- Manifests par Krievijas iesaistīšanos karā. 1914.gada 20.jūlijs
- Krievijas valsts domnieka Jāņa Goldmaņa iesniegums Krievijas armijas virspavēlniekam par latviešu karaspēka vienību dibināšanu Krievijas armijas sastāvā. 1915.
- Pirmais pasaules karš. Hronoloģija, kartes, dokumenti.
- 1. Latviešu strēlnieku brigāde
- 2. Latviešu strēlnieku brigāde
- Nāves sala 1916-1917
- Ziemassvētku kaujas 1916-1917
- Dvinci, 1917. 5 armija.
- Sarkanie strēlnieki
- Baltie strēlnieki
- Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika 1917 - 1920
- Iskolats
- Padomju Latvijas Armija
- Ziņas no Rīgas virziena 1919g.
- Intervencija. Antanta. Brīvkorpusi. 1918-1920.
- Latvijas brīvības cīņas 1918 - 1920
- Latviešu strelnieku karogi
- Latviešu strēlnieku krūšu nozīme
- Ieroči un formas tērpi
- Atsauces
Sarkanie strēlnieki
Sarkanie strēlnieki
(Vikipēdijas raksts)
Pēc lielinieku organizētās Oktobra revolūcijas 1917. gada rudenī latviešu strēlnieku daļas saglabāja disciplīnu un to komandieris pulkvedis Jukums Vācietis no 1918. gada 4. septembra līdz 1919. gada 8. jūlijam bija pirmais Sarkanās armijas virspavēlnieks.
1918. gadā
Pēc Rīgas ieņemšanas un Oktobra revolūcijas Vācijas karaspēks pārtrauca karadarbību pret Krievijas jauno valdību, tādēļ 1918. gada sākumā Latviešu strēlnieku pulkus boļševiku valdība izmantoja kā t.s. "Latviešu revolucionāros priekšpulkus" pretpadomju sacelšanos apspiešanai. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka 4. un 6. rotas un 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka 1. bataljons 22. janvārī devās uz Rogačevu, kur 3.-13.februārī apspieda poļu leģionāru I korpusa sacelšanos Baltkrievijā ģenerāļa J. Dovbora-Musņicka (J. Dowbór-Muśnicki) vadībā. Savukārt 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks 24. janvārī no Cēsīm devās pret ģenerāļa Kaļedina komandēto Donas kazaku karaspēku Dienvidkrievijā. Jukums Vācietis savos memuāros vēlāk rakstīja: "Gandrīz katram latviešu strēlniekam un oficierim bija bēdīgas atmiņas par tām mežonībām, kuras pastrādāja Latvijas baroni kopā ar krievu ģenerāļiem pie latviešu tautas mazturīgām aprindām. Katram bija atmiņā nošautais vai pakārtais tēvs, māte, brālis, tuvāks radinieks vai draugs."[1]
Pēc Brestļitovskas miera sarunu izjukšanas 18.-22. februārī Vācijas karaspēks tomēr pārgāja uzbrukumā, bez nopietnas pretestības ieņēma visu Latvijas teritoriju un pēdējās latviešu strēlnieku militārās daļas atstāja dzimteni. 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks apsargāja Padomju Krievijas valdības vilcienu, kad tā no Petrogradas 1918. gada 10.–11. martā pārcēlās uz Maskavu un turpināja tās apsardzi arī Maskavas kremlī. 18. martā Iskolastrels nolēma demobilizēt visas vecās latviešu strēlnieku vienības un izveidot revolucionārās kaujas vienības. 6. aprīlī pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 2. latviešu strēlnieku divīzija tika izformēta.
1918. gada 13. aprīlī tika izveidota Latviešu strēlnieku divīzija kā Sarkanās armijas daļa Jukuma Vācieša vadībā, kuras sastāvā ietilpa deviņi strēlnieku pulki, kavalērijas pulks, vieglās un smagās artilērijas bataljoni un aviācijas daļa. Latviešu strēlnieku divīzija piedalījās anti-boļševiku dumpju apspiešanā Maskavā, Jaroslavļā, kā arī Muromas, Ribinskas, Kalugas, Saratovas un Novgorodas pilsētās.
