Latvju strēlnieki

Baltie strēlnieki 

(Vikipēdijas raksts) 

1917.gadā starp Februāra un boļševiku revolūciju, kad latviešu strēlnieku pulkos intensīvi darbojās sarkanie aģitātori, liela daļa strēlnieku, īpaši virsniecība un inteliģence, saglabāja neitralitāti vai pat iebilda lielnieku idejām. Dažos no pulkiem (piemēram, 1.Daugavgrīvas pulkā, pulkveža F.Brieža vadībā) tika pārstrukturētas rotas un izveidotas vienības, kuras nebija komunistisko ideju ietekmē. Šīs vienības, nereti, bija ar ievērojami augstāku kaujasspēju par lielniecības ietekmētajām.

Daudzi virsnieki (viņu starpā arī Frīdrihs Briedis, Kārlis Goppers, Rūdolfs Bangerskis u.c.) atstāja lielnieku ideju pārņemtos pulkus. Viena daļa aktīvi iesaistījās cīņā pret sarkanajiem. No Krievijā esošajiem latviešu strēlniekiem tika saformētas divas karaspēka vienības - Imantas pulks un Troickas bataljons, tomēr pirmais neiesaistījās Krievijas Pilsoņu kara kaujās un otrais iesaistījās minimāli. Tā kā 1919. gada otrajā pusē Kolčaka armija tika sakauta un strauji atkāpās, pulki caur Tālajiem austrumiem tika nogādāti jau brīvajā Latvijā.

***************************************************

Latviešu baltie strēlnieki (angl. latvian white riflemen, vāc. Lettische Weiße Gewehrschützen, kr. белые латышские стрелки) - nosacīts apzīmējums daļēji no bijušajiem latviešu strēlniekiem komplektētām militārām vienībām Krievijas pilsoņu kara laikā, kuras reāli vai formāli bija pret lielinieku varu. Sibīrijā un Urālos 1918.-1919. gadā bija uzskaitē ap 4000 latviešu strēlnieku un kādi 400 virsnieki. Lielākā daļa tur bija nonākuši pēc latviešu strēlnieku pulku demobilizācijas.^[1] Tika nokomplektētas 2 lielākas vienības:

• Imantas pulks
• Troickas bataljons

1920. gada pavasarī un vasarā daļas evakuētas uz Latviju, kur tika izformētas: daļu demobilizēja vai ieskaitīja citās karaspēka daļās, bet pārējos nosūtīja uz Latgales fronti robežapsardzībai (līdz miera līguma noslēgšanai).

Bez tam arī atsevišķi daudzi virsnieki un karavīri dienēja vai piedalījās "balto" kustībā, piemēram, Kolčaka armijā: pulka komandieris bija Aleksandrs Kaupiņš (Александр Каупиньш), virspavēlnieka štāba daļas operatīvās nodaļas priekšnieks Pēteris Daukšs (Петерис Даукшс), diviziona komandiera vietnieks Ernests Dolmanis (Эрнест Долманис), bataljona komandieris štabskapitans Andrejs Bubinduss (Андрейс Бубиндусс, vēlāk Troickas bataljonā), apakšpulkvedis Teodors Breže (Теодор Бредже), Irkutskas karaskolas priekšnieka vietnieks Pēteris Liepiņš (Петерис Лиепиньш), kara tiesnesis Pēteris Bluķis (Петерис Блукис - no 1921. līdz 1922. gadam Pieamūras Pagaidu valdības Iekšlietu ministrijas policijas departamenta direktors, 1922. gadā Sibīrijas demokrātiskās republikas iekšlietu ministrs), armijas inženieris Frīdrihs Upe (Фридрихс Упе) u.c. Rezerves ģenerālmajors P.Mežaks (П.Межакс) bija Čitas pilsētas kara gubernators, pulkvedis F.Briedis it kā vadījis "Dzimtenes un brīvības glābšanas savienības" izlūkošanas nodaļu u.c.

Atsauces un piezīmes

 Memorands par latviešu nacionālās armijas formēšanu Sibīrijā un Urālos, un tās pārvešanu uz dzimteni. // LVVA, 1468. f., 1. apr., 139. l., 120. lp.

http://vesture.eu/index.php/Latvie%C5%A1u_baltie_str%C4%93lnieki