Latvju strēlnieki

E. EFERTS-KLUSAIS
    AIZEJOT
    STĀSTl PAR VĒSTURI

Izlase ievietoti pieci stāsti: Pierobežas apriņķis, Plinšu sieva. Aizejot, Biedrs Indriķis, Nemiera sirotājs. Savos stāstos Eferts- Klusais attēlo revolucionāros notikumus Latvijā 1917.—1919. gadā, parada Padomju Latvijas tapšanu, strādnieku un bezzemnieku darbību padomes, padomju cīņu pret šķiras ienaidniekiem. Viņa stāstu varoņi ir pozitīvi, dzīves apliecinātāji, jaunās padomju varas cēlāji.

Ernests Eferts-Klusais

Aizejot: [Izlase], / J. Niedres priekšv.; II. A. Klodāns. — R.: Liesma, 1978. — 133 lpp., il. — (Stāsti par vēst.).

• Lejuplādēt
  
• http://gramata24.ucoz.lv/load/vesture/aizejot/7-1-0-101

priekšvārds:
  
    ERNESTS EFERTS-KLUSAIS
    
    Oktobra revolūcija, jaunās sociālistiskās iekārtas nodibi­nāšanās dažādos vecās Krievijas novados 1917.—1920. ga­dos bija sākums jaunai — sociālistiskās kultūras plauk- smei. Arī jauna satvara vārda mākslai, kas izteica plašu darbaļaužu masu trauksmi un patosu, tām cērtot ceļu uz brīvi, uz labāku, sociāli taisnīgu dzīvi, uz vispārēju so­ciālo progresu. Jauno posmu iesāka arī latviešu rakst­niecība. To pārstāv dažkārt par revolucionārajiem roman­tiķiem sauktie dzejnieki, stāstnieki un dramaturgi, kā Ernests Eferts-Klusais, Leons Paegle, Augusts Arājs- Bērce un viņu līdzgaitnieki.
    Tāpat kā viņa ideju biedri, Ernests Eferts-Klusais (īstajā vārdā Ernests Eferts; Klusais ir rakstnieka pseido­nīms) savos darbos ir revolucionārās trauksmes pilns reālists. Revolucionāras trauksmes caurstrāvoti ir visi Eferta-Klusā daiļdarbi, zinātniskie un publicistiskie raksti, starp tiem arī viņa pētījumi literatūras vēsturē, apceres par literatūru, par atsevišķiem rakstniekiem, par valod­niecību un audzināšanu.
    Latviešu rakstnieki — revolucionārie romantiķi ir sociālistiskās revolūcijas karogneši, liesmaino revolucio­nāro cīņu dienu dziesminieki, kuri cauri dūmiem un sprāgstošo granātu uguņiem dzied dziesmu lielajai rīt­dienai. Viņus iedvesmo proletariāta cīņas par Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvaru, tā ciešā apņēmība nepadoties, kad reakcija ar ieroču varu uz laiku no­māc padomju jauncelsmi.
    Tādā kārtā revolucionāro romantiķu mākslinieciskā jauarade ar savu rītdienas patosa spēku, ar plašu per­spektīvu pavērumu ir tuva vēlāk iedibinātajai sociālis­tiskā reālisma metodei padomju daudznacionālajā litera­tūrā. Neapstrīdami, ka latviešu padomju literatūras attīs­tības pirmie posmi ir kritiskais reālisms kā kapitālistiskās sabiedriskās iekārtas grāvējs-ārdltājs un revolucionā­rais romantisms kā darba tautai skandēta trauksmaina dziesma nākotnei.
