Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika Padomju Krievijas satelītvalsts ←   ←   ←   ← 1918 – 1920 → LSPR karogs LSPR ģerbonis Devīze Visu zemju proletārieši, savienojieties! Pārvaldes centrs Rīga Valoda(s) latviešu, latgaliešu, krievu Valdība proletariāta diktatūra Latvijas Padomju Valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka Vēsture    - Dibināta 1918    - Likvidēta 1920

Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika (LSPR) bija sociālistiska valsts Latvijā, kas 1918.—1920. gada Brīvības cīņu laikā pastāvēja līdztekus Latvijas Republikai ar Padomju Krievijas politisku, ekonomisku un militāru atbalstu.

Izveidošana

Pēc Vācijas kapitulācijas Pirmajā Pasaules karā 1918. gada 9. novembrī un Brestļitovskas miera līguma anulēšanas Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja 1918. gada 13. novembrī pieņēma lēmumu par padomju varas atjaunošanu Latvijā. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī un Apvienotās Baltijas hercogistes likvidēšanas 1918. gada 28. novembrī vācu militārā pārvalde Latvijas teritorijā 1918. gada 7. decembrī nodeva savas pilnvaras Latvijas Pagaidu valdībai. Jau 1918. gada 5. decembrī Latvijas teritorijā ienāca Sarkanā armija, kuras sastāvā kopā ar krievu daļām no Pleskavas uzbrukumā devās 1., 4. un 6. latviešu strēlnieku pulks, bet no Daugavpils 2. un 3. latviešu strēlnieku pulks.

Vācijas valdības pārstāvis Augusts Vinigs paziņoja, ka Vācijas karaspēks Rīgu atstās un jau 1919. gada 1. janvārī lielākā daļa vācu iestāžu Rīgu bija pametusi. 2. janvārī plkst. 7.00 Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība un tai lojālā Studentu rota vilcienā atstāja Rīgu un pārcēlās uz Jelgavu. Pārējās Pagaidu valdības karaspēka vienības pulkveža O. Kalpaka pakļautībā atkāpās no Rīgas 3. janvāra rītausmā.

Ar Krievijas Revolucionārās kara padomes 1919. gada 4. janvāra lēmumu izveidoja LSPR armiju, kuru līdz martam vadīja tā laika Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis ^[1], kas sastāvēja no Sarkanajiem Latviešu strēlniekiem un citām Sarkanās armijas daļām, ātri vien ieņēma lielāko daļu Latvijas teritorijas, atstājot Kārļa Ulmaņa, pēc 1919. gada 16. aprīļa apvērsuma Andrieva Niedras vadītās Latvijas Pagaidu valdības kontrolē vienīgi Kurzemes teritoriju uz rietumiem no Ventas.

Padomju Latvijas valdība

Padomju Latvijas valdības veidošanu Latvijas lielinieku partijas centrālkomiteja Maskavā uzsāka pēc Staļina priekšlikuma partijas Krievijas biroja ārkārtas sēdē 1918. gada 23. novembrī, jo "būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību tādēļ, ka to dara mūsu pretinieki un lai viņu iespaids tādā ziņā mazinātos". Ārkārtas sēdes laikā tika izveidots Latvijas revolucionārās Pagaidu valdības sastāvs, kurā ietilpa Pēteris Stučka, Fricis Roziņš, Oto Kārkliņš, Jūlijs Daniševskis, Jānis Lencmanis, Rūdolfs Endrups, Jānis Krūmiņš (Pilāts), Roberts Bauze, Dāvids Beika, Jānis Šilfs (Jaunzems), Kārlis Krastiņš (Viktors), Kārlis Pečaks. ^[2]

1918. gada 17. decembrī Pēteris Stučka kopā ar J. Daniševski un J. Lencmani izsludināja Latvijas Padomju valdības manifestu, kurā bija teikts, ka no šā brīža Latvijā vara pāriet šīs valdības rokās. 1919. gada 13.—15. janvārī Rīgā notika Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju I kongress, kas ievēlēja Centrālo izpildkomiteju ar 60 locekļiem un 20 kandidātiem. Centrālā izpildkomiteja izraudzījās 11 Padomju Latvijas valdības jeb Komisāru padomes locekļus.

