Ēvalds Krieviņš, atvaļināts pulkvežleitnants

Gunārs Opmanis, atvaļināts majors

 

Cēsu kaujas lauks – aizmirstās epizodes

Tas jau ir pierasts, ka tuvojoties kārtējai „kalendāra dienai” ar steigu tiek meklēti veci un jaunāki raksti par notikumiem šajos datumos...

Cēsu kaujas piemiņas pasākumi notiek vienu reizi gadā un jau ir kļuvuši par rutīnu. Tomēr, vēlreiz pārlasot vecos rakstus par to laiku notikumu epizodēm, kas tad šķita nenozīmīgas vai pašas par sevi saprotamas, no šodienas skatu punkta daži notikumi var likties pat šokējoši.

Viena no šādām aizmirstām epizodēm ir ķīmisko kaujas vielu (ĶKV) jeb masu iznīcināšanas ieroču (latviski- MII, NATO- WMD, NBC) izmantošana Cēsu kaujas laikā...

Neliela atkāpe vēsturē. Pirmais pasaules karš nereti tiek saukts par „ķīmiķu karu”. Kaujas gāzes pavēra jaunas iespējas pozīciju kara gaitas izmaiņā. Ar dažādiem attaisnojumiem ķīmiskos ieročus ražoja un izmantoja visas karojošās valstis. 1914. gada augustā 260 mm asaru gāzes šāviņus izmantoja Francija. Vācu karaspēks to pat nepamanīja... Bet „ķīmiķu karš” bija sācies. No oficiāli uzskaitītajiem 88498 ar ķīmisko vielu izmantošanu uzbrukumos kritušajiem, 56000 bija krievu armijas karavīri.

Gunārs Opmanis, atvaļināts majors, Nacionālajās aizsardzības akadēmijas bijušais pasniedzējs, masu iznīcināšanas ieroču speciālists, veica nelielu notikumu analīzi. Ziņas par ķīmisko vielu pielietošanu Cēsu kaujas laikā ir ņemtas no publicētajām kaujas dalībnieku atmiņām, laikrakstiem un citiem avotiem.

Ķīmiskā munīcija bija pielāgota visu karojošu valstu lielgabalu kalibriem sākot no 75mm līdz pat 260mm. Vācu pusē populārākās un efektīvākās bija smagās 150mm lauka haubices 15cm sFH13, kuras šāviņus Rietumu frontē ierakumu slengā sauca par „faif-nains” pēc kalibra collās jeb par „plopiem” pēc to sprādziena trokšņa. Vācijas ķīmiskās munīcijas arsenāls tika pilnveidots un šāviņus sāka „marķēt”. Viegli gaistošas-smacējošas vielas saturošo munīciju marķēja ar apzīmējumiem zilas, dzeltenas, zaļas vai baltas krāsas riņķiem vai krustu. Tā radās nosaukumi „Blaukreuz”, „Gelbkreuz”, „Grünkreuz”, „Weißkreuz” un „Buntschieβen”, kas bija jauktie šāviņi.

1919. gadā bijušās ķeizariskās Vācijas karaspēkam bija uzkrāta milzīga pieredze ķīmiskās munīcijas izmantošanā. Pirms katras tās pielietošanas, tika veikta pretinieka pozīciju un apvidus izlūkošana, novērtēti meteoroloģiskie apstākļi, optimālais vielu nogādes līdzekļu, parasti lielgabalu, daudzums, munīcijas aprēķini, sarūpēts nepieciešamais munīcijas tips un atbilstošais tās daudzums. Piemēram: viens 77mm šāviņš uz 40m2 platības, pie vēja ātruma zem 7 m/s un pozitīvas gaisa temperatūras.