    Ernests Eferts-Klusais darbojās latviešu literatūrā īsu laiku — no 1918. gada līdz 1927. gadam. Šai periodā Padomju Latvijas un latviešu izdevumos Padomju Krie­vijā parādās rakstnieka stāsti, tēlojumi, luga («Kad zibens būs mūsu»), apcerējumi latviešu un vispārējā literatūras vēsturē un daudzie publicistiskie darbi. Ap­mēram desmit gadu laikā Eferts-Klusais izaug un nobriest par ievērojamu stāstnieku, kas savos darbos savdabīgi un reljefi notēlo Latvijas kalpus, sīkzemniekus-būdniekus, trūcīgos latgaliešus, strādniekus revolucionārus un pir­mās Padomju Latvijas kareivjus. Spilgtāk nekā jebkurš cits viņa laika biedrs Eferts-Klusais ataino revolucionāros notikumus Latvijā 1917./19. gados, rāda Padomju Lat­vijas tapšanu, bezzemnieku un strādnieku darbību pado­mēs, to cīņu pret šķiras ienaidniekiem, parāda latgaļu revolucionāro atmodu un latviešu kolonistus Krievijā. Izcili nozīmīgi latviešu revolucionāro romantiķu sacerē­jumu kopumā ir Eferta-Klusā daiļdarbu tematika un varoņi. Rakstnieks A. Arājs-Bērce galvenokārt parāda revolucionārus-strādniekus un profesionālos partijas dar­biniekus, cīņu pret carismu par nākotnes ideāliem, Leons Paegle attēlo strādnieku revolucionāro masu cīņu pirms un pēc Oktobra revolūcijas Latvijā un skandē revolūcijas dziesmas darba jaunatnei — nākamās Padomju Latvijas cēlājai, bet Eferta-Klusā sacerējumos dominē revolucio­nāri noskaņotie lauku kalpi, «nomales ļaudis» pirmās Padomju Latvijas laikā.
    Eferts-Klusais jāuzlūko par izcilāko Latvijas lauku pro­letāriešu un pusproletāriešu (rentnieku un būdnieku) notēlotāju latviešu rakstniecībā proletariātam vēsturiski nozīmīgu cīņu laikmetā.
    Pārsvarā Eferta-Klusā stāstu varoņi pieskaitāmi tā sauktajiem pozitīvajiem raksturiem, tas ir, dzīves aplie­cinātājiem, cīnītājiem. Tāds ir padomju darbinieks Ješka («Pierobežas apriņķis»), tāda Mare («Plinšu sieva»), kas latviešu literatūrā pārstāv 1919. gada ♦Pa­domju Latvijas aktīvistus, vēlākos latviešu strēlniekus pilsoņkara frontēs, partijas ierindniekus. Pierobežas ap­riņķa partijas un padomju darba vadītājs, cara laikā nelegālists un politiskais ieslodzītais lauku proletārietis
    Ješka ir noteikts, izturēts cīnītājs padomju ikdienā, par­tijas ikdienas darbā, kad vara Latvijā jau proletariata rokās. Eferta-Klusā stāstu varoņi daļēji ir līdzinieki padomju literatūrā notēlotajiem padomju cilvēkiem cīnī­tājiem, kuru raksturu atsegšana ir viens no pamatuzde­vumiem sociālistiskā reālisma metodes literatūrai.
    Eferta-Klusā sacerējumiem raksturīgais aktīvais roman­tisms allaž pavada rakstnieka darbu personāžus — kā Ješkas tipa padomju varas cēlājus, tā revolucionāros strādniekus, lauku pusproletāriešus un inteliģentus. Eferta-Klusā «nemiera sirotāji» — lauku bezzemnieki, kalpi, pilsētu strādnieki, darba inteliģenti, apzinīgie ak­tīvie revolūcijas kaujinieki dzīvo aktīvā romantisma kaismē. Viņiem visi apvāršņi par zemiem, par šaurām jau apjaustās rītdienas perspektīvas, pārāk palsi šķiet prieks un bēdas. Visi viņi grib aizvien pilnīgāku un skaistāku dzīvi. Tāpēc arī Eferta-Klusā stāstu un tēlojumu varoņi mudina uz darbību, uz trauksmi.
    Par savu rakstnieka darba metodi — attēlot reālo savijumā ar romantisma pavedieniem, lai rādītu mērķi, pēc kā tiekties, Klusais kādā vēstulē biedriem rakstīja šādi:
    «Gan ne aizlidot tukšos bezpamata murgos, bet kā mūrniekam, kas liek tik vēl pii'mo ķieģeli pie ķieģeļa, jau skatīt visu būvi gatavībā un darīt ari citiem jau priekšlaikus to saskatāmu kaut cik gatavā veidā.»[1]
    Eferts-Klusais savas literārās darbības laikā uzrakstījis nedaudz pāri par trīsdesmit literāru sacerējumu, kuros redzam nobriedušu autoru — vārda mākslinieku, domā­tāju. Tas nodrošina viņa darbiem paliekamu vietu lat­viešu padomju literatūrā, arī literatūras vēsturē.
