pamiers un 8. jūlijā Ulmanis ar savu valdību triumfējot atgriezās Rīgā. Visiem Vācijas armijas kareivjiem vajadzēja atstāt Latviju, bet baltvāciešu landesvērs tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā un par tā komandieri iecelts angļu virsnieks Harolds Aleksanders.

Otrais posms - "Bermontiāde"

Pamatraksts: Bermontiāde

Par spīti neveiksmēm, fon der Golcs nevēlējās pamest Latviju. Viņš slepeni noslēdza līgumu ar avantūristu Pāvelu Bermontu, kurš vēlāk pats sevi pasludināja par kņazu Avalovu, kuras rezultātā fon der Golca komandētais vācu karaspēks kļuva par “Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas” kodolu. Tai bija paredzēts cīnīties ar boļševikiem krievu ģenerāļa Nikolaja Judeniča vadībā, kura spēki atradās pie Narvas, Ziemeļigaunijā. Tomēr Bermonts nepakļāvās Judeniča pavēlēm.

Golca un Bermonta rīcībā tagad bija pāri par 30 000 vīru liela labi apbruņota armija, no kuriem tikai 6000 bija krievi. Tā kā šīs armijas uzdevums it kā bija cīnīties pret boļševikiem, nedz Antante, nedz Latvijas valdība paredzēja, ka tā varētu uzbrukt Rīgai. Latvijas armijas galvenie spēki tobrīd bija koncentrēti austrumu frontē cīņai pret boļševikiem.

Tomēr 8. oktobrī bermontiešu karaspēks sāka uzbrukumu Rīgai. Pret labi apbruņotajiem vāciešiem valdība spēja savākt tikai aptuveni 11 500 vīrus, no kuriem vien 5000 bija kaujas gatavībā. Bermontieši ātri vien ielauzās Rīgā un ieņēma visu Pārdaugavu. Frontes līnija nostiprinājās pa Daugavu.

Antante uzskatīja, ka fon der Golca rīcība neatbilst rietumvalstu politikas interesēm un tādēļ piesķīra Latvijai ieročus un pirmās nepieciešamības preces. Lai apsteigtu Golcu, Latvijas armija 3. novembrī sāka pretuzbrukumu. Ar sabiedroto flotes artilērijas atbalstu latviešu spēki sāka uzbrukumu vāciešiem no ziemeļiem. Pēc niknām un smagām kaujām 1919. gada 11. novembrī bermontieši tika padzīti no Rīgas.

Lai nedotu iespēju vāciešiem pārgrupēties, Latvijas armija turpināja pretinieka vajāšanu arī Zemgalē un Kurzemē. Tika atbrīvota Jelgava, un vācieši atkāpās, dedzinādami un laupīdami. Golcs saprata, ka kampaņa ir zaudēta, un mēģināja vēlreiz novilcināt laiku. Vācijas valdība paziņoja, ka tā ir ņēmusi Bermonta armiju savā aizsardzībā un ka ir jāpārtrauc kaujas operācijas pret to. Atbildot uz to, Latvija pieteica karu Vācijai un turpināja kaujas darbības Kurzemē, līdz Bermonta spēki tika padzīti pāri robežai. 1. decembrī Latvija bija pilnībā atbrīvota no vācu karaspēka. Žemaitijā bijušo Bermonta armiju sakāva Lietuvas karaspēks un tās atliekas paglābās Austrumprūsijā.

Trešais posms - Latgales atbrīvošana

Tālāk Latvijas Republikas armijai vēl stāvēja pretī lielinieku spēki, kas joprojām kontrolēja Latgali. Uz Latgales fronti tika pārsviesta Latgales divīzija, papildus Kurzemes divīzijai, kas tur atradās jau pirms tam. Kopumā cīņai pret lieliniekiem LR armija sakopoja 2 divīzijas (6 pulkus), Latgales partizāņu pulku un landesvēru, kas kopumā sastādīja 22 000 kareivju pie 326 ložmetējiem un 33 lielgabaliem. Tika noslēgta vienošanās arī ar Poliju, kas piekrita nosūtīt 20 000 vīru palīdzību cīņai pret Padomju spēkiem. Apvienotie Latvijas Republikas un poļu spēki janvāra laikā guva kontroli pār Latgali un 1920. gada 1. februārī tika noslēgts pamiers ar Padomju Krieviju.