Rīgas frontē vācu armija pirmo reizi kaujas ķīmiskās vielas no gāzes baloniem pret krievu pozīcijām pielietoja 1916. gada 8. oktobrī Ikšķiles priekštilta nocietinājumā. Nāves salā aizgāja bojā viens no labākajiem krievu pulkiem – 173. Kameņeckas kājnieku pulks ģenerāļa Kuļešina vadībā. Tā nomainītais pulks nolaidības dēļ bija paņēmis līdz visas gāzu maskas. Dzīvi palikušie krievu karavīri savas pozīcijas aizstāvēja līdz pēdējam elpas vilcienam... Iegūto pieredzi vācieši izmantoja 1917. gada septembrī „Rīgas operācijas” laikā, forsējot Daugavu pie Ikšķiles. Vācijas arhīvos ir saglabājusies operācijas kaujas pavēle. Tajā bija precīzi norādītas platības, kas jāapšauda tā, lai pirmajās 12 minūtēs ķīmisko kaujas vielu koncentrācija gaisā pārsniegtu kritisko, kā arī ķīmiskās munīcijas daudzums un veids. Vācu artilērija izmantoja sinepju gāzes (franciski Yperit, angļu slengā Hun Stuff, vācu „Gelbkreuz”) šāviņus.

Analizējot liecības par Cēsu kaujām 1919.gada jūnijā, jābalstās uz sekojošajiem pieņēmumiem:

1) Vācu VI korpusa, kuru komandēja vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, štābam bija zināms, ka Latvijas un Igaunijas armiju vienībām nav gāzmasku.

2)  Vācu vienību noliktavās glabājas ķīmiskā munīcija kopš 1917. gada vidus.

3)  No drošības apsvērumiem – visilgāk var uzglabāties ar difosgēnu pildītie šāviņi.

4)  Ar „Grünkreuz” munīciju ātrāk var panākt personālam bīstamu gaisa saindējumu.

5)  Vācu puses speciālisti noteikti pievērsa uzmanību sev labvēlīgiem apstākļiem:

• pretinieka karaspēka sliktajai apgādei ar individuālās aizsardzības līdzekļiem,
• kareivju zemajam sagatavotības līmenim,
• apvidus reljefs – atklāts, ar nelielām ieplakām,
• rīta bezvējš,
• nebija gaidāmi nokrišņi.
• indīgo gāzu izmantošana tajā laikā netika uzskatīta par kara noziegumu, bet par normālu karošanu…

1919. gada jūnijā ķīmiskā munīcija Baltijā bija tikai VI korpusa valsts vācu regulāro un valsts vāciešu brīvprātīgo (freikora) vienību artilēristu rīcībā. Nav datu, ka šāda munīcija būtu bijusi baltvācu Landesvēra artilēristu rīcībā. Visticamākais, ka trofeju krievu armijas ķīmiskā munīcija atradās valsts vācu brīvprātīgo (freikora) vienību rīcībā.

Tāpēc Landesvēra kaujas grupām tika piekomandētas valstsvācu baterijas. Smagās haubices izvietotās slēptajās pozīcijās: Veikmaņa freikora 105mm haubiču baterija pozīcijās pie Lībaniem, bet Dzelzs Divīzijas 150mm haubiču baterija pozīcijās pie Bitēm. Apkārtējie kalni nodrošināja labu redzamību un lauka lielgabalu tiešo uguni vairāku kilometru dziļumā latviešu pusē, kā arī labas pozīcijas Veikmaņa freikora 77mm lielgabalu baterijai pozīcijās Garkalnā, Mēdema freikora divām baterijām ar pieciem 76mm krievu lielgabaliem pozīcijās pie Kunčiem. Kopā ķīmiskos šāviņus varēja izšaut 17 lielgabali.

21. jūnijā plkst. 2:30 iesākās vācu šauteņu un artilērijas uguns, kam sekoja landesvēristu uzbrukums 2. Cēsu pulka 1. bataljona sektorā no Vārnām līdz Rubeņiem.