    Eferts-Klusais dzimis Talsu apriņķa Vānes pagastā 1889. gada 26. janvārī. Rakstnieka tēvs rentēja kādu mui­žiņu. Vecāku materiālais stāvoklis deva iespēju nodro­šināt viņu sešiem bērniem — divām meitām un četriem dēliem samērā labu izglītību.
    Ernesta Eferta vecākie brāļi ir aktīvi 1905. gada revo­lūcijas dalībnieki. Par piedalīšanos revolucionārajā kus­tībā cara valdības soda ekspedīcija vienu Ernesta brāli nošauj, otrs brālis — virsnieks Kauņas garnizonā, viens no garnizona sacelšanās kustības vadoņiem, 190G. gadā emigrē uz Ameriku. Brāļi arī iepazīstina Ernestu ar marksistisko literatūru. Viņš lasa marksistiskās grāmatas, sāk izprast sabiedrības šķirisko būtību, iekvēlojas sa­jūsmā par taisnīgākas sabiedriskās iekārtas izkarošanu.
    Eferta pirmā skola ir Tukumā. Te viņš pabeidz pirmās pakāpes skolu un mācās četrus gadus proģimnāzijā. Sai laikā nobriest pirmā lielā revolūcija Krievijā, revolūcija, kurā cīņā pret muižniecību, pret cara patvaldību piedalās visplašākie Latvijas iedzīvotāju slāņi. Vairākās vietās notika bruņotas sacelšanās, kur tauta cīnījās pret cara karaspēku un muižniecības miesassargiem. 1905. gada decembrī revolucionāri Tukumā sakauj cara karaspēka nodaļu, un tikai otrā dienā, kad pilsētā ierodas lielāka karaspēka daļa ar lielgabaliem, revolucionāri kauju zaudē.
    Trūkst liecību, vai skolas laikā Tukumā Eferts ir dar­bojies nelegālajos revolucionāro skolnieku un darba jau­niešu pulciņos, taču viņa tuvība ar 1905. gada revolūcijas cīnītājiem Tukumā — neapstrīdama.
    1905. gada revolūcijas notikumu laikā Ernests Eferts atrodas Rīgā, kur mācās reālskolā. No Eferta vēlākā laika rakstiem secināms, ka Rīgā viņš bijis cītīgs revolucionāro sanāksmju dalībnieks.
    Reālskolā Eferts mācās četrus gadus. No vecāku pa­līdzības viņš atsakās un, lai iegūtu līdzekļus mācībām, pasniedz stundas.
    Reālskolu Eferts beidz 1909. gadā apņēmībā iegūt akadēmisku izglītību. Nebaidīdamies materiālo grūtību, viņš sāk studēt Rīgas Politehniskajā institūtā dabas zinī­bas. Studijas noris visai sekmīgi — 1913. gadā Ernests Eferts beidz augstskolu ar zelta medaļu kā agronoms.
    Ziņas par Eferta sabiedrisko darbu studiju laikā ir visai trūcīgas. Vecais revolucionārs Jēkabs Zīle, Eferta iesais- tītājs boļševiku organizācijā, savās atmiņās par rakst­nieku atstāsta paša Eferta teikto. Proti: augstskolā esot darbojies kāds revolucionāro studentu pulciņš, kurā da­lībnieks bijis arī viņš. Reiz, nosūtīts praksē uz kādu
    Baltijas barona muižu, viņš esot organizējis muižas kalpu streiku, par ko gandrīz izslēgts no augstskolas.
    Turpmākā Eferta nodarbošanās ir nevis agronoma darbs, kā varētu sagaidīt, bet pedagoģija. 1914. gada janvāri viņš sāk strādāt Alūksnes izglītības biedrības proģimnāzijā par dabas zinību un vēstures skolotāju. Audzināt jaunatni, mācīt to iemīļot zinātni, darbu un brīvību Eferts ieskata par svarīgāku uzdevumu nekā rū­pēties par kviešu ražības pieaugumu muižnieku vai budžu saimniecībās. Klasē viņš nestrādā kā sauss kroņa skolotājs metodiķis, kas katru teikumu iepriekš izsijājis cauri oficiālo dogmu un priekšrakstu sietiem, bet kā aizrautīgs mācību vielas tulks, allaž atsedzot tajā attīs­tības, dialektikas, progresa pusi. īsā laikā Eferts iegūst vietējo jauniešu dziļas, neviltotas simpātijas. Arī pēc vairākiem gadiem, kad Eferts no Alūksnes jau aizgājis, pēc aculiecinieku izteicieniem, darba jaunatne tur vēl dzīvojusi «Eferta noskaņās». Un dažs labs no pedagogiem, pirmkārt literatūras skolotājiem, Latvijas vidusskolās divdesmitajos un trīsdesmitajos gados lepojās ar to, ka viņi mācījušies pie Eferta Alūksnē.