Pretstatā visiem citiem, kas bija palīdzējuši Latvijai brīvības cīņās, poļi neprasīja nekādu samaksu, vienīgi vēlējās, lai Latvija uztur poļu daļas, kamēr tās karo Latvijas teritorijā. Taču poļu armijas ieņemtā Ilūkstes apriņķa austrumu daļa tika iekļauta Polijas sastāvā un 1919. gadā Grīvas pilsēta, Bornes, Borovkas (Silenes), Demenes, Kalkūnes, Salienas un Skrudalienas pagasti tika administratīvi iekļauti Braslavas apriņķī, un Grīva pataisīta par tā centru. Sakarā ar grūtībām Poļu - padomju karā poļu karaspēks bija spiests atstāt Grīvu un Ilūkstes apriņķa teritoriju un to 1920. gada jūnijā ieņēma Latvijas armija. Tomēr Polija neatkāpās no pretenzijām uz šo teritoriju, un robežjautājums tika noregulēts tikai 1938. gadā.

Brīvības cīņu hronoloģija [izmainīt šo sadaļu]

1918

• 11. novembris: Vācija noslēdz mieru ar Antantes valstīm, oficiāli beidzas Pirmais pasaules karš; Padomju Krievija lauž Brestļitovskas līgumu un dodas uzbrukumā Vācijas spēkiem. Lielbritānija atzīst Latvijas valstisko neatkarību de facto.
• 17. novembris: apvienojas Latviešu Pagaidu Nacionālā padome un demokrātiskais bloks, izveidojot Latvijas Tautas padomi. Par Tautas padomes priekšsēdētāju kļūst Jānis Čakste, bet par Pagaidu valdības Ministru prezidentu — Kārlis Ulmanis.
• 18. novembris: Rīgā tiek proklamēta Latvijas Republika.
• 1. decembris: Sarkanā armija ienāk Latvijas teritorijā.
• 4. decembris: Krievijā tiek izveidota Latvijas padomju valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā.

1919

• 5. janvāris: Izveidots Latviešu atsevišķais bataljons, ko komandē Oskars Kalpaks, pagaidu valdība atkāpjas no Jelgavas uz Liepāju.
• 31. janvāris: Padomju Latvijas spēki ir iekarojuši praktiski visu Latviju, Latvijas Republikas valdība un vācu spēki kontrolē tikai Kurzemes daļu uz rietumiem no Ventas.
• 3. marts: Sākas Golca komandētās Dzelzsdivīzijas, Baltijas landesvēra un Latviešu atsevišķā bataljona (no 14. marta — "Latvijas armijas dienvidu grupas") pretuzbrukums Latvijas SPR spēkiem.

• 6. marts: Nejaušā apšaudē ar vācu spēkiem krīt pirmais Latviešu atsevišķā bataljona pavēlnieks Oskars Kalpaks. Viņa vietā stājas Jānis Balodis.
• 10. marts: Tiek atbrīvota Saldus pilsēta.
• 21. marts: Latviešu atsevišķo bataljonu pārformē par brigādi.
• 16. aprīlis: Vāciešu organizētā puča rezultātā varu pārņem Niedras valdība, bet Ulmaņa Pagaidu valdība patveras uz kuģa "Saratova".
• 22. maijs: Vācijas spēki ieņem Rīgu.
• 23. maijs: Rīgā iesoļo Latviešu atsevišķā brigāde.
• 3. jūnijs: Vācu spēki sasniedz Cēsis.
• 6. jūnijs: sākās Cēsu kaujas, kuras ilgst līdz 3. jūlijam. Pret vācu karaspēku cīnās igauņu armija un Ziemeļlatvijas brigāde.
• 22. jūnijs: Igaunijas armija kopā ar Ziemeļlatvijas brigādi Cēsu kaujās sakauj vācu spēkus.
• 3. jūlijs: Strazdumuižas pamiera noslēgšana.
• 6. jūlijs: Rīgā ienāk Ziemeļlatvijas brigāde Jorģa Zemitāna vadībā.
• 5. oktobris: Vācijas misija slepeni atstāj Rīgu un pārceļas uz Jelgavu, tiek gatavots bermontiešu uzbrukums Rīgai.
• 8. oktobris: Bermontieši sāk uzbrukumu Rīgai un drīz vien ieņem Pārdaugavu.
• 3. novembris: Latvijas Republikas armija dodas pretuzbrukumā bermontiešu spēkiem.
• 11. novembris: LR armija atbrīvo Rīgu no bermontiešiem.
• 22. novembris: Lietuvas armija pie Radvilišķiem sakauj bermontiešu karaspēka paliekas.
• 1. decembris: Latvija ir pilnībā atbrīvota no bermontiešu karaspēka.