Plkst. 7:45 vācu artilērija sakoncentrēja savu uguni uz Cēsu pulka labo spārnu Vaguļu, dzelzceļa un lielceļa krustojuma rajonā. Vācieši tagad pielietoja arī gāzu šāviņus. Artilērijas uguns bija sagrāvusi lielāko daļu viegli uzbūvēto ierakumu un ložmetēju ligzdu. Kaujās vēl nenorūdītie karavīri neizturēja un sāka atkāpties.

Pēc plkst 8:00 vācu baterijas uguni pārnesa uz latviešu 1. un 2. baterijas lielgabalu pozīcijām. Ir zināms, ka latviešu 2. Cēsu pulku un abas baterijas apšaudīja smagās vācu haubices no pozīcijām pie Bitēm netālu no Vaives dzirnavām. Kaujas laikā viena haubice kļūmes dēļ uzsprāga, divas tika sašautas. Tas būtiski ietekmēja ķīmiskā uzbrukuma rezultātu – vāciešiem neizdevās izvedot noturīgus ķīmisko vielu mākoņus. Ķīmiskos šāviņus vācu baterijas pielietoja šaujot pa 2. Cēsu pulka pozīcijām Dukuļu, Liepas un Jaunraunas muižu virzienos. Kļūdas dēļ vairums šāviņu Vaguļu apkārtnē nesasniedza pozīcijas. Intensīvi tika apšaudītas 2. baterijas pozīcijas pie Struņķiem un 1. baterijas lielgabali pie Kalna kroga vējdzirnavām, kas bija spiesti mainīt pozīcijas, līdz ar to pārtraucot uguns atbalstu 1. bataljonam pie Jaunraunas muižas. Latviešu artilēristi bija spiesti cīnīties pret pārspēku, tomēr saglabāja kaujas spējas un pat nodarīja pretiniekam jūtamus zaudējumus.

Ķīmisko vielu izmantošanas pamatojums Landesvēra uzbrukumā Lodes virzienā balstījās uz pieņēmumu, ka neapmācītās latviešu vienības gāzu uzbrukuma laikā panikā atkāpsies. Tomēr situāciju glāba tikko mobilizētie un no sarkanās armijas pārbēgušie vecie latviešu strēlnieki, kam bija pasaules kara pieredze. Tieši viņi noturēja pēdējās pozīcijas, kad daļa mobilizēto panikā vienkārši pameta kaujas lauku un izklīda.

Visticamākais, ka tika izmantota difosgēnu saturošu munīcija, mazāk ticams, bet nevar izslēgt difosgēna maisījumus ar hlorpikrīnu. Arī Bundesvēra Sonthofenas Masu iznīcināšanas ieroču un civilās aizsardzības skolas (ABC-Abwehr- und Selbstschutzschule) speciālisti ir pārliecināti, ka tika izmantoti jauktie jeb „Buntschieβen” šāviņi.

Fakts par ķīmisko kaujas vielu izmantošanu Cēsu kaujās, kā tam laikam pats par sevi saprotams, ir palicis nepamanīts...tāpat kā fakts, ka VI rezerves korpuss tai laikā atradās Vācijas republikas pakļautībā, tātad var apgalvot, ka ķīmiskos ieročus pret Latvijas valsti faktiski izmantoja Vācijas republikas karaspēks...

Interesanti, ka, pēc Landesvēra un Dzelzs divīzijas militārās sagrāves pie Cēsīm un Stalbes sabiedroto spiediena rezultātā Vācijas jaunais ārlietu ministrs H. Millers (Hermann Müller) 28. jūnijā parakstīja Versaļas miera līgumu. Fakts par masu iznīcināšanas ieroču pielietošanu pat nebija pieminēšanas vērts… Latvijas Pagaidu valdība tikai 1919.gada 26. novembrī konstatēja, ka Latvijai ir iestājies kara stāvoklis ar Vāciju, pārtraucot ar to diplomātiskās attiecības... Bet tas jau ir cits stāsts. 

http://uniformologija.lv/raksts/kimiskie-ieroci-cesu-kaujas/