    Alūksnes posmam paša Eferta dzīvē ir vēl cita visai svarīga nozīme: Latvijas nomalē, «pierobežas apriņķī», Alūksnes apkārtnē viņš tuvu iepazīstas ar nabago ļaužu, lauku pusproletāriešu ikdienu, ar dažādiem bagāto un nabago antagonisma izpausmes veidiem un, pats galve­nais, iekļaujas latviešu sociāldemokrātiskās, vēlākās boļševiku partijas cīņā; viņu uzņem par organizācijas biedru. (Pirms pirmā pasaules kara Alūksnes apvidū darbojās sociāldemokrātiskā organizācija, kas cauri 1905. gada sakāves drūmajām dienām, cauri reakcijas negaisiem bija saglabājusi sevi kā boļševistiska organi­zācija.)
    Eferta paša vārdiem izsakoties, «1912.—13. gados, kad Latvijas sociāldemokrātijas Centrālajā komitejā valda oportūnistiskais virziens, Malienas organizācija draud pārtraukt ar to visus sakarus un uz partijas ceturto kon­gresu (1914. g. janvārī), neskatoties uz mazinieciskās (meņševistiskās — J. N.) CK jaukšanu un izvēlēto dele­gātu apšaubīšanu, izved tomēr cauri lielinieku (boļše­viku — J. N.) līniju»[2]. Kļūdams par biedru boļševistiska organizācijā, Eferts norūdās savos uzskatos un atziņās par īstu marksistu-ļeņinieti. Šim apstāklim ir visai liela no­zīme vēlākajā Eferta literāta un literatūras vēsturnieka darbā. Viņa rakstos tikpat kā nemana citiem rakstnie­kiem un literatūras pētniekiem raksturīgo meklējumu posmu — laiku, kad autora pasaules uzskats top ilgā dažādu atziņu pretmetu un maldu cīņā.
    Kā partijas biedrs Eferts veic propagandista pienāku­mus. Viņš ir studējis Marksa «Kapitālu», lasījis daudzas marksistiskas grāmatas, un tāpēc, dabiski, organizācija viņu izvirza par pilsētas un lauku jauniešu un strādnieku nelegālo, partijas vadīto pulciņu teorētisko vadītāju.
    Sākas pirmais pasaules karš. Cara valdība mobilizē armijā jaunus un jaunus strādnieku un zemnieku kon­tingentus. Boļševiku partija no pirmajām dienām atmasko kara imperiālistisko raksturu. Alūksnes sociāldemokrā­tiskā organizācija savu politisko masu darbu izvērš pret imperiālistisko karu. Organizācijai ir savs hektogrāfs, ar kuru pavairo uzsaukumus mobilizējamiem un visiem darbaļaudīm. Šos uzsaukumus pa lielākai daļai uzrakstīja Eferts vai arī izrediģēja citu uzrakstītos.[3] kad Kurzemē iebrūk vācu armija, Alūksnē un tās apkārtnē sarodas daudz bēgļu no Kurzemes un citiem novadiem un Eferta propagandista darbības loks paplašinās.
    1915. gadā sakarā ar boļševistisko proklamāciju plašu izplatīšanu Alūksnes apkārtnē cara policija arestē vairā­kus organizācijas biedrus, arī Efertu. Nekādu tiešu pie­rādījumu par Eferta revolucionāro darbību žandarmērijai nav, pēc nedējas viņu atbrīvo, taču ar to pietiek, lai viņu atlaistu no darba. Pēc nepilniem diviem skolā nostrādātiem gadiem «politiski neuzticamais» skolotājs Ernests Eferts 1915. gada augustā spiests Alūksni atstāt.
    Eferta ceļš ved uz Maskavu. Tā paša gada rudenī viņš iestājas Maskavā Galpuska un Miļcikovska ķīmiskajā laboratorijā. Nekavējoties viņš saistās ar vietējo sociāl- demokrātu-boļševiku organizāciju. Un atkal Eferts ir par­tijas propagandists. Viņš piedalās arī streiku organizē­šanā un vadībā, kuri 1915. gada otrā pusē sasniedz visai plašus apmērus. Cara valdība dara visu, lai partijas orga­nizāciju likvidētu. Aresti seko arestiem. Lai «iztīrītu» Maskavu, cara žandarmērija apcietina pat uz ielām.