1920

• 3. janvāris: Sākas Latvijas un Polijas karaspēka ofensīva pret boļševikiem Latgalē. Latviešu un poļu vienotais karaspēks ieņem Daugavpili.
• 13. janvāris: Par savas darbības izbeigšanu paziņo Pētera Stučkas vadītā Latvijas SPR valdība.
• 1. februāris: Latvija noslēdz pamieru ar Padomju Krieviju.
• 17. — 18. aprīlis: Satversmes sapulces vēlēšanas.
• 1. maijs: Satversmes sapulces 1. sēde.
• 15. jūlijs: Tiek noslēgts pagaidu miera līgums starp Latvijas Republiku un Vāciju.
• 11. augusts: Noslēgts Latvijas-Krievijas miera līgums.

Vardarbība brīvības cīņu laikā

Brīvības cīņām bija arī pilsoņu kara iezīmes, kas atspoguļoja tā laika naidīgās "balto"—"sarkano" un latviešu–vācu attiecības.

Sarkanais un baltais terors

"Sarkanais terors" sākās 1919. gada sākumā ar koncentrācijas nometņu izveidi Gulbenē, Pļaviņās (toreiz — Stukmaņos) un mācītāja Neilanda muižā netālu no Valmieras. 1919. gada 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par Revolucionārā kara tribunāla izveidi, kurā tiesu sprieda trīs cilvēki. Sarkanā terora laikā Latvijā ar tribunālu spriedumu nošāva ap 1000 cilvēku, pēc 1919. gada 20. februāra, kad baznīca tika atdalīta no valsts, īpašs terors tika vērsts pret mācītājiem. 1919. gada 25. aprīlī Stučkas valdība izdeva rīkojumu par vāciešu izraidīšanu uz Sibīriju.

"Baltais terors" sākās 1919. gada ziemā Kuldīgā, ko landesvērs atbrīvoja naktī no 12. uz 13. februāri — dažu dienu laikā nogalināja 136 civiliedzīvotājus, par kuriem radās aizdomas, ka tie atbalsta vai simpatizē LSPR režīmam. 24. februārī tika no lieliniekiem atbrīvota Ventspils, kur bez tiesas apšāva visus, kuriem vien varēja pārmest kreisumu vai simpatizēšanu tam (līdz 16. aprīlim Ventspilī nogalināja ap 200 cilvēku, kuru vidū bija pat vairāki Latvijas Pagaidu valdības ierēdņi). Apsardzības ministrijas kontroles nodaļas priekšnieks leitnants S. Staprāns 1919. gada 4. aprīlī informēja apsardzības ministru J. Zālīti, ka Talsu apriņķī un Dundagā "visa vara atrodas vāciešu rokās, kuri izved teroru visšausmīgākos apmēros. Vienos pašos Talsos pa šo laiku ir nošauti 30 cilvēki. (..) Uz nāvi notiesā bez kādas lielas izmeklēšanas. Lielos apmēros notiesā Kandavā un Dundagā. (..) Tas viss tiek darīts uz Latvijas Pagaidu valdības rēķina."^[4]

