Es katru sestdien`s vakaru
Es katru sestdien`s vakaru
Arvien, arvien,
Pie Trīnes gāju klētiņā
Arvien, arvien.
Es katru sestdien`s vakaru
Pie Trīnas gāju klētiņā arvien, arvien,
Arvien, arvien, arvien.
Bet reiz pie durvīm piegāju
Uz iekšā troksni dzirdēju.
Tur Ješka iekšā sēdēja
Un manu Trīni bučoja.
Ak, Trīnīt, manu sirdspuķīt,
Reiz solījies tu mana būt.
Bet nu tu mani pievīli
Un Ješkam sirdi atdevi.
Es došos prom uz austrumiem,
Tu mūžam mani neredzēs`.
Tur sitīsim tos utainos,
Pēc tam tos zili pelēkos.
Lai latvju zobens nesarūs
Nekad, nekad,
Lai latvju sule nenoriet
Nekad, nekad.
Lai latvju zobens nesarūs
Lai latvju sule nenoriet nekad, nekad,
Nekad, nekad, nekad.
http://www.dziesmuteksti.lv
*********************
"Latviešu strēlnieku ešelons"
Padomju zeme un meži dzied,
Uz fronti iet sastāvu rindas.
Latviešu strēlniekus pazīt var
Pēc dziesmām un ieroču šķindas.
Piedz.
Sliedes jau dun un tālumā sauc.
Uz fronti latviešu strēlnieki brauc,
Latviešu strēlnieki brauc.
Partizāns apstājas novērot
Caur drūmu un ēnainu silu.
Klausās viņš dziesmu, ko tālē dzied,
Ceļ seju pret debesi zilu.
Māte uz aku pēc ūdens iet,
No akas smeļ tāluma dziesmu.
Atceras dēlu un nebaidās
Ne posta, ne nāves, ne briesmu.
****************
Latviešu strēlnieku dziesma
Vārdu autors: F.Rokpelnis
Komponists: J.Ozoliņš
Reiz cēlās strēlnieks sarkanais
Un vācus cirta sīvs,
Mums jāpabeidz, lai kļūtu gaiss
No nāves elpas brīvs.
Lai druvas atkal ziedēt sāk,
Cērt, mana roka, varenāk,
Lai tie, kas cer mūs jūgā dzīt,
Ar lodi pierē krīt!
Pār drupās grautiem ciematiem
Aust asinīs ik rīts.
Lai bargi maksāt māk par tiem
Mans durklis, asi trīts.
Lai Rīga atkal dimdēt sāk,
Cērt, mana roka, varenāk,
Lai tie, kas cer mūs jūgā dzīt,
Ar lodi pierē krīt!
Mēs solam zvaigznei sarkanai
Šauj mūsu slavu krāt,
Līdz asins lāsei pēdējai
Par dzimto zemi stāt.
Lai tautas jaunu dzīvi sāk,
Cērt, mana roka, varenāk,
Lai tie, kas cer mūs jūga dzīt,
Ar lodi pierē krīt!
http://www.dziesmuteksti.lv
***********************
Uz priekšu
(J. Frišs, Rīga, 7. Bauskas pulks)
Uz priekšu, latvieši,
Un pulkos stājamies.
Lai asins plūst, mēs kausimies,
Līdz vergu važas pušu trūkst.
Un ko tie mūsu zemē meklē,
šie svešinieki, zvēru bars ?
Tie grib mūs iedzīt verdzības peklē,
Drīz uzbruks mums šis elles svars.
Uz priekšu, latvieši,
Un pulkos stājamies.
Lai asins plūst, mēs kausimies,
Līdz vergu važas pušu trūkst.
**********************
Es karā aiziedams
Es, karā aiziedam(i)s,
Krustu cirtu ozolā.
Lai raudāja jaunas meitas,
Gar ozolu staigādam's.
Es, karā aiziedam(i)s,
Sirdi slēdzu akmenī.
Aust gaismiņa, lec saulīte,
Plīst akmenis skanēdams.
Karavīram īss mūžiņis
Kā vasaras launadziņš.
Tur aizgāja dvēselītes,
Kur zobeni nešķindēja?
Žigli jozu zobentiņu,
Jāju projām dziedādams.
*****************
Po ruski
(iedz. J. Skrastiņš, Rīgā Beķeris)
Po ruski runā horoščo,
Un tā arī sļedujet,
Jo apakš brīvas Latvijas
Ir mana roģina.
Pahovka katram zābakā
Kā īstam varonim.
Proščai, latišskij bataļjon,
Proščai, kazjonnij hļeb.
Ar vieglām kājām
Nu steigšos drīz damoi.
Mņe doma jauna līgava,
Što mņe vēl vajag.
****************
Rikšiem "maksīt" es palaidu
(Jūlijs Jūliāns Balodis 5.Zemgales pulks, Madonā)
Rišiem "maksīt" es palaidu
Pilsoņkara straujumā.