    1916. gada martā sakarā ar streikojošo tramvajstrādnieku tiesas procesu un partijas organizācijas, pie kuras pie­derēja Eferts, izlaisto proklamāciju Efertu un vēl dažus biedrus arestē. Pēc četriem Maskavas cietumā pavadī­tiem mēnešiem viņu administratīvā kārtā izsūta uz Tur- gajas apgabalu Kazahstānā — sevišķi grūtos dzīves ap­stākļos. Te viņam reizumis nācies pat ēst zāli.
    Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas, fiziski novārdzis, bet pilns darba prieka un cīņas enerģijas, Eferts atstāj trimdu, dodas turp, kur aizsākās viņa apzinīga revolu­cionāra un skolotāja gaitas, — uz Alūksni un Alūksnes apvidu.
    Jau maija pirmajās dienās Eferts piedalās Jaungulbe­nes novada pirmajā legālajā partijas Malienas organizā­cijas konferencē, kas novērtē darba tautas cīņu guvumus un izstrādā turpmākās cīņas taktiku. Pretēji dažiem biju­šajiem katordzniekiem un trimdiniekiem-meņševikiem, kuri revolūciju vērtē kā pabeigtu, Eferts to traktē tikai kā iesākušos. Ir jāizbeidz imperiālistiskais karš, buržuā­ziskā revolūcija jāpārvērš proletāriskajā. Un Eferts popularizē un izplata Ļeņina «Aprīļa tēzes».
    Latviešu valodā tai laikā vēl nebija attiecīgas pretkara literatūras, maz bija izdevumu, kuri pareizi apgaismotu daudzus politiskus un ekonomiskus jautājumus. Tālab Eferts tulko attiecīgās brošūras, pārstrādā, saraksta pats tādas.
    Viņš ir viens no aktīvākajiem Malienas partijas orga­nizācijas propagandistiem. Apstaigādams gandrīz visus Malienas pagastus, viņš runā sapulcēs un lauku sētās, organizē bezzemniekus, sarīko tiem kursus, māca lauku darbaļaudis aktīvi atbalstīt revolucionāro programmu gaidāmajās guberņas un apriņķu zemes padomes vēlēša­nās. Viņš visur un vienmēr uzstājas par ļeņinisku līniju politikā, pret izlīdzējiem un oportūnistiem, organizē ma­sas sociālistiskās revolūcijas izcīņai.
    Bezzemnieki un revolucionārie darba zemnieki ievēlē Efertu par Valkas apriņķa pārstāvi Vidzemes pagaidu zemes padomē. Kad pēc Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas visa vara Vidzemē pāriet strādnieku, zem­nieku un bezzemnieku padomes rokās, Efertam uzdod vadīt ārkārtīgi svarīgo pārtikas sagādes nozari. Viņš- kļūst par Valkas izpildu komitejas pārtikas nodaļas va­dītāju, kas tai laikā bija viena no svarīgākajām un grūtākajām, jo ilgstošais imperiālistiskais karš bija visur atstājis drupas, postījumus un bada sērgu. Ar bezzem­nieku un strādnieku aktīva palīdzību Eferts šo grūto uzdevumu veic priekšzīmīgi. Līdztekus partijas un pa­domju valsts darbam šai laikā, cik varam spriest no netiešām liecībām, Eferts jau pievērsies rakstniecībai, rakstījis tēlojumus un stāstus. Citādi nebūtu izskaidro­jama rokrakstu saiņa rašanās, kuru pāris mēnešu vēlāk, iestādamies brīvprātīgo cīnītāju pulciņā pret vācu oku­pantiem, Eferts atstājis glabāšanā partijas biedram — 1905. gada revolūcijas dalībniekam Jēkabam Zīlēm. Par ko īsti Eferts rakstījis un kad tieši sācis literatūrai nodo­ties, viņa cīņu un darba biedri nezina stāstīt. Jo Eferts pieskaitāms pie tādiem, kuriem vistiešāk piemērojams apzīmējums «klusais» vai «kautrīgais». Pie tiem, kuri vairās par sevi runāt vai atgādināt citiem savu esamību. Jādomā, ka Eferts mēģinājis rakstīt, vēl būdams skolo­tājs un trimdinieks. Pazīstot viņa lielo paškritiku, nav pieļaujama doma, ka 1917. gadā, aiziedams frontē, viņš būtu licis saglabāt savus pirmos skolnieciskos vingrinā­jumus.