1919. gada 22. maijā Niedras valdībai pakļautais landesvērs, Dzelzsdivīzija, kā arī latviešu nacionālā karaspēka vienības bez kaujām atbrīvoja Rīgu — jau nākošajā dienā pēc landesvēra ienākšanas Rīgā pilsētas ielas atgādināja kaujas lauku: uz visām galvenajām ielām gulēja nošauto līķi, pa 2—3 blakus. Pilsētu sadalīja kvartālos, no kuriem katru ieņēma sava karaspēka daļa, veicot kvartālu kratīšanas: uz ielas apturējuši gājējus un pārbaudījuši viņu dokumentus. Ja karavīri pie kāda atraduši dokumentus, pēc kuriem varētu domāt, ka to īpašnieks ir komunists vai sociāldemokrāts, tad viņu turpat uz ielas nošāvuši. Rīgas cietumi bija pārpildīti, un apcietinātos vajadzējis turēt pat privātos namos. Tika izveidota t.s. Standrecht (burt. "kakla tiesa", jeb kara tiesa), kura atradās Suvorova ielā 12 (tag. K.Barona iela), pretī Vērmanes dārzam, kur pagalmā bez jebkādas tiesas divas dienas (4. un 5. dienā pēc pilsētas atbrīvošanas) šāva cilvēkus. Bez tiesas un bez izmeklēšanas Rīgā tika nogalināti ap 2000 cilvēku. Ziņas par kopējo upuru daudzumu Rīgā pēc tās ieņemšanas ir pretrunīgas un precīzs skaits nav zināms.

1919. gada decembrī Valmierā notika kreisi noskaņoto jauniešu aresti un 21. decembrī uz lauku kara tiesas lēmumu tika izpildīts nāvessods 11 no arestētajiem, kuru lielākā daļa bija nepilngadīgi pusaudži vai pat bērni.^[5]

Vardarbība latviešu-vācu attiecībās

Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada Pirmajos Vasarsvētkos centrālcietumā ieradās britu misijas pārstāvis majors A. Kīnens, kurš pārliecinājās, ka 99% ieslodzīto ir latvieši un ka svētku rītā nošauti 48 vīrieši un 16 sievietes. ASV pārstāvis pulkvežleitnants V. Grīns 1919. gada 3. jūlijā telegrafēja savai priekšniecībai: "Baltie (..) izdara masu slepkavības. Piedzīvojuši virsnieki un labi iepraktizējušies kareivji nāvessodus izpilda nežēlīgi un aukstasinīgi, bet arī nesāpīgi, jo nāve iestājas uz vietas (..). To es saku kā lietpratējs (..). Es noklausījos vācu kareivju sarunu, ka četros kara gados viņi ne reizi nav redzējuši šādus skatus."^[4]

Savukārt 20. gadu sākumā Latvijas armijas kara tiesa apžēloja kādu Lāčplēša kara ordeņa kavalieri un vēl trīs virsniekus par to, ka viņi 1919. gada novembrī pēc kādas vācu muižas ieņemšanas izvaroja un pēc tam mežā nogalināja muižnieci un divas viņas meitas, lai arī šīm sievietēm ar bermontiešiem nebija nekāda sakara. Vainīgie tiesā atklāti sacīja, ka neieredzēja vāciešus, kas daudz mums pāri darījuši. Kāds karavīrs atmiņās rakstīja, ka komandieris viņiem pavēlējis nošaut bermontiešu gūstekņus, bet tikai no aizmugures, it kā bēgot. Nabaga vācietis neparko nav gribējis griezt muguru, jo sapratis, kas būs. ^[6]

Skatīt arī

• Poļu-padomju karš
• Krievijas pilsoņu karš
• Igaunijas brīvības cīņas
• Latvijas atzīšana de facto
• Latvijas atzīšana de iure
• Cēsu pulka skolnieku rota

Atsauces un piezīmes

Ārējās saites

• Balodis, J. Atmiņas par Latvijas nacionālās armijas gaitām Brīvības cīņās. No: "Dievturu Vēstnesis". 1993., Nr.15, 37.-62.lpp.; Nr.16, 27.-43.lpp.; Nr.17, 51.-73.lpp.; 1994., Nr.18, 24.-41.lpp.; Nr.19, 34.-39.lpp.; Nr.20, 37.-41.lpp.; 1995., Nr.21, 42.-44.lpp.; Nr.22, 2.-20.lpp. (latviski)
• Juris Ciganovs. 1919. gada 22. maijs. Rīgas ieņemšana. "Tēvijas sargs" 2009. gada maija numurs (latviski)