1918. gada 18. jūlijā Jukumu Vācieti iecēla par Austrumu frontes pavēlnieku cīņā pret čehiem, augustā 5. latviešu strēlnieku pulks Jukuma Vācieša vadībā aizstāvēja Kazaņu, par ko saņēma Revolūcijas Goda Sarkano karogu. 2. septembrī pēc Ļeņina priekšlikuma J.Vācieti iecēla par pirmo Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieku. Latviešu strēlnieki piedalījās kaujās pie Volgas, Urālos, Arhangeļskā, Caricinā un citur. Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada decembra beigās latviešu strēlnieki tika nosūtīti atkarot Latvijas teritoriju.
1919. gadā
1919. gada janvārī no latviešu strēlnieku karaspēka daļām izveidoja Padomju Latvijas armiju ar divām divīzijām, kas ātri ieņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju, izņemot Kurzemes rietumu daļu. 1919.gada pavasarī un vasarā Latvijā dislocēto latviešu strēlnieku noskaņojums strauji mainījās un viņi pārtrauca aktīvi cīnīties pret Niedras valdībai padotajām karaspēka daļām, kas 1919. gada 22. maijā ieņēma Rīgu. Liela daļa Sarkanās armijas rindās esošo latviešu strēlnieku Rīgas kauju laikā pārgāja Latvijas armijas pusē un pievienojās Dienvidlatvijas brigādei. Tomēr tās vienības, kas padevās vācbaltiešu landesvēram, Dzelzsdivīzijai vai Igaunijas valdības karaspēkam, tika apšautas. Cīņās Latvijas teritorijā krita ap 3000 Padomju Latvijas armijas sastāvā esošo strēlnieku.
Pēc sakāves Latvijā atlikušās latviešu strēlnieku vienības 1919. gada vasaras beigās tika pārformētas par Latviešu strēlnieku divīziju un nosūtītas pret strauji uzbrūkošo ģenerāļa Deņikina armiju. Latviešu divīzija veidoja Sarkanās armijas trieciengrupu, kas Orlas-Kromu kaujās sakāva Dienvidkrievijas armiju un piespieda to atkāpties līdz Melnās jūras krastam. Latviešu daļas spēlēja lielu lomu arī ģenerāļa Judeniča Ziemeļrietumkrievijas armijas sakāvē 1919. gada beigās.
1920. gadā
1920. gadā Latviešu divīzija piedalījās kaujās pret ģenerāļa Vrangeļa armiju Kahovkas placdarmā un Perekopa zemesšaurumā. Sarkanās armijas trieciengrupa, kuras sastāvā bija arī latviešu strēlnieki, no 7. līdz 17. novembrim šturmēja Perekopu un ieņēma Eipatoriju. Pēc Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanas un Krimas operācijas beigām 1920. gada 28. novembrī Sarkankarogotā Latviešu divīzija tika izformēta un vairāk nekā 11 000 latviešu strēlnieku atgriezās Latvijā. Daļa sarkano strēlnieku palika Padomju Krievijā, kur vēlāk ieņēma dažādus augstus amatus PSRS armijā, valsts drošības organizācijās un valsts iestādēs. Lielākā daļa no viņiem 1937. - 1938. gadā tika arestēti un nošauti Staļina Lielajā Tīrīšanā sakarā ar apsūdzībām pretpadomju sazvērestībā.
Galvenie iemesli latviešu strēlnieku lojalitātei boļševikiem
Ir dažādi iemesli kāpēc strēlnieki atbalstīja boļševikus un cīnījās pret balto armijām:
- Viņi labi atcerējās 1905. gada revolūcijas nežēlīgo apspiešanu;
- Latvijā bija plašs atbalsts sociālistu idejām;
- Boļševiki solīja atzīt Latvijas neatkarību.
Latviešu sarkano strēlnieku divīzijas komandieri (1918-1920)
- Jukums Vācietis (1918. gada 13. aprīlī — 17. jūlijā)
- Aleksandrs Kosmatovs (Александр Васильевич Косматов, pienākumu izpildītājs 1918. gada 18. — 25. jūlijā)
- Pēteris Avens (1918. gada 25. jūlijā — 1919. gada 11. janvārī)
- Gustavs Mangulis (1919. gada 12. janvārī — 26. martā)
- Antons Martusēvičs (1919. gada 27. martā — 20. oktobrī)
- Frīdrihs Kalniņš (1919. gada 20. oktobrī — 1920. gada 4. jūlijā)
- Jānis Lācis (1920. gada 4. — 15. jūlijā)
- Kirils Stucka (1920. gada 15. jūlijā — 28. novembrī)