Frančus, angļus aizbaidīja,
Dzeloņdrātis sadragāj'
****************
Aizjāja latvietis pa pasauli tālu
(Jānis Skrastiņš 4. Vidz. pulks, Rīga)
Aizjāja latviets pa pasauli tālu
Uz kumeļa stalta, ka dimdēja vien.
Uz mūžu viņš atstāja Dzimteni, māju,
Tam nolemts bij' svešumā palikt arvien.
Par velti to jaunajā līgava gaida,
No skumjām un sērām tai nomākts ir vaigs.
Par velti tā skatus uz austrumiem raida -
Vai pārnāks reiz mājās sen gaidītai draugs.
Tur, austrumos, puteņi kaukdami griežas
Un kalnos un pakalnos šausmīgi kauc.
Kur priede pie egles tik draudzīgi glaužas,
Tur latvieša kauli it mierīgi dus.
Un mirdams viņš lūdzas tik žēli un drūmi,
Lai miesas ar zemi tam apberot ar',
Uz kapa, lai zaļo tik kadiķu krūmi,
Par latvieša nāvi kas liecināt var..
********************
Garām ejot
(pēc "Gusari - usačiji")
Netālu no cīniņa lauka,
Kur granātas smejoties dej,
Stāv mājiņa smuka, tik jauka,
Mīļi aicina - garām neej.
Tur logos zied skaistākās puķes,
Un, tiklīdz sāk sārtoties rīts,
Jau mostas div' nebēdnes skuķes,
Un viss nams no to dziesmiņām trīc.
Vienreiz, ieročiem saulē zibot,
Kad jūrā jau slīgst visspīdons,
Tur soļoja, mūzikai rībot,
Viens latvju strēlnieku bataljons.
Un saulītes pēdējie stari
Vēl strēlniekus noskūpsta, skauj.
Jo kas zin, vai rīt redzēs arī,
Varbūt nāve pa nakti tos pļauj.
Dzirdot strēlniekus, nebēdnes skuķes
Iz mājiņas čalojot skrien,
Sviež klēpjiem tiem ziedošas puķes,
Dala ābolus, ogas cik lien.
Laipni piedāvā viņiem naktsmājas,
Sola atpūtai visu ko sniegt.
Lai atspirgstot gurušās kājas,
Smej - pat bučiņu nebūšot liegt.
Saņem strēlnieki balvas un smejas,
Tiem atbildei diezgan ko dot.
Nav baigas vairs rūdītās sejas,
Tie ar skuķēniem pajokot prot.
Tikai naktsmājas viņi negribot,
Tiem neslēdzot miegs acis ciet.
Un tālāku mūzikai rībot,
Latvju brašajie strēlnieki iet.
Vēl ilgi div' nebēdnes skuķes
Tiem iepakaļ noskatījās,
Un vēlāku, aplejot puķes,
Dzied par latviešu lepnību tās.
*****************
Daugav's abas malas
(Jānis Norvilis pēc Raiņa)
Daugav's abas malas mūžam nesadalās:
Ir Kurzeme, ir Vidzeme, Ir Latgale mūsu!
Laima, par mums lēmi! Sargā mūsu zemi!
Viena mēle, viena dvēs'le, viena zeme mūsu!
****************
Nakts purvā
Pār staigno purvu, nakts melnums ko klāj,
Kā nezināms naidnieks kur akacī māj,
Caur tumsu un briesmām trauc strēlnieku vads
Uz priekšu, kur naidnieks, tiem lūkojas skats.
Te pēkšņi kas nodžinkst, un raķete lec,
Pie zemes plok vīri - vai naidnieks mūs redz?
Tad viss paliek klusu, tik vējš purvā šņāc,
Vads dodas uz priekšu, nakts tumsas klāts.
Vēl baiguma mirkļi, kas asinis stindz,
Tad gaiss iesāk trakot un ložu šalts spindz.
Redz sārtajā gaismā, kā vīri tur skrej,
Un lodes un mīnas pāri nāvi tiem lej.
Tad rīts atnāk klusu, līst saule kā zelts,
Vīrs roku spiež vīram, jo gājiens nav velts.
Ir naid(i)nieks padzīts, lai būtu cik pikts,
Tie neredzēs sauli, kam liktens bij' likts.
**************
Šie kauli, šī miesa
(Beķeris 3.Kurz. pulks, Ukros)
Šie kauli, šī miesa,
Šis gars un šī sirds
Ir tēvu zemes tiesa,
Kamēr man saule mirdz.
Kur solītiiemu,
Tur tēvu zemes krūts,
Un pār ikkatru ciemu
Vēl vecais pērkons rūc.
Bet brīdī, kad kari
Pār tēvu zemi iet,
Lau tēvu tēvu gari
Man kara dziesmu dzied.
Tad asinis liešu
Par Latviju es
Un droši nāvē iešu
Dēl savas Dzimtenes.
**************
Uz sibīrij
Uz Sibīrij' man jāaizbrauc,
Kur augsti kalni ir,
Tur būs man ogles jāsijā
Līdz pašai miršanai.
Man rokas, kājas sasietas,
Es guļu cietumā.
Uz galvas man ir nogriezti
Pusmati dzeltenie.