    Karot ierakumos ar vāciešiem Efertam tomēr neiznāk. Vispārēja vācu uzbrukuma apstākļos, kad Pagaidu val­dības nodevīgo ģenerāļu rīcības dēļ vācieši okupē visu Latvijas teritoriju, daļa partijas darbinieku saņem norī­kojumu darbā Krievijas iekšienē, lai, pienācīgi saorgani- zējušies, dotu iebrucējiem graujošu triecienu.
    Un Eferts atkal ir Maskavā. Pēc Oktobra revolūcijas viņš darbojas Nacionālo lietu tautas komisariātā, vadī­dams latviešu kultūrizglītības nodaļu. Šis viņa darba posms cieši saistīts ar masu kultūrizglītības darbu visā Padomju Krievijā.
    Tajā laikā visos lielākajos Krievijas centros bija daudz latviešu strādnieku, pilsētās un centros darbojās latviešu klubi, sekcijas un citi kultūrdarba pasākumi. Bija arī latviešu sekcijas pie partijas organizācijām. Latvieši aktīvi piedalījās cīņā pret kontrrevolūciju. Daudz latviešu bija sarkangvardos, daudz bruņotajās revolucionāro strādnieku nodaļās.
    Visu Krieviju apbrauc Nacionālo lietu tautas komisa­riāta emisāri, kas organizē, kontrolē darbu uz vietām, dod vietējiem darbiniekiem direktīvus norādījumus, ap­māca tos.
    Eferts darbojas ļoti aktīvi. Vada darbu skolās, sarīko skolotāju kursus, rūpējas par mācību grāmatām, noorga­nizē Maskavā latviešu teātri, vada grāmatu izdošanu. Un vēlu naktī, kad lielpilsēta jau kļūst gurdena un namu logos nodziest gaisma, Eferts savā istabā sēžas pie galda, lai rakstītu iecerēto literāro darbu. Viņā tik daudz radošā spēka, ka dienas darbi nav spējuši nomākt daiļrades dziņu, nokausēt viņu. Eferts raksta tēlojumus par Malie­nas kalpiem, zemniekiem, stāstus par stipra un spītīga rakstura latviešu cilvēkiem, kas nenogrimst savas gausās ikdienas vienmuļībā, bet cīnās par dzīves pārveidošanu, par revolūciju.
    Spriegā darbā Efertam aizrit 1918. gads. Tad 1919. gada 3. janvārī virs Rīgas pils mūriem atkal uzvijas sarkanais padomju karogs. Revolucionāras sacelšanās ceļā Latvijas darbaļaudis nodibina Padomju Latviju.
    Uz dzimteni Eferts traucas pilns radoša darba degsmes un nespēj vien sagaidīt, kad beidzot ieraudzīs sirmās Rīgas torņus, kad viņš varēs realizēt daudzās ieceres Padomju Latvijas darba tautas izglītības un kultūras laukā. Tik daudz kas izplānots, izdomāts un iecerēts. Vajag tikai ātrāk tikt ceļa galā, pie revolucionārajiem Latvijas strādniekiem, pie sīkstajiem lauku kalpiem, pie nemiera audzes jaunatnes. Jau pirmajā dienā pēc iebrauk­šanas Rīgā Eferts ir ne vien iepazinies ar Rīgas apstāk­ļiem, ar darbaļaužu un sakautās buržuāzijas noskaņojumu, bet paspējis jau ierasties sapulcēs, runājis mītiņos, pieda­lījies padomju valdības apspriedēs.
    Partija izvirza Efertu par Padomju Latvijas izglītī­bas tautas komisāra biedru. Viņam uzdots pārzināt jaunās valsts skolu, ārpusskolas izglītību, augstskolas, mākslas un grāmatniecības nozares.
    Eferts iejūdzas darbā. Atri viņš atrod sev palīgus lat­viešu revolucionārās un progresīvās inteliģences aprindās, atrodas nemitīgā kustībā un, kad dienas uzdevumi beigti, sēžas pie galda, lai turpinātu iecerētos rakstus.