• Priekšsēdētājs — Pēteris Stučka,
• Priekšsēdētāja biedri — Jūlijs Daniševskis, Jānis Lencmanis, Oto Kārkliņš,
• Iekšlietu tautas komisārs — Jānis Lencmanis,
• Tieslietu komisārs — Pēteris Stučka,
• Kara komisārs — Kārlis Pētersons,
• Zemkopības komisārs — Fricis Roziņš,
• Finanšu (pārtikas) komisārs — Rūdolfs Endrups,
• Rūpniecības komisārs — Dāvids Beika (vietnieks Kārlis Pečaks),
• Valdības sekretārs — Jānis Šilfs (Jaunzems),
• Būvju un sabiedrisko darbu komisārs — Eduards Zandreiters.

Valdības darbība

Stučkas valdība atcēla visus iepriekšējo valdību likumus un pasludināja, ka Latvijā darbojas visi Padomju Krievijas valdības izdotie dekrēti. 1919. gada 31. janvārī pieņēma dekrētu "Par vienlaicīgo ārkārtējo nodokli no Latvijas mantīgo šķiras" un visām personām un iestādēm bija jāiesniedz paziņojumi par saviem ienākumiem. 1919. gada 18. februārī izdeva dekrētu par banku nacionalizāciju un visi noguldījumi, kas pārsniedza 10 000 rubļus, tika konfiscēti. Iedzīvotājiem izsniedza darba grāmatiņas, kas ļāva viņiem saņemt pārtikas kartītes un pārvietoties. Pēc Statistikas pārvaldes datiem Rīgā bada un sērgu dēļ nomira 8590 iedzīvotāji. ^[3]

Latviešu vairākumam ļoti svarīgā agrārā jautājuma risināšanai Stučkas valdība piedāvāja muižnieku zemes konfiskāciju un muižnieku kā šķiras iznīcināšanu, tomēr tā konfiscēto muižu zemi nenodeva zemniekiem. Par 111 hektāriem lielākos zemes īpašumos ierīkoja padomju saimniecības. Pārējās saimniecības tikai uz vienu gadu izīrēja to bijušajiem īpašniekiem vai īrniekiem. Šis agrārais jautājums sākotnēji radīja apmierinātību, bet pēc tam vilšanos. Patērētāju biedrības tika pārveidotas par sava veida pašvaldību tirdzniecības institūcijām, kurām jāapgādā iedzīvotājus ar patēriņa precēm (pēc LSPR krišanas no 75 biedrībam, kas darbojās pirms kara, bija palikušas vairs tikai 12). Centrālā savienība “Konzums” un Latviešu patērētāju biedrību savienība tika apvienotas jaunā savienībā — "Proletāriskās kooperācijas savienībā". Veica visu kredītiestāžu nacionalizāciju, ko paredzēja valdības dekrēts Nr.3. Kreditēšanas operācijas tika pasludinātas par valsts monopolu, visas privātās kredītiestādes tika pievienotas jaundibinātajai Tautas bankai (izveidota ar valdības dekrētu Nr.6.). Banku likvidācijas kārtību noteica tautas finanšu komisārs, par primāro pasludinot sīko nogulditāju un darbaļaužu intereses. Noguldītāji, kuru noguldījumu kopsumma nepārsniedza 10000 rubļus, varēja katru mēnesi izņemt 400 rubļus savas eksistences nodrošināšanai. Noguldījumi, kas pārsniedza 10000 rubļus, tika konfiscēti (saglabājot noguldītāja rīcībā tikai šo neaizskaramo pamatsummu). Noguldījumi, kas veikti pēc 1919. gada 7. janvāra, nekādiem ierobežojumiem netika pakļauti. Visas kredītiestādes lielinieki pārņemt nepaspēja, bet nacionalizēto iestāžu vērtspapīrus, ieķīlātās obligācijas un citus aktīvus aizveda uz padomju Krieviju.

LSPR valdība mēģināja radīt perfektu lielinieku partijas diktatūru. Neatņemama Pētera Stučkas priekšstatu daļa par komunismu bija terors: pirmo tribunālu izveidoja jau 1918. gada 18. decembrī Vecgulbenē, tika izveidotas koncentrācijas nometnes Gulbenē, Pļaviņās (toreiz — Stukmaņos) un netālu no Valmieras mācītāja Neilanda muižā. 1919. gada 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par Revolucionārā kara tribunāla izveidi, kurā tiesu sprieda trīs cilvēki. Sarkanā terora laikā Latvijā ar tribunālu spriedumu nošāva ap 1000 cilvēku, pēc 1919. gada 20. februāra, kad baznīca tika atdalīta no valsts, īpašs terors tika vērsts pret mācītājiem. 1919. gada 25. aprīlī Stučkas valdība izdeva rīkojumu par vāciešu izraidīšanu uz Sibīriju.