Uz Sibīrij' man jāaizbrauc,
Kur auksti vēji pūš,
Tur izzudīs un pazudīs
Mans vārds no dzimtenes.
*************
Es zinu vienu rozīti
Es zinu vienu rozīti,
Ko noplūkt varētu.
Es zinu vienu meičiņu,
Ko mīlēt varētu.
Kad es ar viņu runāju,
Tad ļaudis brīnijās.
Kad es ar viņu dancavu,
Tad puisēni dusmojās.
Nedusmojat jūs, zēnēni,
Nedusmojaties jūs.
Varbūt jūs paši noplūksiet
Šo daiļo rozīti.
Varbūt jūs paši paņemsiet
Šo daiļo meičiņu.
Es esmu lozīt' izvilcis,
Man karā jāaiziet.
Man jādien niknam ķeizaram,
Kam esmu zvērējis.
Kam esmu karsti zvērējis
Līdz pēdēj asins lās'.
*************
Kareivju šķiršanās
(Otilija Celmiņa, Ukros)
Pār mežu jautras dziesmas skan,
Kur latvju zēni karot brauc.
Tiem dzimtene ir jāatstāj,
Tiem ceļa mērķis nezināms.
Tie dzied un aizmirst šķiršanos,
Sirds pukst uz jaunu cenšanos.
Ikkatrs prieku krūtīs jūt,
Tik viens no tiem ir bāls un kluss.
Te ceļš gar kādām mājām iet,
Kur logos skaistas puķes zied.
Te bālais vaigs vēl bālāks tiek,
Un zēns uz krūtīm roku liek.
Pie loga meiča gauži raud
Un galviņu starp puķēm glaud',
Caur puķēm raugās actiņas,
Ar as'ru pērlēm pildītas.
Jau rati norīb ielejā,
Un dziesmas atskan tālumā.
Tik meičas sirds vēl maigi pukst.
Un bālās lūpas klusi čukst.
Ar dievu, draugs vismīļākais,
Ar dievu, draugs visdārgākais.
Dievs zin', vai kādreiz redzēsi
Tu savu mazo meiteni.
***************
Baltā roze
Baltā roze manā dārzā zied.
Mīļākajam karā jāaiziet:
Karstā cīņā sauc to tēvija,
Viņai grūti laiki, jāiet palīgā.
Pušķošu tev rozēm cepuri,
Mīļais, mani prātā paturi.
Droši eji karstā cīniņā,
Mājās kad tu nāksi, vīšu vainagu.
Tālumā, kur lielgabali dūc,
Brīvi cilājas tur vīra krūts.
Kaujā strauji dodas karavīrs,
Baltā roze viņam visur līdzi iet.
Krist bij' lemts tam karstā cīniņā,
Tēvijai viņš sevi ziedoja.
Baltā roze tam pie krūtīm mirdz
Tur, kur pukstēt stājās viņa straujā sirds.
Mežmalā stāv kapu kopiņa,
Nepušķota, viena atstāta.
Tikai baltā roze uz tās zied:
Baltā roze viņam visur līdzi iet.
Dusi saldi tu, mans mīļākais,
Ziedon's tev uz kapa rozes kais'!
Manā dārzā rozes novītīs,
Tava slava tautā mūžam nezudīs!
***************
Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros
Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros,
Tauru skaņās kad viļņojas gaiss,
Cauri pilsētas vecajiem vārtiem
Ienāk latviešu strēlnieku pulks.
Aiz aizkariem augstu pie loga
Meičas actiņas skumīgi mirdz;
Domā strēlnieki - meiča ir daiļa,
Vai kāds brīnums, ka iesilst tiem sirds.
Pie miera jau strēlnieki dodas,
Ir pusnakts un visi jau dus.
Tikai dārzā zem ozola zariem
Mainās skūpsti, bet ozols cieš klus`...
No rīta zeltsaules staros,
Tauru skaņās kad viļņojas gaiss,
Dodas strēlnieki sīvajā kaujā,
Kas ir bijis, to nestāsta nakts.
Aiz aizkariem augstu pie loga
Meičas actiņas skumīgi mirdz;
Domā meiča - vai redzēšu zēnu,
Kura dēļ klusi pukst mana sirds.
Laukos aurot sāk rudeņa vēji,
Brāļu kapenēm pāri tie skrien.
Bāla meiča kopj kapu ar rozēm,
Rūgtu rūgtajas asaras lej.
*****************
Ugunskurs
Ugunskurs nakts tumsā kvēlo,
Dzirkstis gaisā paceļas.
Nakts ir tumša, nav neviena,
Šeit ir mūsu šķiršanās. (2x)
Un kad ausīs rīta blāzma,
Prom no tevis došos es,
Kādreiz mani mīļais draudziņ,
Atceries, jel atceries...
Atceries, kā toreiz abi
Mēs par laimi sapņojām.
Atceries tās gaišās dienas,
Kad mēs laimē starojām.
Vēl tik vārds un rokas spiediens,
Katrs savu ceļu ies.
Mīla, kas reiz aizgājusi,
Nekad neatgriezīsies.
*****************