    Eferts noorganizē un vada pirmos Latvijas padomju pirmsskolu un vispārējo skolu skolotāju kursus, nodibina bibliotēku centrālo fondu, vada muzeju darbu, rūpīgi seko Latvijas augstskolas tapšanai, palīdzēdams tai komplek­tēt mācību spēkus, vada latviešu operas, teātru jaunradi, noorganizē latviešu grāmatu apgādu, nododams iespie­šanā V. I. Ļeņina grāmatas, E. Veidenbauma Kopotus rakstus, A. Upīša romānu «Zelts», «Konversācijas vārd­nīcu» un citas. Tai pašā laikā Eferts darbojas par par­tijas propagandistu — uzstājas sapulcēs, raksta presē.
    1919. gada 22. maijā, kad ārzemju interventi un lat­viešu nodevīgie buržuāziskie nacionālisti ar lielu militāru pārspēku satrieca Padomju Latvijas aizstāvju fronti, slepkavodami un postīdami iebruka Rīgā, Eferts kļuva par ierindas kaujinieku. Šauteni rokā viņš kopā ar citiem komunistiem, ar latviešu darba tautas patriotiem un sarkanajiem strēlniekiem stājas aizstāvēt darbaļaužu auklējumu — Padomju Latviju. Grūtu kaujas ceļu viņš noiet līdzi sarkanajiem latviešu strēlniekiem, smagās cīņās aizstāvot pozīciju pēc pozīcijas.
    Taču Padomju Rīga un visa Padomju Kurzeme un Vidzeme nokļūst darba tautas apspiedēju — buržuāzisko nacionālistu un vācu landesvēra varā. Sarkanie strēlnieki vēl dažus mēnešus nosargā Padomju Latgali. Tad netā­lajā frontes aizmugurē Rēzeknē turpinās Rīgā iesāktais padomju valsts saimnieciskās un kultūras jauncelsmes darbs. Starp padomju darbiniekiem Rēzeknē aktīvākais atkal ir Eferts. Viņš strādā Rēzeknes izglītības nodaļā — pie grāmatu izdošanas, vada tipogrāfijas darbus, ķeras pie brošūru, rakstu sacerēšanas latgaliešu izloksnē.
    Taču darbs Rēzeknē ir īss — Padomju Latgale nevar noturēties pret apvienoto baltlatviešu, vācu landesvēra un poļu imperiālistu karapulkiem. Krīt arī pēdējais Padomju Latvijas cietoksnis. Daļa Padomju Latvijas darbinieku pārceļas uz Krievijas Federāciju, citi turpina nelegālo partijas darbu.
    _ Pēc Latgales krišanas Latvijas Komunistiskās partijas Ārzemju biroja izdevniecība pārceļas uz Pleskavu. Turp dodas arī Eferts. Viņš turpina Rīgā un Rēzeknē pasākto marksisma literatūras, dažādu zinātnisku, praktisku un daiļliteratūras grāmatu sagatavošanu un publicēšanu lat­viešiem. Protams, galvenokārt tiem, kuri tagad cīnās un strādā citos Padomju zemes novados un agri vai vēlu atgriezīsies atpakaļ dzimtenē kā padomju republikas darbinieki.
    Kā marksistam literatūras vēsturniekam, kritiķim un rakstniekam Efertam visražīgākie ir septiņi viņa mūža pēdējie gadi pēc Padomju Latvijas krišanas. Proti, divi gadi Pleskavā (1920—1922) un pieci Maskavā (1923— 1927). Sai laikā Eferts darbojas vispirms kā literāts, tad kā revolucionāras zinātnes popularizētājs, kā rakstnieks «Klusais»! Lai gan ar parakstu «Klusais» viņš jau 1918. un 1919. gadā ievietoja laikrakstā «Ciņa», «Strādnieku kalendārā», žurnālā «Sarkanā Zvaigzne» un vēl citos izdevumos vairākus beletristiskus sacerējumus, kā arī rakstus par izglītību, zinātni, literatūru, par Latvijas dar­baļaužu revolucionāro cīņu, tie vēl pietiekami neparā­dīja Efertu kā izcilu latviešu literatūrpētnieku marksistu un ievērojamu proletāriešu rakstnieku. Tikai Pleskavā un Maskavā pēc 1919. gada pavadītais laiks, kas Efertam ir īsts mākslinieka daiļrades un zinātnieka-jaunradītāja darba posms, parāda Eferta-Klusā talantu, viņa uztveres un domas asumu. Tieši šai laikā ir sacerēti un publicēti Klusā nozīmīgākie apcerējumi par latviešu literatūru, literatūras kritiku, šai laikā uzrakstīti arī viņa labākie daiļdarbi.