LSPR valdībā nebija neviena minoritāšu pārstāvja, tomēr pēc valdības 1919. gada 8. marta dekrēta iekšējā darīšanu valoda kā centrālajās, tā arī vietējās iestādēs bija latviešu, latgaliešu vai krievu valoda, bet bija jāpieņem arī vāciski, ebrejiski, lietuviski un igauniski rakstīti iesniegumi. ^[4]

Bruņotie spēki

Padomju Latvijas armijas 1919. gada 1. maija parāde Esplanādē.

Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии) padomju Rietumu armijas sastāvā tika izveidota 1918. gada 8. decembrī pēc Sarkanās armijas virspavēlniecības 436. (в„– 436/ш) direktīvas. Savukārt pēc 539. (в„– 539/ш) direktīvas 1918. gada 29. decembrī tā tika pakļauta Ziemeļu frontē dislocētajai 7. armijai. Pēc Rīgas ieņemšanas ar Republikas revolucionārās kara padomes (РВСР) lēmumu Latvijas armijas grupa tika pārveidota par Padomju Latvijas armiju un pēc virspavēlniecības 606. (в„– 606/ш) direktīvas 1919. gada 5. janvārī tā tika tieši pakļauta virspavēlniecībai.

Pēc Latvijas Pagaidu valdībai un Igaunijas valdībai pakļauto spēku pretuzbrukuma sākuma ar 771./578. operatīvo direktīvu (в„– 578/оп 771/ш) 1919. gada 6. februārī tā operatīvā ziņā atkal tika pakļauta Ziemeļu frontes vadībai, bet no 1919. gada 19. februāra tika iekļauta atjaunotās Rietumu frontes sastāvā. Pēc militārām neveiksmēm Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja 1919. gada 1. jūnijā izdeva dekrētu "Par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas padomju republiku apvienošanu cīņai ar starptautisko imperiālismu". Pēc Rīgas zaudēšanas un Padomju Latvijas armijas atkāpšanās uz Latgales teritoriju to ar virspavēlnieka 2188. operatīvo direktīvu (в„– 2188/оп) 1919. gada 7. jūnijā likvidēja un pārveidoja par Padomju Krievijas 15. armiju ar štābu Daugavpilī.

Bruņoto spēku struktūra (1919. gada janvārī-jūnijā)

• Padomju Latvijas armijas 1. strēlnieku divīzija (1-я стрелковая дивизия)
• Padomju Latvijas armijas 2. strēlnieku divīzija, līdz 1919. gada 12. februārim — "Sevišķā internacionālā divīzija" (Особая интернациональная дивизия)
• 2. Novgorodas strēlnieku divīzija (2-я Новгородская стрелковая дивизия)
• Lietuviešu strēlnieku divīzija (Литовская стрелковая дивизия) no 1919. gada maija
• Alūksnes karaspēka grupa (Алуксненская группа войск, arī Мариенбургская группа войск) no 1919. gada maija

Sagrāve

1919. gada sākumā mežos patvērušies režīma pretinieki sāka veidot kaujas vienības un sāka uzbrukt padomju vienībām. 10. martā zaļie partizāni uzbruka Balvu stacijai. Partizānos sāka iet arī cittautieši, sākas dezertēšana no padomju Sarkanās armijas un dažas vietās notika zemnieku sacelšanās. 1919. gada pavasarī Baltijas landesvērs un citas Latvijas Pagaidu valdībai pakļautās latviešu daļas devās uzbrukumā. Lielinieki pirms atkāpšanās Jelgavā un Rīgā veica ķīlnieku apšaušanas, savukārt, kad 22. maijā A. Niedras valdībai pakļautās armijas daļas ieņēma Rīgu, landesvēra un Dzelzsdivīzijas karavīri nežēlīgi izrēķinājās ar Rīgā palikušajiem civiliedzīvotājiem. 1919. gada maijā Stučkas valdība atkāpās uz Latgali, ko Latvijas Republikas bruņotie spēki ar Polijas armijas atbalstu ieņēma 1920. gada agrā pavasarī.

Atsauces

Literatūra

• Гражданская война и военная интервенция в СССР: Энциклопедия. М.: Советская энциклопедия, 1983.

Ārējās saites

• Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Satversme (pieņemta 1919. gada 15. janvārī)
• Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku Padomju valdības manifests 1918. gada 17. decembrī
• Центральный государственный архив Советской армии. В двух томах. Том 1. Путеводитель. 1991. Фронты, армии, группы войск (krieviski, angliski)