    Strādādams «Spartaka» izdevniecībā Pleskavā par re­daktoru, bet Maskavā arī par mācības spēku Latvju pedagoģiskajā institūtā, Strādfakā un Rietumtautu uni­versitātē (starp citu, vadīdams valodas un literatūras katedras), Eferts cenšas latviešu jauniešiem un strādnie­kiem dot pareizu sabiedrisko un mākslas parādību izskaidrojumu, kas atbilstu marksisma zinātnei, kā arī mākslinieciskā apdarinājumā (daiļprozā) padarīt dzīvas Padomju Latvijas tapšanas dienas un atsegt tos spēkus, kas izkaldināja un norūdīja darba republikas varonīgos cēlājus un aizstāvjus. Darbodamies par žurnālistu un redaktoru, Eferts-Klusais cenšas sniegt skaidru, marksis­tiskai pasaules izpratnei atbilstošu atbildi uz visiem tiem jautājumiem literatūrā, mākslā un dabaszinātnēs, kas saista strādnieku un strādnieku jauniešu interesi, kas palīdz tiem izprast Latvijā notikušās un notiekošās eko­nomiski politiskās un ideoloģiskās norises. Piemēram, rakstīdams par latviešu nacionālās atmodas laikmeta ideologu Kasparu Biezbārdi, Eferts-Klusais izanalizē ari latviešu buržuāzijas vēsturi.1
    Tai pašā laikā Eferts rūpējas, lai latviešiem būtu nopietnas un populāras grāmatas marksismā-ļeņinismā, ķīmijā, dabaszinātnēs, bioloģijā, izglītības un mākslas nozarēs, lai latviski iespiestu cittautu klasiķu darbus, lai iznāktu svešvārdu grāmata ar zinātnisko terminoloģiju (sevišķi sabiedrisko zinātņu, dabaszinātņu, matemātikas utt. terminiem).
    Zināms, Eferts saprot, ka salīdzinājumā ar Padomju Latviju viņa auditorija pašreiz ir jūtami sašaurināju- sies — viņš var runāt galvenokārt ar latviešu darba tautas vienu daļu. Taču viņu ne mirkli neatstāj pārliecība, ka drīz zināšanas, kādas iegūst Maskavā un citur Pa­domju Savienībā dzīvojošie latvieši, varēs likt lietā Latvijā, kad tā atbrīvosies no buržuāzijas jūga.
    Pleskavā dzīvodams, Eferts-Klusais tulko latviski mar- ksisma-ļeņinisma darbus, rediģē grāmatas un rakstu krā­jumus (piem., krājumu «Svītras» 1921. g.), raksta periodikā, saraksta vairākus beletristiskus darbus, tai skaitā lugu «Kad zibens būs mūsu». Maskavā Eferta pamata darba­lauks ir augstskola, bet kopš 1925. gada viņš strādā arī par latviešu izdevniecības redaktoru. Tagad cits pēc cita parādās Klusā stāstu krājumi: «Nemiera sirotājs», «Kolo­nista stāsts», «Pierobežas apriņķis», iznāk viņa latviešu literatūras un kultūrvēstures tematu apcerējumi, «Piezī­mes par latviešu ideoloģijas vēsturi» (laikmets līdz 1905. gadam), laikrakstos un žurnālos publicēti viņa ap­cerējumi. Klusā daiļdarbus tulko krievu, igauņu valodā. Kā vienam no pirmajiem latviešu autoriem Klusajam iznāk stāstu krājums krievu valodā.
    Eferts strādā dienām un naktīm — tāpat kā revolūcijas laikā. Protams, tādā spriegā darbā bez pienācīgas atpūtas pat vissīkstākais organisms reiz atteiksies kalpot. Jau 1921. gadā ārsti konstatē Efertam tuberkulozes procesa aizsākšanos. No intensīvā darba Eferta veselības stāvok­lis aizvien pasliktinās. Pēdīgi 1927. gadā Efertu tomēr piespiež ārstēties stacionārā. Viņu ievieto Zaharjinas sa­natorijā pie Maskavas, netālu no Himku stacijas. Tur viņš arī mirst — 1927. gada 16. jūlijā.
    Daudz aizsāktu darbu paliek nepabeigti. Eferts-Klusais aiziet no dzīves pašā radošo spēku brieduma posmā, tikai 38 gadus vecs.

    Jānis Niedre